1 Viņa valdīšanas laikā cēlās un nāca Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, un Jojakims bija viņam pakļauts trīs gadus, bet tad viņš no tā atkrita.
2 Tad tas Kungs lika doties pret viņu kaldiešu un aramiešu, kā arī Moāba un amoniešu karapulkiem un Viņš tiem lika iebrukt Jūdā, lai to iznīcinātu pēc tā Kunga vārda, ko Viņš bija runājis ar savu kalpu, praviešu, muti.
3 Patiešām, Jūdam notika tikai pēc tā Kunga vārda, kad Viņš to atstūma no sava vaiga Manases grēku dēļ, kurus viņš bija darījis,
4 Bet it sevišķi nenoziedzīgo asiņu dēļ, kuras viņš bija izlējis, piepildīdams Jeruzālemi ar nevainīgām asinīm; arī tās tas Kungs negribēja viņam piedot.
5 Un kas vēl ir stāstāms par Jojakimu, viss tas, ko viņš ir darījis, tas ir ierakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
6 Kad Jojakims apgūlās pie saviem tēviem, tad viņa dēls Jojachīns kļuva ķēniņš viņa vietā.
7 Un Ēģiptes ķēniņš vairs neizgāja kara gājienos no savas zemes, jo Bābeles ķēniņš bija viņam visu atņēmis, kas Ēģiptes ķēniņam piederēja, —no Ēģiptes robežu upes līdz Eifratas upei.
8 Jojachīnam bija astoņpadsmit gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Nehusta, un viņa bija Ēlnatāna meita no Jeruzālemes.
9 Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā viņa tēvs bija darījis.
10 Tanī laikā cēlās un devās uzbrukumā pret Jeruzālemi Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara karapulku vadoņi, un viņi ielenca pilsētu.
11 Kad nu Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, pats ieradās pie šās pilsētas, kamēr viņa karapulku vadoņi to turēja aplenktu,
12 Tad Jojachīns, Jūdas ķēniņš, izgāja ārā pie Bābeles ķēniņa, viņš un viņa māte, viņa galma ļaudis, viņa karaspēka vadoņi un viņa galma apkalpotāji, un Bābeles ķēniņš saņēma viņu gūstā savas valdīšanas astotajā gadā.
13 Un viņš lika no turienes paņemt visas tā Kunga nama mantas un visas ķēniņa pils mantas un nolauza zeltu no visiem rīkiem, kurus Salamans, Israēla ķēniņš, bija licis darināt tā Kunga namam; tā tas Kungs to bija jau iepriekš pavēstījis.
14 Viņš aizveda gūstā visu Jeru-zālemi: visus augstos ierēdņus, visus karam spējīgos vīriešus, desmit tūkstoš gūstekņus; turklāt ari visus kalējus un amatniekus; nekas netika atstāts kā vienīgi zemes nabadzīgie ļaudis.
15 Tā viņš aizveda Jojachīnu uz Bābeli gūstā, tāpat arī ķēniņa māti un ķēniņa sievas; arī viņa galma darbiniekus un zemes varenos viņš aizveda kā gūstekņus no Jeruzālemes uz Bābeli;
16 Turklāt visus spēcīgos karavīrus, skaitā septiņus tūkstošus, atslēdzniekus un kalējus kādu tūkstoti, visus, kas vien kā braši un drošsirdīgi derēja karam, tos Bābeles ķēniņš aizveda gūstā ūz Bābeli.
17 Un Bābeles ķēniņš cēla par ķēniņu viņa vietā Matanju, Jojachīna tēva brāli, un pārveidoja viņa vārdu par Cedekiju.
18 Cedekijam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit viens gads, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē vienpadsmit gadus; viņa mātes vārds bija Hamutala, viņa bija Jeremijas meita no Libnas.
19 Un viņš darīja to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā Jojakims bija darījis.
20 Jo tiešām tā Kunga dusmu dēļ lieta ar Jeruzālemi un Jūdu nonāca tik tālu, ka Viņš tos pilnīgi atstūma no sava vaiga.
1 While Jehoiakim was king, King Nebuchadnezzar of Babylonia invaded Judah, and for three years Jehoiakim was forced to submit to his rule; then he rebelled. 2 The Lord sent armed bands of Babylonians, Syrians, Moabites, and Ammonites against Jehoiakim to destroy Judah, as the Lord had said through his servants the prophets that he would do. 3 This happened at the Lord's command, in order to banish the people of Judah from his sight because of all the sins that King Manasseh had committed, 4 and especially because of all the innocent people he had killed. The Lord could not forgive Manasseh for that.
5 Everything that Jehoiakim did is recorded in The History of the Kings of Judah. 6 Jehoiakim died, and his son Jehoiachin succeeded him as king.
7 The king of Egypt and his army never marched out of Egypt again, because the king of Babylonia now controlled all the territory that had belonged to Egypt, from the Euphrates River to the northern border of Egypt.
King Jehoiachin of Judah
(2 Chronicles 36.92 10)8 Jehoiachin was eighteen years old when he became king of Judah, and he ruled in Jerusalem for three months. His mother was Nehushta, the daughter of Elnathan from Jerusalem. 9 Following the example of his father, Jehoiachin sinned against the Lord.
10 It was during his reign that the Babylonian army, commanded by King Nebuchadnezzar's officers, marched against Jerusalem and besieged it. 11 During the siege Nebuchadnezzar himself came to Jerusalem, 12 and King Jehoiachin, along with his mother, his sons, his officers, and the palace officials, surrendered to the Babylonians. In the eighth year of Nebuchadnezzar's reign he took Jehoiachin prisoner 13 and carried off to Babylon all the treasures in the Temple and the palace. As the Lord had foretold, Nebuchadnezzar broke up all the gold utensils which King Solomon had made for use in the Temple. 14 Nebuchadnezzar carried away as prisoners the people of Jerusalem, all the royal princes, and all the leading men, ten thousand in all. He also deported all the skilled workers, including the blacksmiths, leaving only the poorest of the people behind in Judah.
15 Nebuchadnezzar took Jehoiachin to Babylon as a prisoner, together with Jehoiachin's mother, his wives, his officials, and the leading men of Judah. 16 Nebuchadnezzar deported all the important men to Babylonia, seven thousand in all, and one thousand skilled workers, including the blacksmiths, all of them able-bodied men fit for military duty.
17 Nebuchadnezzar made Jehoiachin's uncle Mattaniah king of Judah and changed his name to Zedekiah.
King Zedekiah of Judah
(2 Chronicles 36.112 12Jeremiah 52.1-3a)18 Zedekiah was twenty-one years old when he became king of Judah, and he ruled in Jerusalem for eleven years. His mother was Hamutal, the daughter of Jeremiah from the city of Libnah. 19 King Zedekiah sinned against the Lord, just as King Jehoiakim had done. 20 The Lord became so angry with the people of Jerusalem and Judah that he banished them from his sight.
