1 Un pēc tam notika, ka nomira amoniešu ķēniņš (Nahašs), un viņa dēls Hanūns kļuva ķēniņš viņa vietā.
2 Tad Dāvids domāja: „Es būšu laipns pret Hanūnu, Nahaša dēlu, tāpat kā viņa tēvs bija laipns pret mani.“ Un Dāvids lika saviem kalpiem izteikt viņam līdzjūtību viņa tēva nāves gadījumā, un tā Dāvida kalpi nonāca amoniešu zemē.
3 Tad amoniešu virsaiši sacīja savam kungam Hanūnam: „Vai tu tam tici, ka Dāvids tādēļ ir sūtījis šos līdzjūtības izteicējus sūtņus, lai tavam tēvam parādītu godu? Vai drīzāk gan Dāvids nav atsūtījis savus kalpus pie tevis tādēļ, lai viņi šo pilsētu izpētītu, to izspiegotu un pēdīgi pilnīgi sagrautu?“
4 Tad Hanūns lika Dāvida kalpus saņemt cieti, nodzina tiem pusi bārdas un nogrieza viņu sēru tērpiem apakšējo daļu līdz jostas vietai un tad tos atlaida.
5 Kad nu tas tika Dāvidam pateikts, tad viņš tiem sūtīja pretī, jo šie vīri bija ļoti apsmieti. Bet ķēniņš lika viņiem sacīt: „Palieciet Jērikā, tiekāms jūsu bārdas būs ataugušas, tad atgriezieties atpakaļ mājā!“
6 Kad nu amonieši redzēja, ka viņi bija kļuvuši Dāvidam nicināmi, tad Amona dēli nosūtīja vēstnešus, un tie sev salīga par naudu siriešus—ir no Bet-Rehobas, ir siriešus no Cobas, —divdesmit tūkstoš kājniekus, un tāpat no Moāba ķēniņa—tūkstoš vīrus, un no Tobas ļaudīm divpadsmit tūkstoš vīrus.
7 Un tikko kā Dāvids to dzirdēja, viņš sūtīja Joābu un visu varoņu kara pulku.
8 Arī amonieši izgāja un nostājās kaujas kārtībā un sagatavojās uzbruku-mam pilsētas vārtu priekšā, bet sirieši no Cobas un no Rehobas un karavīru vienības no Tobas un Maāchas bija atstātas savvaļā klajā laukā.
9 Kad nu Joābs redzēja, ka viņam nāksies karot ir tieši no priekšas, ir no aizmugures puses, tad viņš izraudzīja no visiem izlasītiem Israēla vīriem diženākos un novietoja tos sīriešiem pretim.
10 Bet atlikušos karavīrus viņš deva sava brāļa Abišaja rokā, un tas nostājās kaujas kārtībā pret amoniešiem.
11 Tad viņš sacīja: „Ja sīrieši būs par mani stiprāki, tad nāc man palīgā, bet ja izrādītos, ka amonieši būs stiprāki par tevi, tad es iešu tev palīgā.
12 Esi drosmīgs! Un turēsimies varonīgi mūsu karotāju priekšā par mūsu Dieva pilsētām! Bet tas Kungs lai dara, kā Viņam labāk patīk!“
13 Tad Joābs izgāja ar tiem kara-vīriem, kuri bija zem viņa pavēles, un devās uzbrukumā pret siriešiem, un tie bēga viņa priekšā.
14 Bet kad amonieši redzēja, ka sirieši bēg, tad arī tie Abišaja priekšā metās bēgt un iegāja atpakaļ pilsētā; bet Joābs atgriezās no cīņas pret amoniešiem un gāja atpakaļ uz Jeruzālemi.
15 Kad nu sirieši redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad tie atkal pilnā skaitā sapulcējās vienkopus.
16 Un Hadadēzers nosūtīja ziņu un lika doties cīņā tiem siriešiem, kas bija viņpus upes, un tie nonāca Helamā, un Šobachs, Hadadēzera kara pulku virspavēlnieks, gāja to priekšgalā.
17 Kad Dāvidam tas tika paziņots, tad viņš sapulcināja visu Israēlu karam, gāja pāri Jardānai un nonāca Helamā, kur sirieši nostājās kaujas kārtībā Dāvidam pretī, un tie izcīnīja kauju ar viņu.
18 Bet sirieši tā tika Israēla sasisti, ka tie bēga viņa priekšā, un Dāvids iznīcināja septiņi simt ratus un četrdesmit tūkstoš jātniekus; un viņš ievainoja viņu kara pulku virspavēlnieku Šobachu, tā ka tas tur nomira.
19 Kad nu visi ķēniņi, kas bija pakļauti Hadadēzera kara klaušām, redzēja, ka tie bija Israēla sakauti, tad tie salīga mieru ar Israēlu, un apņemas tam kalpot, bet sirieši bijās, lai vēl kādu reizi nenāktos iet amoniešiem palīgā.
David Defeats the Ammonites and the Syrians
(1 Chronicles 19.1-19)1 Some time later King Nahash of Ammon died, and his son Hanun became king. 2 King David said, “I must show loyal friendship to Hanun, as his father Nahash did to me.” So David sent messengers to express his sympathy.
When they arrived in Ammon, 3 the Ammonite leaders said to the king, “Do you think that it is in your father's honor that David has sent these men to express sympathy to you? Of course not! He has sent them here as spies to explore the city, so that he can conquer us!”
4 Hanun seized David's messengers, shaved off one side of their beards, cut off their clothes at the hips, and sent them away. 5 They were too ashamed to return home. When David heard about what had happened, he sent word for them to stay in Jericho and not return until their beards had grown again.
6 The Ammonites realized that they had made David their enemy, so they hired twenty thousand Syrian soldiers from Bethrehob and Zobah, twelve thousand men from Tob, and the king of Maacah with a thousand men. 7 David heard of it and sent Joab against them with the whole army. 8 The Ammonites marched out and took up their position at the entrance to Rabbah, their capital city, while the others, both the Syrians and the men from Tob and Maacah, took up their position in the open countryside.
9 Joab saw that the enemy troops would attack him in front and from the rear, so he chose the best of Israel's soldiers and put them in position facing the Syrians. 10 He placed the rest of his troops under the command of his brother Abishai, who put them in position facing the Ammonites. 11 Joab said to him, “If you see that the Syrians are defeating me, come and help me, and if the Ammonites are defeating you, I will go and help you. 12 Be strong and courageous! Let's fight hard for our people and for the cities of our God. And may the Lord's will be done!”
13 Joab and his men advanced to attack, and the Syrians fled. 14 When the Ammonites saw the Syrians running away, they fled from Abishai and retreated into the city. Then Joab turned back from fighting the Ammonites and went back to Jerusalem.
15 The Syrians realized that they had been defeated by the Israelites, and so they called all their troops together. 16 King Hadadezer sent for the Syrians who were on the east side of the Euphrates River, and they came to Helam under the command of Shobach, commander of the army of King Hadadezer of Zobah. 17 When David heard of it, he gathered the Israelite troops, crossed the Jordan River, and marched to Helam, where the Syrians took up their position facing him. The fighting began, 18 and the Israelites drove the Syrian army back. David and his men killed seven hundred Syrian chariot drivers and forty thousand cavalry, and they wounded Shobach, the enemy commander, who died on the battlefield. 19 When the kings who were subject to Hadadezer realized that they had been defeated by the Israelites, they made peace with them and became their subjects. And the Syrians were afraid to help the Ammonites any more.
