1 Joass bija septiņus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus; viņa mātes vārds bija Cibja, un viņa bija cēlusies no Bēršebas.
2 Un Joass darīja to, kas bija taisns tā Kunga acīs, kamēr dzīvoja priesteris Jojada.
3 Un Jojada viņam izraudzīja divas sievas, un viņš dzemdināja dēlus un meitas.
4 Pēc tam Joass apņēmās savā sirdī atjaunot tā Kunga namu.
5 Un viņš sapulcināja priesterus un Ievītus un viņiem sacīja: „Izejiet Jūdas pilsētās un savāciet no visa Israēla naudu, lai gadu no gada izlabotu Dieva namu, un pie tam pasteidzieties ar šo uzdevumu!“ Bet Ievīti nesteidzās.
6 Tad ķēniņš ataicināja augsto priesteri Jojadu un viņam sacīja: „Kāpec tu neesi pamudinājis Ievītus ievākt no Jūdas un Jeruzālemes nodevas, ko Mozus, tā Kunga kalps, ir uzlicis Israēla tautas draudzei saiešanas telts labā? Ievēro taču,
7 Ka bezdievīgā Atalja un viņas dēli ir postījuši Dieva namu, un visus svētos tā Kunga nama piederumus vini ir izlietojuši baāliem!“
8 Tā pēc ķēniņa pavēles viņi uztaisīja šķirstu un novietoja to ārpusē pie tā Kunga nama vārtiem.
9 Pēc tam ķēniņš pasludināja pavēli Jūdā un Jeruzālemē, lai ļaudis pienes tam Kungam meslus, ko Dieva kalps Mozus Israēlam tuksnesī bija uzlicis.
10 Tad visi virsaiši un visa tauta priecājās, un viņi labprāt atnesa savu daļu un iemeta šķirstā, kamēr tas kļuva pilns.
11 Un katru reizi, kad Ievītiem vajadzēja aiznest šķirstu ķēniņa uzraudzības iestādei, —proti, kad viņi redzēja, ka ir daudz naudas šķirstā, tad ķēniņa rakstvedis un augstā priestera pilnvarotais ieradās un iztukšoja šķirstu, un to atkal nonesa un novietoja savā vietā; tā viņi darīja ikdienas un savāca lielu daudzumu naudas.
12 Un ķēniņš un Jojada to nodeva tiem, kas bija tā Kunga nama atjauno-šanas kārtotāji; viņi savukārt līga akmeņkaļus un namdarus, lai atjaunotu tā Kunga namu, arī vēl dzelzs un vara kalējus tā Kunga nama izlabošanai.
13 Darba kārtotāji bija rosīgi, un viņu vadībā darbi veicās labi, tā ka viņi Dieva namu visās daļās atjaunoja un saveda labā kārtībā.
14 Un kad viņi darbu bija pabeiguši, tad viņi nolika ķēniņa un Jojadas priekšā atlikušo naudu, un par to viņi lika izgatavot tā Kunga namam piederumus goda amata vajadzībām un dedzināmiem upuriem, bļodas un citus zelta un sudraba traukus, un visu Jojadas dzīves laiku pastāvīgi nesa dedzināmos upurus tā Kunga namā.
15 Un Jojada kļuva vecs un bija savu mūžu nodzīvojis, un viņš nomira; viņš bija simts trīsdesmit gadus vecs, kad viņš nomira.
16 Un viņu apraka Dāvida pilsētā pie ķēniņiem, —jo viņš bija labu darījis ir Israēlam, ir Dievam, ir Viņanamam.
17 Bet pēc Jojadas nāves nāca Jūdas virsaiši un nometās ar seju pie zemes, ķēniņu godinot, —ķēniņa priekšā, un ķēniņš viņus uzklausīja.
18 Un viņi atstāja tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un kalpoja ašērām un elku tēliem. Tad nāca Dieva dusmas šo viņu pārkāpumu dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi.
19 Un tas Kungs sūtīja viņu vidū praviešus, lai viņus atkal atgrieztu pie tā Kunga, —un tie griezās pie viņu sirdsapziņas, bet viņi neklausījās.
20 Tad tā Kunga gars nāca pār Zacharju, priestera Jojadas dēlu, un viņš nostājās kādā paaugstinājumā tautas priekšā un sacīja: „Tā saka Dievs: Kāpēc jūs pārkāpjat tā Kunga baušļus? Tas nebūs jums par labu! Ar to jūs esat to Kungu atmetuši, un Viņš atmetīs jūs!“
21 Bet viņi cēlās, sazvērēdamies pret viņu, un, paklausīdami, ķēniņa pavēlei, tie viņu nomētāja akmeņiem tā Kunga nama pagalmā.
22 Tā ķēniņš Joass nepieminēja to žēlsirdību, ko Zacharjas tēvs Jojada bija viņam parādījis, bet nogalināja Jojadas dēlu. Un mirdams Zacharja sacīja: „Lai tas Kungs redz un piemeklē!“
23 Un kad gads bija pagājis, tad Aramas karaspēks cēlās un devās pret Joasu uzbrukumā. Un viņi ienāca Jūdas zemē un Jeruzālemē un nogalināja itin visus tautas virsaišus zvērīgā kārtā, bet visu savu laupījumu viņi nosūtīja Dama-skas ķēniņam.
24 Un kaut gan Aramas karaspēks bija ieradies skaitliski ne visai spēcīgs, tad tomēr tas Kungs viņu rokās nodeva ļoti lielu karaspēku, —tāpēc ka Jūda bija atmetis to Kungu, savu tēvu Dievu; tā sirieši kļuva Joasa tiesātāji.
25 Bet kad sirieši atkal bija no viņa aizgājuši, —tie viņu bija atstājuši smagi sasirgušu, —tad viņa kalpi sazvērējās pret viņu, priestera Jojadas dēla izlieto asiņu dēļ, un nokāva viņu viņa gultā. Tā viņš dabūja savu galu, un viņu apraka Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos.
26 Un šie ir, kas bija pret viņu sazvērējušies: Zabāds, amonietes Šimeatas dēls, un Jozabāds, moābietes Šimritas dēls.
27 Bet par viņa dēliem un daudziem pravietojumiem pret viņu un Dieva nama atjaunošanu, —redzi, tas viss ir rakstīts ķēniņu grāmatas izskaidrojumā. Un viņa dēls Amacja kļuva ķēniņš viņa vietā.
Tempļa sienu labošana
(2Ķēn 12:1–17)1 Joāšs sāka valdīt septiņu gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus. Viņa mātes vārds bija Cibja no Bēršebas. 2 Visu priestera Jehojādas laiku Joāšs darīja to, kas tīkams Kungam. 3 Jehojāda izraudzījās viņam divas sievas, tās viņam dzemdēja dēlus un meitas.
4 Pēc tam Joāšs nolēma atjaunot Kunga namu. 5 Viņš sapulcināja priesterus un levītus un sacīja: “Ejiet pa Jūdas pilsētām, vāciet no visa Israēla naudu, lai ik gadu nostiprinātu Dieva namu. Steidziet to darīt!” Bet levīti nesteidzās. 6 Tad ķēniņš sauca augsto priesteri Jehojādu un teica: “Kādēļ tu nesūtīji levītus savākt no Jūdas un Jeruzālemes nodevas, kā Mozus, Kunga kalps, to pavēlēja Israēla sapulcei darīt saiešanas labad?” – 7 Jo grēcīgā Atalja un viņas dēli bija postījuši Dieva namu, un arī visas Kunga nama svētlietas bija lietotas baāliem. – 8 Ķēniņš pavēlēja tiem izgatavot lādi, un to nolika ārpusē pie Kunga nama ieejas. 9 Tad Jūdā un Jeruzālemē tika sludināts: “Nesiet nodevas Kungam, kā Dieva kalps Mozus tuksnesī pavēlēja Israēlam!” 10 Visi augstmaņi un tauta priecājās – nesa un meta lādē, līdz tā bija pilna. 11 Kad pienāca laiks, levīti aiznesa lādi ķēniņa ierēdņiem, un tie redzēja, ka tajā ir daudz naudas, tad nāca ķēniņa rakstvedis un augstā priestera ierēdnis – iztukšoja lādi un aiznesa atpakaļ vietā. Tā viņi darīja dienu no dienas un savāca daudz naudas. 12 Ķēniņš un Jehojāda to deva Kunga nama darbu veicējiem, kas nolīga akmeņkaļus un amatniekus, lai tie atjauno Kunga namu, kā arī vara un dzelzs kalējus Kunga nama nostiprināšanai. 13 Strādnieki darīja darbus, un atjaunošana veicās. Dieva nams atguva savu sākotnējo izskatu, un viņi to nostiprināja. 14 Kad darbs bija galā, tie atnesa pārējo naudu ķēniņam un Jehojādam. Viņš no tās darināja lietas Kunga namam – traukus kalpošanai, kausus upuriem, arī zelta un sudraba traukus. Visu Jehojādas laiku Kunga namā vienmēr pienesa sadedzināmos upurus.
15 Jehojāda bija pieredzējis daudz dienu un kļuva vecs. Viņš nomira simts trīsdesmit gadu vecumā. 16 Viņu apbedīja Dāvida pilsētā pie ķēniņiem, jo viņš bija darījis labi Israēlam, Dievam un viņa namam.
Joāša atkrišana
17 Pēc Jehojādas nāves Jūdas augstmaņi nāca un zemojās ķēniņam, un ķēniņš tos uzklausīja. 18 Viņi pameta Kunga, savu tēvu Dieva, namu un sāka kalpot ašērām un tēliem. Šī nodarījuma dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi nāca dusmība. 19 Tad Kungs sūtīja tiem praviešus, lai tie atgriežas pie viņa, bet tie viņus aizraidīja un neklausījās.
20 Tad Dieva Gars apņēma priestera Jehojādas dēlu Zeharju, viņš nostājās ļaužu priekšā un sacīja: “Tā saka Dievs: kāpēc jūs pārkāpjat Kunga pavēles? Jums neveiksies, jo jūs pametāt Kungu un viņš pametīs jūs!” 21 Bet tie sazvērējās pret viņu un Kunga nama pagalmā nomētāja akmeņiem – tā bija pavēlējis ķēniņš. 22 Ķēniņš Joāšs nepieminēja laipnību, ko bija parādījis viņa tēvs Jehojāda, – viņš nokāva tā dēlu. Mirstot tas teica: “Kungs redz un atmaksā!”
Joāša nāve
(2Ķēn 12:20–22)23 Gada beigās aramieši devās karā un nāca uz Jūdu un Jeruzālemi. Tie nomaitāja visus tautas augstmaņus. Visu laupījumu tie aizveda Damaskas ķēniņam. 24 Kaut arī aramiešu karaspēkā bija maz vīru, Kungs viņiem nodeva visu lielo jūdu karaspēku, jo tie bija pametuši Kungu, savu tēvu Dievu! Tā viņi Joāšam sprieda tiesu. 25 Aramieši aizgāja, pametot Joāšu smagi sasirgušu, un kalpi sazvērējās pret viņu priestera Jehojādas dēlu asiņu dēļ. To nokāva savā gultā. Viņš nomira un tika apbedīts Dāvida pilsētā, taču ne ķēniņu kapenēs.
26 Pret viņu sazvērējās šie ļaudis: amonietis Zābāds, Šimāta dēls, un moābietis Jehozābāds, Šimrīta dēls.
27 Par viņa dēliem un daudzajiem pravietojumiem, kas par viņu sacīti, un par to, kā viņš nostiprināja Dieva namu, – ir rakstīts Ķēniņu grāmatas skaidrojumā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Amacjāhu.
