1 Un atkal ievirzījās manā garā tā Kunga vārds, kas man sacīja:
2 „Cilvēka bērns, uzdod Israēla namam mīklu un stāsti tam līdzību.
3 Un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Liels ērglis ar lieliem gapiem spārniem un kuplām raibām spalvām nolaidās us Libanona un pārņēma sāvā rīcībā ciedra koka galotni.
4 Viņš nolauza pašu augšējo tās zaru un to aiznesa uz veikalnieku zemi un iestādīja to tirgotāju piisētā.
5 Tad viņš ņēma vienu no tās zemes atvasēm un stādīja to kā vītolu auglīgā tīrumā, kur bija daudz ūdens,
6 Lai tas augtu un attīstītos par spēcīgu un kuplu, bet garumā par zemas sugas vīna koku. Viņa stīgām vajadzēja vērsties pret viņu (ērgli), un viņa saknēm bija jābūt viņam padotam. Tas tapa tiešām par vīna koku, kas raisīja stīgas un dzina atvases.
7 Bet tur bija vēl viens liels ērglis ar lieliem spārniem un kuplām spēcīgām spalvām. Un redzi, vīna koks piegrieza šim savas saknes un izstiepa pret viņu savus zarus, lai viņš to vēl bagātīgāki slacinātu, nekā to spēja dobe, kupā tas bija iestādīts.
8 Un tas taču bija stādīts labā zemē ar bagātīgu ūdeni, lai dzītu stīgas un nestu augļus un kļūtu tiešām par teicamu un izcilu vīna koku.
9 Bet tad nu saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Vai viss tas tā labi izdosies? Vai tas otrs ērglis neizraus viņam saknes un nenoplūks viņa augļus, ka tam jānokalst? Visas tā svaigi sarietušās atvases un tā zaļās lapas novītīs; un tur nevajadzēs ne stipra elkoņa, nedz ari liela ļaužu pulka, lai to izceltu no zemes, kupā tas laidis savas saknes.
10 Tiešām, viņš ir gan tagad iedēstīts. Bet vai tam labi izdosies arī izaugt? Vai tas nenokaltīs, kad to ķers rīta vējš? Tiešām, tas nokaltīs tai vietā, kur tas uzaudzis.“
11 Atkal skāra mani tā Kunga vārds, un tas man sacīja:
12 „Saki taču šai pretestīgajai ciltij: Vai jūs nesaprotat, ko tas nozīmē? Saki tiem tā: Redzi, Bābeles ķēniņš gāja uz Jeruzālemi, paņēma tās ķēniņu un tās dižciltīgos un aizveda viņus sev līdz uz Bābeli.
13 Tad viņš ņēma vienu atvasi no ķēniņa nama un dzimuma, noslēdza ar to derību un nozvērināja to. Bet zemes dižciltīgos viņš paņēma sev līdz,
14 Lai ķēniņa valdība paliktu pazemīga un necenstos pieaugt varā un nozīmē, lai ķēniņš turētu noslēgto līgumu, ka tas pastāvētu.
15 Bet tas atkāpās no viņa un sūtīja vēstnešus uz Ēģipti, lai tam dotu zirgus un daudz kapa tautas. Vai tas tam izdosies? Vai tas, kas tā darījis, paliks nesodīts? Viņš ir līgumu lauzis, vai viņš izies sveikā no soda?
16 Tik tiešām, ka Es dzīvoju,“ —saka Dievs tas Kungs—„tā ķēniņa dzīves vietā, kas viņu iecēla par ķēniņu, kupa zvērestu viņš pārkāpa un kūpam viņš lauza savu derību, pie viņa Bābelē viņš nomirs!
17 Bet faraons tam kapā nepalīdzēs nedz ar lielu karaspēku, nedz arī ar lielu darba ļaužu daudzumu, kas ceļ vaļņus un ielenkuma apcietinājumus līdz ar torņiem, lai atņentu daudziem dzīvību.
18 Tādēļ ka viņš ir pārkāpis zvērestu un lauzis derību, kaut gan bija devis roku to sargāt un taču to nedarīja, viņš neizglābsies no soda.
19 Tāpēc arī saka Dievs tas Kungs: Tik tiešām, ka Es dzīvoju: zvērestu, ko viņš Man devis un pārkāpis, un derību, ko viņš slēdzis manā priekšā un lauzis, Es pieskaitīšu par noziegumu viņa galvai un likšu viņam par to ciest sodu.
20 Es izplātīšu pār viņu savu tiklu, tā ka viņš paliks sapinies manos valgos. Tad Es viņu aizvedīšu uz Bābeli, tur Es izkārtošos un iztiesāšos ar viņu par uzticības lauzumu, ar ko viņš noziedzies un apgrēkojies pret Mani.
21 Visi viņa izlasītie kareivji un visi, kas kalpoja vina kara pulkos, kritīs no zobena, un atlikušie izklīdīs visos vējos, lai jūs atzītu, ka Es, tas Kungs, to jau iepriekš esmu pateicis.“
22 Tā saka Dievs tas Kungs: „Es ņemšu no augstā ciedru koka galotnes zaru un to iestādīšu, un no pašas augstā-kās no tā atvasēm Es nolauzīšu maigu zariņu un to dēstīšu augstā un stāvus izslietā kraujā kalnā.
23 Israēla augstākajā kalnā Es to dēstīšu, lai tas izrieš zarus un nes augļus un top par jo krāšņu ciedru koku, zem kupa atradīs patvērumu visādi meža zvēri un kura zaros dzīvos un vīs savas ligzdas vidažādāko spalvu putni.
24 Tad visi koki laukā atzīs, ka Es, tas Kungs, pazemoju augsto koku un paaugstināju zemo koku, ka Es liku nokalst zaļajam kokam un devu jaunu zaļumu un pat ziedus sausajam kokam. Es, tas Kungs, to noteicu, un Es to arī izpildīju.“
The Parable of the Eagles and the Vine
1 The Lord spoke to me. 2 “Mortal man,” he said, “tell the Israelites a parable 3 to let them know what I, the Sovereign Lord, am saying to them: There was a giant eagle with beautiful feathers and huge wings, spread wide. He flew to the Lebanon Mountains and broke off the top of a cedar tree, 4 which he carried to a land of commerce and placed in a city of merchants. 5 Then he took a young plant from the land of Israel and planted it in a fertile field, where there was always water to make it grow. 6 The plant sprouted and became a low, wide-spreading grapevine. The branches grew upward toward the eagle, and the roots grew deep. The vine was covered with branches and leaves.
7 “There was another giant eagle with huge wings and thick plumage. And now the vine sent its roots toward him and turned its leaves toward him, in the hope that he would give it more water than there was in the garden where it was growing. 8 But the vine had already been planted in a fertile, well-watered field so that it could grow leaves and bear grapes and be a magnificent vine.
9 “So I, the Sovereign Lord, ask: Will this vine live and grow? Won't the first eagle pull it up by its roots, pull off the grapes, and break off the branches and let them wither? It will not take much strength or a mighty nation to pull it up. 10 Yes, it is planted, but will it live and grow? Won't it wither when the east wind strikes it? Won't it wither there where it is growing?”
The Parable Is Explained
11 The Lord said to me, 12 “Ask these rebels if they know what the parable means. Tell them that the king of Babylonia came to Jerusalem and took the king and his officials back with him to Babylonia. 13 He took one of the king's family, made a treaty with him, and made him swear to be loyal. He took important men as hostages 14 to keep the nation from rising again and to make sure that the treaty would be kept. 15 But the king of Judah rebelled and sent agents to Egypt to get horses and a large army. Will he succeed? Can he get away with that? He cannot break the treaty and go unpunished!
16 “As surely as I am the living God,” says the Sovereign Lord, “this king will die in Babylonia because he broke his oath and the treaty he had made with the king of Babylonia, who put him on the throne. 17 Even the powerful army of the king of Egypt will not be able to help him fight when the Babylonians build earthworks and dig trenches in order to kill many people. 18 He broke his oath and the treaty he had made. He did all these things, and now he will not escape.”
19 The Sovereign Lord says, “As surely as I am the living God, I will punish him for breaking the treaty which he swore in my name to keep. 20 I will spread out a hunter's net and catch him in it. I will take him to Babylonia and punish him there, because he was unfaithful to me. 21 His best soldiers will be killed in battle, and the survivors will be scattered in every direction. Then you will know that I, the Lord, have spoken.”
God's Promise of Hope
22 This is what the Sovereign Lord says:
“I will take the top of a tall cedar
and break off a tender sprout;
I will plant it on a high mountain,
23 on Israel's highest mountain.
It will grow branches and bear seed
and become a magnificent cedar.
Birds of every kind will live there
and find shelter in its shade.
24 All the trees in the land will know
that I am the Lord.
I cut down the tall trees
and make small trees grow tall.
I wither up the green trees
and make the dry trees become green.
I, the Lord, have spoken. I will do what I have said I would do.”
