1 Pēc tam notika, ka amoniešu ķēniņš Nahašs nomira, un viņa dēls kļuva ķēniņš viņa vietā.
2 Tad Dāvids nosprieda: „Es gribu parādīt žēlastību Hanūnam, Nahaša dēlam, jo viņa tēvs man ir parādījis žēlastību.“ Un Dāvids sūtīja vēstnešus, lai tie viņu iepriecinātu viņa tēva nāves gadījumā. Tad Dāvida kalpi nonāca Amona dēlu zemē pie Hanūna, lai viņam parādītu līdzjūtību.
3 Bet amoniešu virsaiši sacīja Hanūnam: „Vai tu domā, ka Dāvids godina tavu tēvu, ja viņš ir tev atsūtījis mierinātājus? —Nē! Bet vai drīzāk viņa kalpi nav nākuši pie tevis, lai sagatavotu un izdarītu apvērsumu, lai izspiegotu šo zemi?“
4 Tad Hanūns lika saņemt ciet Dāvida kalpus, lika tos noskūt un nogrieza viņu drānas līdz pusei, līdz gurniem, un tos atlaida.
5 Un tādi viņi devās ceļā. Kad nu Dāvidam tika ziņots, kas šiem vīriem bija nodarīts, tad viņš tiem sūtīja vēstnešus, —jo šie vīri bija pārlieku apsmieti—un ķēniņš lika viņiem sacīt: „Palieciet Jērikā, tiekāms jums jūsu bārdas būs atkal ataugušas, tad nāciet atpakaļ!“
6 Kad nu amonieši redzēja, ka tie paši sevi bija padarījuši ienīstamus Dāvidam, tad Hanūns un amonieši nosūtīja tūkstoš talentus sudraba, lai sev nomātu kapa rātus un nolīgtu jātniekus starp siriešiem Mezopotamijā, kā arī starp siriešiem Maāchas un Cobas zemē.
7 Un viņi ieguva savā rīcībā trīsdesmit divus tūkstošus ratu, kā arī Maāchas ķēniņu un viņa kapa pulkus; un viņi nāca un apmetās nometnē Medebas priekšā; un amonieši arī sapulcējās, sanākdami no savām pilsētām, un tā viņi visi devās kapot.
8 Kad Dāvids to dzirdēja, tad viņš sūtīja Joābu ar visu kapaspēku un arī visu varoņu pulku.
9 Un amonieši devās kaujā un izvietojās cīņai pie pašiem pilsētas vārdem, bet de ķēniņi, kas bija nākuši, tie paši par sevi atradās savrup atklātā kaujas laukā.
10 Kad nu Joābs redzēja, ka kauja bija vērsta vispirms pret viņu un nodka viņa priekšā un aizmugurē, tad viņš izraudzīja sev no visa Israēla izlases kapotājus, un tos viņš novietoja pret siriešiem.
11 Bet kapotāju atlikušo daļu viņš pakļāva sava brāļa Abišaja vadībai, un tie novietojās pret amoniešiem.
12 Tad viņš noteica: „Ja sirieši izrādītos stiprāki par mani, tad nāc tu man palīgā, bet ja amonieši izrādītos tev pretī pārāk spēcīgi, tad es tev sniegšu izšķirīgo palīdzību.
13 Tikai drosmi! Un cīnīsimies varonīgi par savu tautu un sava Dieva pilsētu dēļ, bet tas Kungs lai dara to, kas Viņa acīm liekas labs!“
14 Un Joābs nāca tuvāk ar saviem ļaudīm, kas pie viņa bija, lai cīnītos ar sīriešiem, bet tie bēga no viņa.
15 Bet kad Amona dēli redzēja, ka siriešu kapotāji bija metušies bēgt, tad arī viņi bēga no Joāba brāļa Abišaja un atvilkās atpakaļ pilsētā. Bet Joābs atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
16 Kad nu sirieši redzēja, ka bija Israēla sakauti, tad tie sūtīja ziņnešus un lika doties kaujā tiem siriešiem, kupi dzīvoja viņpus Eifratas upes, un Sofachs, Hadadēzera kapa pulku vadonis, gāja viņu priekšgalā.
17 Kad tas tika paziņots Dāvidam, tad viņš sapulcināja kapam visu Israēlu, pārcēlās pāri Jardānai un devās pret viņiem un sakārtojās uzbrukumam pret tiem. Un Dāvids tā nostājās pret siriešiem, ka tie cīnījās ar viņu.
18 Un sirieši tā tika Israēla, sakauti ka tie bēga viņa priekšā, un Dāvids nogalināja no siriešiem septiņus tūkstošus kara ratu vadītāju un četrdesmit tūkstoš kājniekus; arī kara pulku virspavēlnieku Sofachu viņš lika nonāvēt.
19 Kad nu Hadadēzera ļaudis redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad viņi slēdza ar Dāvidu mieru un viņam kalpoja. Tā sirieši turpmāk vairs neizjuta nekādu vēlēšanos nākt amoniešiem palīgā.
David Defeats the Ammonites and the Syrians
(2 Samuel 10.1-19)1 Some time later King Nahash of Ammon died, and his son Hanun became king. 2 King David said, “I must show loyal friendship to Hanun, as his father Nahash did to me.” So David sent messengers to express his sympathy.
When they arrived in Ammon and called on King Hanun, 3 the Ammonite leaders said to the king, “Do you think that it is in your father's honor that David has sent these men to express sympathy to you? Of course not! He has sent them here as spies to explore the land, so that he can conquer it!”
4 Hanun seized David's messengers, shaved off their beards, cut off their clothes at the hips, and sent them away. 5 They were too ashamed to return home. When David heard what had happened, he sent word for them to stay in Jericho and not return until their beards had grown again.
6 King Hanun and the Ammonites realized that they had made David their enemy, so they paid nearly forty tons of silver to hire chariots and charioteers from Upper Mesopotamia and from the Syrian states of Maacah and Zobah. 7 The thirty-two thousand chariots they hired and the army of the king of Maacah came and camped near Medeba. The Ammonites too came out from all their cities and got ready to fight.
8 When David heard what was happening, he sent out Joab and the whole army. 9 The Ammonites marched out and took up their position at the entrance to Rabbah, their capital city, and the kings who had come to help took up their position in the open countryside.
10 Joab saw that the enemy troops would attack him in front and from the rear, so he chose the best of Israel's soldiers and put them in position facing the Syrians. 11 He placed the rest of his troops under the command of his brother Abishai, who put them in position facing the Ammonites. 12 Joab said to him, “If you see that the Syrians are defeating me, come and help me, and if the Ammonites are defeating you, I will go and help you. 13 Be strong and courageous! Let's fight hard for our people and for the cities of our God. And may the Lord's will be done.”
14 Joab and his men advanced to attack, and the Syrians fled. 15 When the Ammonites saw the Syrians running away, they fled from Abishai and retreated into the city. Then Joab went back to Jerusalem.
16 The Syrians realized that they had been defeated by the Israelites, so they brought troops from the Syrian states on the east side of the Euphrates River and placed them under the command of Shobach, commander of the army of King Hadadezer of Zobah. 17 When David heard of it, he gathered the Israelite troops, crossed the Jordan River, and put them in position facing the Syrians. The fighting began, 18 and the Israelites drove the Syrian army back. David and his men killed seven thousand Syrian chariot drivers and forty thousand foot soldiers. They also killed the Syrian commander, Shobach. 19 When the kings who were subject to Hadadezer realized that they had been defeated by Israel, they made peace with David and became his subjects. The Syrians were never again willing to help the Ammonites.
