1 Un tālāk nāca pār mani tā Kunga vārds, kas man sacīja:
2 „Cilvēka bērns, vērs savus skatus pret Seīras kalnāju un sludini pret to šādu pravietojumu:
3 Tā saka Dievs tas Kungs: Es celšos pret tevi, Seīras kalnāj, Es izstiepšu savu roku pret tevi un padarīšu tevi par tuksnesi un visu pamestu neauglīgu kailatni!
4 Tavas pilsētas Es padarīšu par drupu kaudzēm, un tu pati kļūsi par tuksnesi, lai tu atzīsti, ka Es esmu tas Kungs.
5 Tas tāpēc, ka tu dzīvoji mūžīgā ienaidā ar Israēla bērniem un nodevi tos zobenam taisni viņu nelaimes laikā, kad viņi savu noziegumu jau bija gandrīz izlīdzinājuši.
6 Tādēļ, tik tiešām, ka Es dzīvoju,“ —saka Dievs tas Kungs, —„Es likšu tev asinis liet, asinis tevi mocīs. Tādēļ, ka tu nevairījies no asins izliešanas, asinis tevi vajās.
7 Es padarīšu Seīras kalnāju par tuksnesi un kailu smiltāju un iznīcināšu visus, kas tur klejo.
8 Es pildīšu visus tā kalnus ar nokautiem: uz taviem pakalniem, tavās lejās un gravās vistugulēs zobena nokautie.
9 Es tevi darīšu par mūžīgu smilšainu kailatni, tavās pilsētās neviens vairs nedzīvos, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.
10 Tāpēc ka tu sacīji: Šīs divas tautas, šīs divas valstis kritīs manās rokās, es tās ieņemšu, kaut gan pats tas Kungs tur dzīvo,
11 Tad tik tiešām, ka Es dzīvoju,“ —saka Dievs tas Kungs, —„Es rīkošos ar tevi pēc tavām paša dusmām un tavas bardzības, kā tu izturējies pret tiem savā ienaidā, un Es likšu tiem un ari tev Sevi pazīt, kad Es ar tevi tiesāšos un būšu tevi sodījis.
12 Tad ari tu atzīsi, ka Es, tas Kungs, esmu dzirdējis visus tavus paļājumus, ko tu vērsi pret Israēla kalnāju, kad tu sacīji: Tas ir izpostīts un mums nodots, lai mēs to apēdam.
13 Tā jūs lielījāties pret Mani ar savu muti un bieži lietojāt pārgalvīgus vārdus; tos visus Es esmu dzirdējis.
14 Tā saka Dievs tas Kungs: Visai zemei par prieku Es likšu tev kļūt par tuksnesi.
15 Kā tu priecājies, kad Israēla nama īpašums bija izpostīts, tā Es arī tev atmaksāšu; tev jātop par tuksnesi, Seīras kalnāj, un kopā ar tevi arī visai Ēdomai, lai tu un Ēdoma atzītu, ka Es esmu tas Kungs.“
God's Punishment of Edom
1 The Lord spoke to me. 2 “Mortal man,” he said, “denounce the country of Edom. 3 Tell the people what I, the Sovereign Lord, am saying:
“I am your enemy, mountains of Edom!
I will make you a desolate wasteland.
4 I will leave your cities in ruins
And your land desolate;
Then you will know that I am the Lord.
5 “You were Israel's constant enemy and let her people be slaughtered in the time of her disaster, the time of final punishment for her sins. 6 So then—as surely as I, the Sovereign Lord, am the living God—death is your fate, and you cannot escape it. You are guilty of murder, and murder will follow you. 7 I will make the hill country of Edom a wasteland and kill everyone who travels through it. 8 I will cover the mountains with corpses, and the bodies of those who are killed in battle will cover the hills and valleys. 9 I will make you desolate forever, and no one will live in your cities again. Then you will know that I am the Lord.
10 “You said that the two nations, Judah and Israel, together with their lands, belonged to you and that you would possess them, even though I, the Lord, was their God. 11 So then, as surely as I, the Sovereign Lord, am the living God, I will pay you back for your anger, your jealousy, and your hate toward my people. They will know that I am punishing you for what you did to them. 12 Then you will know that I, the Lord, heard you say with contempt that the mountains of Israel were desolate and that they were yours to devour. 13 I have heard the wild, boastful way you have talked against me.”
14 The Sovereign Lord says, “I will make you so desolate that the whole world will rejoice at your downfall, 15 just as you rejoiced at the devastation of Israel, my own possession. The mountains of Seir, yes, all the land of Edom, will be desolate. Then everyone will know that I am the Lord.”
