1 Tiem uz ļaudīm runājot, pienāca priesteri, svētnīcas sardzes priekšnieks un saduķēji,
2 Sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem.
3 Tie satvēra viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam; jo bija jau vakars.
4 Bet daudz ļaužu, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap pieci tūkstoši vīru.
5 Nākošajā dienā sapulcējās viņu vadoņi, vecaji un rakstu mācītāji Jeruzālemē,
6 Tāpat augstais priesteris Anna un Kajafa, Jānis, Aleksandrs un visi, kas bija no augsto priesteru cilts.
7 Un viņus savā vidū nostatījuši, pratināja: „Kādā spēkā vai kādā vārdā jūs to esat darījuši?“
8 Tad Pēteris, Svēta Gara pilns, tiem sacīja: „Tautas vadoņi un vecaji,
9 Ja mūs šodien pratina laba darba dēl, ar ko šis neveselais cilvēks ir dziedināts,
10 Tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem.
11 Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stāja akmeni.
12 Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.“
13 Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu,
14 Un, redzot izdziedināto cilvēku pie tiem stāvam, viņiem nebija nekā ko pretim teikt.
15 Pavēlējuši tiem atstāt sinedriju, viņi apspriedās savā starpā, sacīdami:
16 „Ko lai darām ar šiem cilvēkiem? Jo, ka tiešām brīnums caur tiem noticis, tas visiem ir zināms kas Jeruzalemē dzīvo, un mēs to nevaram noliegt;
17 Bet lai tas laužu starpā tālāk neizpaužas, mēs tiem stingri piekodi-nāsim nerimāt vairs šinī vārdā ne ar vienu cilvēku.“
18 Tos ieaicinājuši, viņi tiem pavēlēja nemaz vairs nerunāt nedz mācīt Jēzus vārdā.
19 Bet Pēteris un Jānis, tiem atbildēdami, sacīja: „Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam;
20 Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.“
21 Tiem vēlreiz piedraudējuši, viņi tos atlaida, nevarēdami izdomāt, kā tos sodit, ļaužu dēļ, jo visi teica Dievu par to, kas bija noticis,
22 Jo šis cilvēks, kam dziedināšanas brīnums bija noticis, bija vairāk kā četrdesmit gadu vecs.
23 Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši.
24 To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: „Kungs, tu, kas esi radījis debesis un zemi, un jūfu un visu, kas tanī,
25 Kas ar sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: Kāpēc pagāni trako un ļaudis izdomā nelietības?
26 Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret to Kungu un viņa Svaidīto.
27 Jo, patiesi, Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudim šinī pilsētā apvienojušies pret tavu svēto kalpu Jēzu, ko tu esi svaidījis,
28 Lai darītu to, ko tava roka un tavs padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam 1 bija jānotiek.
29 Tad nu. Kungs, skaries uz vīnu draudiem un dod saviem kalpiem drosmi runāt tavu vārdu,
30 Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi tava svētā kalpa Jēzus vārdā.“
31 Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svēta Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus.
32 Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.
33 Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.
34 Viņu starpā ari nebija neviena, kam kā trūktu; jo tie, kam bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto
35 Un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuj-am vajadzēja.
36 Arī Jāzeps, ko apustuļi sauca par Barnabu—kas tulkojumā nozīmē iepriecināšanas dēls, —Ievīts, dzimis kipnetis,
37 Pārdeva tīrumu, kas viņam piederēja, atnesa naudu un nolika to pie apustuļu kājām.
Apustulis Pēteris un Jānis sinedrija priekšā
1 Viņiem uz tautu runājot, piestāja priesteri, tempļa sardzes priekšnieks un saduķeji, 2 noskaitušies, ka viņi māca tautu un sludina Jēzū augšāmcelšanos no mirušajiem. 3 Tie sagrāba viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam; tad bija jau vakars. 4 Bet daudzi, kas šos vārdus dzirdēja, sāka ticēt, un šo vīru skaits bija ap pieci tūkstoši. 5 Nākamajā dienā Jeruzālemē sapulcējās viņu vadoņi, vecajie un rakstu mācītāji, 6 augstais priesteris Hanns, arī Kajafa, Jānis, Aleksandrs un citi, kas bija no virspriesteru dzimtas. 7 Nostādījuši abus apustuļus vidū, tie sāka iztaujāt: “Kādā spēkā un kā vārdā jūs to darījāt?” 8 Tad Pēteris, Svētā Gara pārņemts, tiem sacīja: “Tautas vadoņi un vecajie, 9 ja mums šodien jāatbild par labu darbu pie slima cilvēka, kā viņš kļuva vesels, 10 tad lai jums un visai Israēla tautai ir zināms, ka Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā, kuru jūs piesitāt krustā un kuru Dievs uzmodināja no mirušajiem, šis cilvēks stāv vesels jūsu priekšā. 11 Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlāji, esat atmetuši. Tas ir kļuvis par stūrakmeni. 12 Un nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debess ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” 13 Redzēdami Pētera un Jāņa drosmi un nopratuši, ka viņi ir neizglītoti un vienkārši ļaudis, tie brīnījās, jo labi saprata, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu, 14 un, redzēdami izdziedināto cilvēku pie viņiem stāvam, tiem nebija ko teikt. 15 Pavēlējuši viņiem iziet no sinedrija, tie sprieda savā starpā: 16 “Ko lai mēs ar šiem cilvēkiem darām? Caur viņiem taču ir notikusi zīme, skaidri redzama visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, – noliegt mēs to nevaram, 17 bet, lai starp cilvēkiem tas neizpaužas vēl vairāk, piedraudēsim viņiem šajā vārdā ne ar vienu cilvēku vairs nerunāt.” 18 Viņus pieaicinājuši, tie viņiem stingri aizliedza Jēzus vārdā runāt un mācīt. 19 Bet Pēteris un Jānis tiem atbildēja: “Spriediet paši – vai Dieva priekšā ir taisnīgi jūs vairāk klausīt nekā Dievu? 20 Mēs nevaram nerunāt par to, ko paši esam redzējuši un dzirdējuši.” 21 Tad tie vēl vairāk piedraudēja un viņus atlaida, jo ļaužu dēļ tie nezināja, kā viņus sodīt, jo visi slavēja Dievu par to, kas bija noticis. 22 Cilvēkam, pie kura bija notikusi dziedināšanas zīme, bija vairāk nekā četrdesmit gadu.
Ticīgie lūdz drosmi
23 Atlaisti tie devās pie savējiem un vēstīja, ko virspriesteri un vecajie tiem bija sacījuši. 24 To dzirdējuši, visi vienprātībā skaļi sauca uz Dievu: “Valdniek, tu, kas esi radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tajā, 25 tu caur sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti Svētajā Garā esi sacījis: kādēļ satrakojušās tautas un ciltis perina nelietību? 26 Sacēlušies ir zemes ķēniņi, valdnieki sadevušies kopā pret Kungu un viņa Svaidīto. – 27 Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts ar pagāniem un Israēla ļaudīm ir šajā pilsētā sadevušies kopā pret tavu svēto kalpu Jēzu, ko tu esi svaidījis. 28 Tie apvienojušies, lai darītu to, ko tava roka ir gribējusi un kas jau iepriekš bija tavs nodoms, ka tam tā jānotiek. 29 Redzi, Kungs, kā viņi tagad draud; dod saviem kalpiem droši runāt tavu vārdu, 30 lai tava roka izstiepjas dziedināt un zīmes un brīnumi lai notiek caur tava svētā kalpa Jēzus vārdu.” 31 Kad viņi bija beiguši lūgt, vieta, kur viņi bija sapulcējušies, nodrebēja, un visi kļuva Svētā Gara piepildīti un droši teica Dieva vārdu.
Pirmā kristiešu kopiena
32 Ticīgo pulks bija viena sirds un dvēsele, un neviens neko no savas mantas nesauca par savu – viss viņiem bija kopīgs. 33 Un apustuļi ar lielu spēku liecināja par Jēzus Kristus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija pār viņiem visiem. 34 Viņu vidū nebija trūkumcietēju, jo ikviens, kam piederēja zeme un nami, pārdeva tos un atnesa iegūto naudu 35 un nolika pie apustuļu kājām, un tā tika izdalīta visiem, kā kuram vajadzēja. 36 Arī Jāzeps, viens no apustuļiem, Kiprā dzimis levīts, saukts Barnaba, kas tulkojumā nozīmē: Mierinājuma dēls, 37 pārdeva lauku, kas tam piederēja, atnesa naudu un nolika pie apustuļu kājām.
