Dieva laipnība un bardzība Viņa ļaudīm par mācību.
1 Asafa pamācība. Klausies, mana tauta, manu mācību, atveriet savas ausis manas mutes vārdiem!
2 Es atdarīšu savu muti runai ar sakāmiem vārdiem—stāstīšu senlaiku mīklas.
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
4 To mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.
5 Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavē-lējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem,
6 Lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tic celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem,
7 Lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles,
8 Lai viņi nebūtu tādi kā viņu tēvi, pretestīga un nepaklausīga cilts; cilts, kas savā sirdī nebija pastāvīga, kam gars neturējās pie Dieva.
9 Efraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīņas dienā.
10 Viņi neturēja Dieva iecelto derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11 Viņi aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš bija darījis brīnumus Ēģiptes zemē, Coānas laukos.
13 Viņš pāršķīra jūfu, lika viņiem tai izsojot. cauri un uzstatīja ūdeni kā aizsprostu;
14 Viņš tos vadīja ar padebesi dienā un cauru nakti ar uguns atspīdumu.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dzijuma ūdeņiem papilnam;
16 Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm.
17 Bet tie joprojām grēkoja pret Viņu un sacēlās pret Visaugstāko tuksnesī.
18 Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres.
19 Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: „Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?
20 Redzi, Viņš ir gan sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var savai tautai arī dot maizi un galu?“
21 Tāpēc, kad tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iededzās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu,
22 Jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Vina palīdzību.
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis,
24 Lika mannai līt uz viņiem barībai un deva viņiem debesu labību.
25 Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26 Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar savu spēku dienvidu vēju,
27 Un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis.
28 Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu mājokļiem.
29 Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja,
30 Bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē,
31 Kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus.
32 Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem.
33 Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā.
34 Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu,
35 Un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints, un ka Dievs Visaugstākais ir viņu atsvabinātājs.
36 Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli,
37 Jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības.
38 Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa savas dusmas un nelika pamosties visai savai bardzībai,
39 Jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.
40 Cik reizes viņi to Kungu nekaitināja tuksnesī, neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā!
41 Vmi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto.
42 Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem,
43 Kad Viņš savas zīmes rādīja Ēģiptē un savus brīnumus Coānas klajumā.
44 Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus,
45 Uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju,
46 Un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem.
47 Viņš sadragāja viņu vīna kokus ar krusu un viņu vīģes kokus ar debesu ledus gabaliem;
48 Un nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem.
49 Un Viņš uzsūtīja viņiem savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku.
50 Viņš deva vaļu savām dusmām, nepasargādams no nāves viņu dvēseles, pamezdams viņu dzīvības mērim.
51 Un Viņš lika nomirt pirmdzimušajiem Ēģiptē, vīru spēka pirmdzimtajiem Chama teltīs,
52 Un veda savu tautu tālākā ceļā kā avis un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī.
53 Un Viņš tos droši vadīja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra.
54 Un Viņš tos veda savas zemes svētajos novados, uz kalnāju, ko Viņa labā roka bija ieguvusi.
55 Viņš aizdzina tautas, viņiem ienākot, un piešķīra pēc izmestajiem mesliem viņu zemes gabalus Israēlam par mantojuma dalu un lika Israēla ciltīm dzīvot viņu teltīs.
56 Taču viņi kārdināja un kaitināja Dievu, to Visaugstāko, un neievēroja Viņa liecības.
57 Viņi novērsās un kļuva neuzticīgi kā viņu tēvi, viņi sabruka kā atslābis viltīgs stops.
58 Viņi sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem.
59 Dievs dzirdēja to un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba, un Viņš to pameta pamazām gandrīz pavisam.
60 Viņš pameta savu mājokli Silo, savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvē-kiem.
61 Viņš lika savas varas zīmei krist gūstā un nodeva savu godību ienaidnieka rokā;
62 Viņš nodeva savu tautu zobena varā un iedegās dusmās pret savu mantojumu.
63 Viņu jaunekļus aprija uguns, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64 Viņu priestej-i krita no zobena, un viņu atraitnes nevarēja viņus apraudāt.
65 Tad pamodās tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma,
66 Un sita savus ienaidniekus no muguras puses, uzkrāva viņiem mūžīgu negodu.
67 Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja sev vairs Ēfraima cilti,
68 Bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis.
69 Viņš cēla savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kuļrai Viņš mūžīgus pamatus licis.
70 Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem;
71 Viņš lika viņam nākt no zīdītājām avīm ganīt Jēkabu, savu tautu, un Israēlu, savu mantojumu.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un vadīja viņus ar sapratīgu roku.
(A special psalm by Asaph.)
What God Has Done for His People
1 My friends, I beg you
to listen as I teach.
2 I will give instruction
and explain the mystery
of what happened long ago.
3 These are things we learned
from our ancestors,
4 and we will tell them
to the next generation.
We won't keep secret
the glorious deeds
and the mighty miracles
of the Lord.
5 God gave his Law
to Jacob's descendants,
the people of Israel.
And he told our ancestors
to teach their children,
6 so that each new generation
would know his Law
and tell it to the next.
7 Then they would trust God
and obey his teachings,
without forgetting anything
God had done.
8 They would be different
from their ancestors,
who were stubborn, rebellious,
and unfaithful to God.
9 The warriors from Ephraim
were armed with arrows,
but they ran away
when the battle began.
10 They broke their agreement
with God,
and they turned their backs
on his teaching.
11 They forgot all he had done,
even the mighty miracles
12 he did for their ancestors
near Zoan in Egypt.
13 God made a path in the sea
and piled up the water
as he led them across.
14 He guided them during the day
with a cloud,
and each night he led them
with a flaming fire.
15 God made water flow
from rocks he split open
in the desert,
and his people drank freely,
as though from a lake.
16 He made streams gush out
like rivers from rocks.
17 But in the desert,
the people of God Most High
kept sinning and rebelling.
18 They stubbornly tested God
and demanded from him
what they wanted to eat.
19 They challenged God by saying,
“Can God provide food
out here in the desert?
20 It's true God struck the rock
and water gushed out
like a river,
but can he give his people
bread and meat?”
21 When the Lord heard this,
he was angry and furious
with Jacob's descendants,
the people of Israel.
22 They had refused to trust him,
and they had doubted
his saving power.
23 But God gave a command
to the clouds,
and he opened the doors
in the skies.
24 From heaven he sent grain
that they called manna.
25 He gave them more than enough,
and each one of them ate
this special food.
26 God's mighty power
sent a strong wind
from the southeast,
27 and it brought birds
that covered the ground,
like sand on the beach.
28 Then God made the birds fall
in the camp of his people
near their tents.
29 God gave his people
all they wanted,
and each of them ate
until they were full.
30 But before they had swallowed
the last bite,
31 God became angry and killed
the strongest and best
from the families of Israel.
32 But the rest kept on sinning
and would not trust
God's miracles.
33 So he cut their lives short
and made them terrified.
34 After he killed some of them,
the others turned to him
with all their hearts.
35 They remembered God Most High,
the mighty rock
that kept them safe.
36 But they tried to flatter God,
and they told him lies;
37 they were unfaithful
and broke their promises.
38 Yet God was kind.
He kept forgiving their sins
and didn't destroy them.
He often became angry,
but never lost his temper.
39 God remembered that they
were made of flesh
and were like a wind
that blows once
and then dies down.
40 While they were in the desert,
they often rebelled
and made God sad.
41 They kept testing him
and caused terrible pain
for the Holy One of Israel.
42 They forgot about his power
and how he had rescued them
from their enemies.
43 God showed them all kinds
of wonderful miracles
near Zoan in Egypt.
44 He turned the rivers of Egypt
into blood,
and no one could drink
from the streams.
45 He sent swarms of flies
to pester the Egyptians,
and he sent frogs
to cause them trouble.
46 God let worms and grasshoppers
eat their crops.
47 He destroyed their grapevines
and their fig trees
with hail and floods.
48 Then he killed their cattle
with hail
and their other animals
with lightning.
49 God was so angry and furious
that he went into a rage
and caused them great trouble
by sending swarms
of destroying angels.
50 God released his anger
and slaughtered them
in a terrible way.
51 He killed the first-born son
of each Egyptian family.
52 Then God led his people
out of Egypt
and guided them in the desert
like a flock of sheep.
53 He led them safely along,
and they were not afraid,
but their enemies drowned
in the sea.
54 God brought his people
to the sacred mountain
that he had taken
by his own power.
55 He made nations run
from the tribes of Israel,
and he let the tribes
take over their land.
56 But the people tested
God Most High,
and they refused
to obey his laws.
57 They were as unfaithful
as their ancestors,
and they were as crooked
as a twisted arrow.
58 God demanded all their love,
but they made him angry
by worshiping idols.
59 So God became furious
and completely rejected
the people of Israel.
60 Then he deserted his home
at Shiloh, where he lived
here on earth.
61 He let enemies capture
the sacred chest
and let them dishonor him.
62 God took out his anger
on his chosen ones
and let them be killed
by enemy swords.
63 Fire destroyed the young men,
and the young women were left
with no one to marry.
64 Priests died violent deaths,
but their widows
were not allowed to mourn.
65 Finally the Lord woke up,
like a soldier
startled from a drunken sleep.
66 God scattered his enemies
and made them ashamed
forever.
67 Then the Lord decided
not to make his home
with Joseph's descendants
in Ephraim.
68 Instead he chose the tribe
of Judah,
and he chose Mount Zion,
the place he loves.
69 There he built his temple
as lofty as the mountains
and as solid as the earth
he made to last forever.
70 The Lord God chose David
to be his servant and took him
from tending sheep
71 and from caring for lambs.
Then God made him the leader
of Israel, his own nation.
72 David treated the people fairly
and guided them with wisdom.
