1 Kas tas tāds, kas nāk no Edomas, no Bocras spilgti sarkanās drēbēs? Stalts viņš savā apģērbā un lepns savā lielajā spēkā. „Es tas esmu, kas runāju taisnību un kam ir vara un līdzekļi palīdzēt!“
2 „Kādēļ tavs uzvalks ir sarkans, un kādēļ tavas drēbes ir kā vīna spaida minējam?“
3 „Es minu vīna spaidu viens pats, no tautām nevienas nebija pie Manis. Es tās piespiedu ar kājām pie zemes savās dusmās un tās saminu savā bardzībā. Tā šo tautu dzīvības sula apšļakstīja manas drēbes un aptraipīja visu manu apģērbu,
4 Jo atmaksas diena Man bija prātā un mans pestīšanas gads bija atnācis.
5 Es raudzījos visapkārt, bet palīga nebija; Es raidīju uz visām pusēm izbrīnās pilnus skatienus, bet nebija neviena, kas Mani atbalstītu. Tad mans elkonis Man palīdzēja, un mana bardzība Mani atbalstīja.
6 Es saminu tautas savās dusmās un savā bardzībā tās samalu un to dzīvības sulai liku iztecēt zemē.“
7 Es teikšu tā Kunga žēlastību un Viņa slavas pilnos darbus, kā tas klājas, par visu, ko tas Kungs mums darījis, un par visu labu, ko Viņš mums parādījis Israēla namam pēc savas bagātās žēlastības un pēc lielā daudzuma savas mīlestības pilnās žēlsirdības solījumu.
8 Jo Viņš sacīja: „Jūs esat tomēr mana tauta, bērni, kas nepaliks neuzticami.“ —Tā Viņš kļuva viņiem par glābēju.
9 Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz savām rokām jau kopš seniem laikiem.
10 Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un kapja pret viņiem.
11 Tad Viņa tauta atcerējās sen pagājušos laikus, tā pieminēja Mozu: Kur ir tas, kas izveda no jūjras sava ganāmā pulka ganu? Kur ir tas, kas viņa sirdī ielika savu Svēto Garu?
12 Kas ar savu vareno elkoni ņēma Mozu pie viņa labās rokas un to pavadīja? Kas pāršķēla jūru viņu priekšā, lai darītu savu vārdu mūžīgi slavenu?
13 Kas tos vadīja cauri dziļumiem kā zirgus ganībās, ka tie neklupa?
14 Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji savu tautu, lai darītu slavenu savu vārdu.
15 Raugies no debesim lejup un skaties šurp no sava svētā godības mājokļa! Kur ir tava sirds degsme un tavs varoņa spēks, tavas sirds trauksme un tava žēlastība? Neturies tomēr pret mani!
16 Tu taču patiesi esi mūsu Tēvs. Ābrahāms nekā nezina par mums, Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir tavs vārds.
17 Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no taviem ceļiem un apcietināji mūsu sirdi, ka Tevis vairs nebīstamies? Piegriezies mums atkal savu kalpu dēļ, to cilšu dēļ, kas ir tavs īpašums!
18 Tikai īsu laiku tava Tev svētītā tauta valdīja pār savu mantojumu, tad mūsu pretinieki atkal samina tavu svēto vietu.
19 Mums klājās kā tādiem, pār kufiem Tu it kā ne mūžam nebūtu valdījis un kas nav saukti pēc tava vārda.
The Lord's Victory over the Nations
1 “Who is this coming from the city of Bozrah in Edom? Who is this so splendidly dressed in red, marching along in power and strength?”
It is the Lord, powerful to save, coming to announce his victory.
2 “Why is his clothing so red, like that of someone who tramples grapes to make wine?”
3 The Lord answers, “I have trampled the nations like grapes, and no one came to help me. I trampled them in my anger, and their blood has stained all my clothing. 4 I decided that the time to save my people had come; it was time to punish their enemies. 5 I was amazed when I looked and saw that there was no one to help me. But my anger made me strong, and I won the victory myself. 6 In my anger I trampled whole nations and shattered them. I poured out their lifeblood on the ground.”
The Lord's Goodness to Israel
7 I will tell of the Lord's unfailing love;
I praise him for all he has done for us.
He has richly blessed the people of Israel
because of his mercy and constant love.
8 The Lord said, “They are my people; they will not deceive me.” And so he saved them 9 from all their suffering. It was not an angel, but the Lord himself who saved them. In his love and compassion he rescued them. He had always taken care of them in the past, 10 but they rebelled against him and made his holy spirit sad. So the Lord became their enemy and fought against them.
11 But then they remembered the past, the days of Moses, the servant of the Lord, and they asked, “Where now is the Lord, who saved the leaders of his people from the sea? Where is the Lord, who gave his spirit to Moses? 12-13 Where is the Lord, who by his power did great things through Moses, dividing the waters of the sea and leading his people through the deep water, to win everlasting fame for himself?”
Led by the Lord, they were as sure-footed as wild horses, and never stumbled. 14 As cattle are led into a fertile valley, so the Lord gave his people rest. He led his people and brought honor to his name.
A Prayer for Mercy and Help
15 Lord, look upon us from heaven, where you live in your holiness and glory. Where is your great concern for us? Where is your power? Where are your love and compassion? Do not ignore us. 16 You are our father. Our ancestors Abraham and Jacob do not acknowledge us, but you, Lord, are our father, the one who has always rescued us. 17 Why do you let us stray from your ways? Why do you make us so stubborn that we turn away from you? Come back, for the sake of those who serve you, for the sake of the people who have always been yours.
18 We, your holy people, were driven out by our enemies for a little while; they trampled down your sanctuary. 19 You treat us as though you had never been our ruler, as though we had never been your people.
