1 Toreiz Mozus un Israēla bērni dziedāja tam Kungam šo dziesmu, sacīdami: „Es dziedāšu tam Kungam, jo Viņš sevi loti paaugstinājis! Zirgus un jātniekus Viņš iegāzis jūrā.
2 Mans spēks un mana dziesma ir tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana! Viņš ir mans Dievs—es Viņu slavēšu, Viņš ir mana tēva Dievs—es Vīnu paaugstināšu!
3 Tas Kungs ir varens karavīrs—Kungs ir Viņa vārds.
4 Faraona ratus un karaspēku Viņš iegāzis jūrā, tā izlasītie virsnieki nogrimuši Niedru jūrā!
5 Ūdens dzelme tos apklāja, tie nogāja dibenā kā akmeņi!
6 Ak Kungs! Tava labā roka parādījusies savā spēkā, tava labā roka sadragājusi ienaidnieku.
7 Savas godības varenībā Tu satriec savus pretiniekus, savai bardzībai Tu dodi vaļu, tā tos aprij kā rugājus.
8 Tavas mutes dvesma lika sacelties ūdeņiem, straumes apstājās un kļuva par valni, ūdeņi sastinga jūras vidū.
9 Tad ienaidnieks teica: „Es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana sirds baudīs viņu nelaimi. Es pacelšu savu zobenu, mana roka tos izdeldēs.“
10 „Bet Tu tikai uzpūti savu dvašu, un tos apklāja jūra, tie nogrima kā svins varenajos ūdeņos.
11 Kas ir tāds kā Tu, ak Kungs, dievu starpā! Kas ir kā Tu, tik varens savā svētumā, bijājams savā godībā, brīnumu darītājs!
12 Tu izstiepi savu roku, un zeme tos aprija.
13 Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis, lielā spēkā Tu ved to uz savu svēto mājokli.
14 Tautas ir to dzirdējušas un ir nodrebējušas, izbailes ir pārņēmušas Filistijas iemītniekus.
15 Ēdoma virsaiši sāka zaudēt drosmi, Moāba vadoņus pārņēma trīsas, izbijās visi Kānaāna iedzīvotāji.
16 Iztrūcināšanās un bailība nāca pār tiem, tie kļuva mēmi kā akmens tava elkoņa spēka dēļ. Tā izglābās tava tauta, ak Kungs! Tā izies cauri tie, ko Tu sev esi atpircis.
17 Tu tos vadīsi un statīsi kalnā, kas ir tavs īpašums, vietā, ko Tu sev esi sataisījis par mājokli, svētnīcā, ko tava roka, ak Kungs, ir cēlusi.
18 Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem!
19 Jo kad faraona zirgi, viņa rati un jātnieki bija nokļuvuši jūrā, tas Kungs lika jūjras ūdeņiem atgriezties pār viņiem, bet Israēla ļaudis izgāja caur jūras vidu sausām kājām.“
20 Tad praviete Mirjama, Arona māsa, paņēma bungas savā rokā, un visas sievietes sekoja viņai ar bungām dejas solī.
21 Un Mirjama tām teica: „Dziediet tam Kungam, jo Viņš ir varens un augsts; zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūpā!“
22 Un Mozus lika celties israēliešiem no Niedyu jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši treju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni.
23 Tā viņi nonāca Mārā, bet nespēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ, tāpēc arī to vietu sauc Māra.
24 Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: „Ko mēs dzersim?“
25 Tad viņš piesauca to Kungu, un tas Kungs viņam norādīja koku; kad viņš to ielaida ūdenī, ūdens kļuva salds. Un viņš tiem deva likumus un tiesu, un tos tur pārbaudīja
26 Un sacīja: „Ja jūs klausīdami klausīsit tā Kunga sava Dieva balsij un darīsit, kas ir taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa pavēles, un izpildīsit visus Viņa likumus, tad Es tām slimībām, kādam Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, nelikšu nākt pār jums; jo Es esmu tas Kungs, jūsu ārsts.“
27 Tad viņi nonāca Elimā, tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, un viņi apmetās tur nometnē pie ūdens.
Mozus dziesma
(2Moz 14:13–14Ps 78:12–14)1 Tad Mozus un Israēla dēli dziedāja Kungam šo dziesmu:
“Es dziedāšu Kungam,
jo viņš augstin augsts –
ir zirgus, ir jātniekus iemeta jūrā!
2 Mans spēks, mana dziesma ir Kungs!
Viņš ir mans glābiņš,
viņš ir mans Dievs, es slavēšu viņu!
Mana tēva Dievs – viņu cildināšu!
3 Kungs ir karotājs,
Kungs ir viņa vārds!
4 Faraona ratus un karapulkus
viņš iemeta jūrā!
Viņa labākie ratu braucēji
noslīka Niedru jūrā!
5 Dzīle tos apklājusi,
dzelmē kā akmens tie nogājuši!
6 Tava labā roka, Kungs,
dižojas spēkā!
Tava labā roka, Kungs,
sadragā naidnieku!
7 Tavas augstības varenībā
tu iznīdē dumpiniekus!
Tu savu kvēli sūti –
tā aprij viņus kā salmus!
8 Ar tavu nāšu dvesmu
tika savākti ūdeņi –
kā mūris, kā straumes tie stājās,
dzīles sastinga jūras sirdī!
9 Naidnieks teica:
es dzīšos, es pievārēšu,
dalīšu laupījumu,
ko kāroju, – dabūšu,
izraušu savu zobenu,
ar savu roku tos iznīdēšu!
10 Tu uzpūti savu dvašu –
viņus apklāja jūra,
kā svins tie nogrima
dziļajos ūdeņos!
11 Kas ir kā tu starp dieviem, Kungs?!
Kas ir kā tu, augsts svētumā,
bijājams slavā, kas dara brīnumus!
12 Tu izstiepi savu labo roku –
viņus aprija zeme!
13 Tu savā žēlastībā
vadīji tautu, ko izpirki,
ar savu spēku to vedināji
uz sava svētuma mājokļiem!
14 Dzirdēja tautas – nodrebēja,
sāpes sakampa Filistijas iemītniekus!
15 Tad satrūkās Edoma virsnieki pār tūkstošiem,
Moāba vadoņi – sagrāba viņus trīsas,
pašķīda visi Kanaāna iemītnieki!
16 Tiem uzkritušas briesmas un šaušalas
no tava lielā elkoņa!
Tie klusēs kā akmens, līdz paies garām tava tauta, Kungs,
līdz paies garām tauta, kuru tu izpirki!
17 Tu atvedi to un iedēstīji
sava mantojuma kalnā!
Savu mītni tu, Kungs, taisīji,
mana Kunga svētvietu tavas rokas iedibināja!
18 Kungs lai valda
mūžam un vēl!
19 Kad faraona zirgi, rati un jātnieki nonāca jūrā, Kungs lika, lai pār tiem nāk jūras ūdeņi, bet Israēla dēli izgāja caur jūru pa sausu zemi.”
Mirjāma
(4Moz 26:59)20 Tad praviete Mirjāma, Ārona māsa, ņēma rokā bungas, un visas sievietes devās tai pakaļ bungodamas un diedamas. 21 Un Mirjāma tām teica: “Dziediet Kungam, jo viņš augstin augsts, ir zirgus, ir jātniekus iemeta jūrā!”
Rūgtais ūdens top salds
22 Mozus vadīja Israēlu no Niedru jūras, un viņi izgāja Šūras tuksnesī. Trīs dienas viņi gāja pa tuksnesi un neatrada ūdeni. 23 Tad viņi nonāca Mārā, bet nevarēja dzert Māras ūdeni, jo tas bija rūgts – tādēļ to nosauca: Māra . 24 Un tauta kurnēja pret Mozu, sacīdama: “Ko lai mēs dzeram?!” 25 Un viņš brēca uz Kungu, un Kungs viņam parādīja kādu koku – viņš iemeta to ūdenī, un ūdens kļuva salds.
Tur viņš tiem deva likumus un tiesu, tur viņš tos pārbaudīja 26 un sacīja: “Ja klausīsiet Kunga, sava Dieva, balsij un darīsiet to, kas taisns viņa acīs, klausīsiet viņa pavēlēm un turēsiet viņa likumus, tad visas sērgas, ko es uzliku ēģiptiešiem, es jums neuzlikšu, jo es esmu Kungs, jūsu ārsts!”
27 Un viņi nonāca Ēlīmā – tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, tur viņi apmetās pie ūdens.
