1 Un zemes tauta izraudzīja Joahazu, Josijas dēlu, un cēla viņu par ķēniņu, viņa tēva vietā Jeruzālemē.
2 Joahazam, kad viņš kļuva ķēniņš bija divdesmit trīs gadi, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē trīs mēnešus.
3 Bet Ēģiptes ķēniņš viņu atcēla no varas Jeruzālemēun uzlika zemei nodevas—simts talantu sudraba un vienu talantu zelta.
4 Un Ēģiptes ķēniņš iecēla viņa brāli Eljakīmu par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē, un mainīja viņa vārdu par Jojakimu, bet viņa brāli Joahazu Necho paņēma un aizveda uz Ēģipti.
5 Jojakims, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit piecus gadus vecs, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē vienpadsmit gadus, un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga, viņa Dieva, acīs.
6 Un Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars devās pret viņu uzbrukumā, un viņš to lika saistīt ar divām vaj-a važām un novest uz Bābeli.
7 Un Nebukadnēcars aizveda arī dažus no tā Kunga nama traukiem uz Bābeli un tos novietoja sava dieva svētnīcā Bābelē.
8 Bet kas vēl stāstāms par Jojakimu un viņa negantām izdarībām un to, kas ļauns bija pie viņa atrodams, tas viss ir aprakstīts Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Un viņa dēls Jojachīns kļuva ķēniņš viņa vietā.
9 Un Jojachīnam, kļūstot par ķēniņu, bija astoņpadsmit gadi, un viņš kā ķēniņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus un desmit dienas. Viņa darbi tam Kungam nepatika.
10 Un gadmijā ķēniņš Nebukadnēcars atsūtīja savus ļaudis un lika viņu aizvest kopā ar tā Kunga nama dārgiem traukiem uz Bābeli un iecēla viņa brāli Cedekiju par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē.
11 Cedekija, kļūdams par ķēniņu, bija divdesmit vienu gadu vecs, un kā ķēniņš viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus.
12 Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga, viņa Dieva, acīs; viņš nepazemojās pravieša Jeremijas priekšā, kas pravietoja pēc tā Kunga mutes.
13 Viņš sacēlās ari pret Nebukadnēcaru, kas bija viņam licis zvērēt pie Dieva, un palika stūrgalvīgs, apcietināja savu sirdi un neatgriezās pie tā Kunga, Israēla Dieva.
14 Līdzīgā kārtā ari visi augstākie priesteru starpā un ari tauta vairoja savus grēkus, izdarīdami pārkāpumus pēc pagānu tautu visādu negantību parauga, un tā padarīja nešķīstu tā Kunga namu, ko Viņš bija svētu darījis Jeruzālemē.
15 Gan tas Kungs, viņu tēvu Dievs, sūtīja nepārtraukti pie viņiem savus vēstnešus, lai viņus brīdinātu, jo Viņam bija žēl savas tautas un savas svētās mājvietas,
16 Bet viņi apsmēja Dieva sūtītos vēstnešus un nicināja Viņa vēstījumus un zobojās par Viņa praviešiem tā, ka tā Kunga bargās dusmas sakāpa līdz nepieredzētam augstumam un nebija vairs nekādas iespējas ko labot.
17 Tad Viņš lika pret viņiem doties uzbrukumā kaldēju ķēniņam, un tas ar zobenu nogalināja viņu jaunekļus viņu svētajā namā, un viņš neapžēlojās nedz par jaunekļiem, nedz jaunavām, nedz par veciem, nedz sirmgalvjiem; visus tos Dievs nodeva viņa rokā.
18 Un visus Dieva nama traukus, lielus un mazus, un tā Kunga nama dārglietas, kā arī paša ķēniņa un viņa labiešu dārgumus, —visu viņš aizveda uz Bābeli.
19 Un tie nodedzināja Dieva namu, un sagrāva Jeruzālemes mūrus, kā arī visus tās pils nocietinājumus viņi sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā.
20 Un viņš kā gūstekņus aizveda trimdā uz Bābeli visus, kas bija paglābušies no zobena; tur tie kļuva viņam un viņa dēliem par vergiem, līdz kamēr iesākās persiešu ķēniņa valsts varas valdība,
21 Lai piepildītos tā Kunga vārds, kas bija teikts ar Jeremijas muti; „Līdz kamēr šī zeme būs izdzīvojusi līdz galam savus sabata gadus!“ Visā tanī laikā, cik ilgi tā bija izpostīta, tā gulēja mierā, kamēr piepildījās septiņdesmit gadi.
22 Bet lai piepildītos tā Kunga vārds, kas bija vēstīts ar Jeremijas muti, tad Persijas ķēniņa Ķīra pirmajā gadā tas Kungs pamudināja peršu ķēniņa Ķīra garu, ka viņš ar vēstījumu izziņoja pa visu savu ķēniņa valsti, pat ar rakstu, pavēstīdams:
23 „Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, ir nodevis man visas pasaules ķēniņu valstis, un Viņš ir devis rīkojumu uzcelt Viņam Jeruzālemē, kas atrodas Jūdā, svētnīcu. Kas vien jūsu vidū ir cēlies no Viņa tautas, ar to lai ir tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai dodas kalnup!“
Jehoāhāza valdīšana
(2Ķēn 23:31–33)1 Ļaudis ņēma Jošijāhu dēlu Jehoāhāzu un iecēla tēva vietā par ķēniņu Jeruzālemē. 2 Jehoāhāzs sāka valdīt divdesmit trīs gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus. 3 Ēģiptes ķēniņš aizveda viņu no Jeruzālemes un uzlika zemei nodevas – simts mērus sudraba un mēru zelta. 4 Ēģiptes ķēniņš Neho iecēla viņa brāli Eljākīmu par Jūdas un Jeruzālemes ķēniņu un pārdēvēja viņu par Jehojākīmu, bet viņa brāli Jehoāhāzu aizveda uz Ēģipti.
Jehojākīma valdīšana un gūsts
(2Ķēn 23:34–24:7)5 Jehojākīms sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus un darīja to, kas netīkams Kungam, viņa Dievam. 6 Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars devās pret viņu, saistīja vara važās un aizveda uz Bābeli. 7 Nebūkadnecars aizveda uz Bābeli arī daudzus Kunga nama traukus un novietoja tos savā templī Bābelē. 8 Pārējie Jehojākīma darbi un preteklības, ko viņš darījis, un viss, kas atrodams pret viņu, – par to rakstīts Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Jehojāhīns.
Jehojāhīna valdīšana un gūsts
(2Ķēn 24:8–17)9 Jehojāhīns sāka valdīt astoņpadsmit gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus un desmit dienas. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam. 10 Gadu mijā ķēniņš Nebūkadnecars sūtīja pēc viņa un aizveda kopā ar skaistākajiem Kunga nama traukiem uz Bābeli, bet viņa brāli Cedekiju iecēla par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē.
Cedekijas valdīšana
(2Ķēn 24:18–20; Jer 52:1–3a)11 Cedekija sāka valdīt divdesmit viena gada vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. 12 Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, viņa Dievam, un nepakļāvās pravieša Jeremijas teiktajiem Kunga vārdiem.
Jeruzālemes krišana
(2Ķēn 25:1–21Jer 52:3b–30)13 Viņš sacēlās pat pret ķēniņu Nebūkadnecaru, kurš bija viņu nozvērinājis pie Dieva, – nocietinājis sirdi, viņš spītīgi neatgriezās pie Kunga, Israēla Dieva. 14 Arī galvenie priesteri un tauta kļuva arvien nodevīgāki un darīja tāpat kā visas pretīgās tautas, apgānīdami Kunga namu, kas viņam bija svēts Jeruzālemē.
15 Kungs, viņu tēvu Dievs, atkal un atkal sūtīja pie tiem savus vēstnešus, jo gribēja taupīt savu tautu un mājokli. 16 Bet tie izsmēja Dieva sūtņus, nicināja viņa vārdus un ņirgājās par viņa praviešiem, līdz Kunga dusmas nāca pār tautu – nekas vairs nebija glābjams! 17 Viņš uzsūtīja tiem kaldiešu ķēniņu, un tas svētnīcā kāva jaunekļus ar zobenu – nežēloja ne jaunekļus, ne jaunavas, ne vecus, ne vārgus, visus Dievs atdeva viņam. 18 Arī visus Dieva nama piederumus, gan lielus, gan mazus, un Kunga nama dārgumus, ķēniņa un augstmaņu dārgumus – visu viņš aizveda uz Bābeli. 19 Dieva namu nodedzināja, un Jeruzālemes mūrus sagrāva. Visas pilis nodedzināja, ar uguni un izpostīja visu, kas tur bija vērtīgs. 20 Kurš bija paglābies no zobena, to aizveda trimdā uz Bābeli par vergu sev un saviem dēliem – tā bija līdz Persijas valdīšanai, 21 lai piepildītos Jeremijas teiktais Kunga vārds: līdz zeme būs guvusies sabata gadus, visu laiku tā dusēs izdeldēta, līdz būs apritējuši septiņdesmit gadi.
Kīrs atlaiž jūdus no trimdas
(Ezr 1:1–4)22 Persijas ķēniņa Kīra pirmajā valdīšanas gadā, lai piepildītos Jeremijas teiktais Kunga vārds, Kungs mudināja Persijas ķēniņa Kīra garu, un tas lika izziņot pa visu savu valsti rakstiski un mutiski šādu rīkojumu:
23 “Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Kungs, debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis un izvēlējies mani, lai es uzceļu viņam templi Jeruzālemē, kas ir Jūdā. Tie, kas no viņa tautas mīt pie jums, lai dodas turp, – Kungs, viņu Dievs, ir ar tiem!”
