1 Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visu cilšu galvas, Israēla bērnu pārstāvjus pie sevis Jeruzalemē, lai varētu pārnest tā Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas, tas ir Ciānas.
2 Un pie ķēniņa Salamana sapulcējās visi Israēla vīri uz svētkiem Etanima mēnesī, tas ir septītais mēnesis.
3 Un, kad visi vecaji bija sanākuši, tad priesteri pacēla šķirstu.
4 Un tie uznesa kalnā tā Kunga šķirstu, saiešanas telti un visus svētos priekšmetus, kādi bija teltī. Priesteri un Ievīti tos nesa kalnup.
5 Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas bija pie viņa sapulcējusies, atradās ar viņu šķirsta priekšā, un tie upurēja liellopus un sīklopus, kufus nespēja nedz saskaitīt, nedz arī aplēst to lielā skaita dēļ.
6 Un priesteri ienesa tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama dibenā, vissvētākajā vietā zem ķerubiem.
7 Jo ķerubu spārni bija izplesti pāri šķirsta novietnei: šādā kārtā ķerubi veidoja pajumti pāri šķirstam un tā I nesamām kārtīm.
8 Un nesamās kārtis atkal bija tik gaŗas, ka kāršu gali bija redzami svētnīcā, bet tikai no pašas svētnīcas, jo no āra tās nebija redzamas. Un tā tas ir līdz šai dienai.
9 Nekā nebija šķirstā, neskaitot divas akmens plāksnes, kuras tur bija novietojis Mozus Horeba kalnā, kad tas Kungs, izvedis israēliešus no Ēģiptes, bija noslēdzis ar Israēla tautu derību.
10 Un notika, tikko priesteri, iznāca no svētnīcas, ka mākonis piepildīja tā Kunga namu.
11 Un priesteri nemaz vēl nespēja pat nostāties, lai izpildītu savu goda amatu šī mākoņa priekšā, kad tā Kunga godība jau piepildīja tā Kunga namu.
12 Tad Salamans sacīja: „Tas Kungs ir sacījis, ka Viņam jāmīt tumšā vietā.
13 Tad nu ari es Tev esmu uzcēlis dzīvojamo namu, Tev mājokli, kurā mist mūžīgi.“
14 Un ķēniņš pagriezās ar savu seju un svētīja visu Israēla saaicināto draudzi, bet visa Israēla draudze bija piecēlusies kājās.
15 Un viņš sacīja: „Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar savu muti pats ar manu tēvu Dāvidu to bija runājis. Un Viņš pats to ir piepildījis ar savu roku, pie tam sacīdams:
16 Kopš tās dienas, kad Es izvedu Israēlu, savu tautu, no Ēģiptes, Es neizvēlējos Israēla cilšu novados nevienu pilsētu, lai tanī celtu sava vārda piemiņu, bet Es izraudzīju vienīgi Dāvidu, lai viņš pārvaldītu manu tautu, Israēlu. —
17 Un manam tēvam Dāvidam gan arī nesās sirdsprāts uz to-celt tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam namu.
18 Bet tas Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: „Kaut gan tas bija tavs sirds nodoms—uzcelt manam vārdam namu un kaut tas Man arī labi ir paticis, ka tāda apņemšanās ir bijusi tavā prātā,
19 Tad tomēr tev pašam nebūs šo namu uzcelt. Vienīgi gan tavs dēls, kas celsies no taviem gurniem, tas lai uzceļ manam vārdam namu.“
20 Un tas Kungs ir savu vārdu piepildījis: es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un sēžu Israēla tronī, kā tas Kungs to bija apsolījis, un es esmu uzcēlis arī namu tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam
21 Un šai namā es tad esmu iekārtojis vietu šim šķirstam, kur atrodas tā Kunga derība, ko Viņš ar mūsu tēviem bija noslēdzis, kad Viņš tos no Ēģiptes bija izvedis.“
22 Un Salamans nostājās Tā Kunga altāra priekšā visas Israēla draudzes klātbūtnē. Un viņš izplēta savas rokas pret debesīm,
23 Un viņš sacīja: „Tu Kungs, Israēla Dievs, nav neviena tāda cita Dieva, kāds Tu esi, nedz debesīs tur augšā, nedz uz zemes te apakšā, kas sarga savu derību un tur savu žēlastību savu kalpu starpā, kas paši staigā tavā priekšā tikai tavus ceļus no visas savas sirds.
24 Tu esi turējis šos apsolījumus, kādus Tu manam tēvam Dāvidam devi, kādus Tu viņam tiki teicis, patiesi: Tu tos runāji pats ar savu muti. Un ar savu pašu roku Tu tos šodien izpildīji.
25 Un tagad, —ak turi Tu, Kungs Israēla Dievs, savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, arī to, ko Tu viņam esi sacījis, apsolīdams: Lai tev nekad ne-pietrūktu manā priekšā kāds, kas sēdēs uz Israēla troņa. Bet vienīgi gan ar to noteikumu, ka arī tavi dēli tā nosargā savu ceļu manā priekšā, kā tu pats savu ceļu manā priekšā esi nostaigājis.
26 Tādēļ tagad, Israēla Dievs, apstiprini, ka tas patiesi tā notiks, ko Tu pats ar saviem vārdiem esi sacījis savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! —
27 Bet vai tad Dievs patiešām lai mistu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis?
28 Un taču pievērsies, lūdzu, Tu Kungs, Israēla Dievs, sava kalpa lūgša-nām un piesauksmēm, lai Tu uzklausītu tos saucienus un tās lūgšanas, kādas tavs kalps šodien šinī vietā raida pie Tevis.
29 Un lai tavas acis būtu atvērtas pār šo namu dienu un nakti, pār šo vietu, par kufu Tu tiki sacījis: Lai mans vārds tanī mīt. Kaut Tu paklausītu šo lūgšanu, kādu tavs kalps, Tevi lūgdams šinī vietā, Tev teic.
30 Un uzklausi sava kalpa un Israēla sauksmi, kādu tie pie Tevis šinī vietā raida. Ak klausi savas mītnes vietā debesīs, klausi un piedod.
31 Ja kāds būs nogrēkojies pret savu tuvāku, un ja tas ir sagatavojies nodot savu zvērestu savam Dievam, un tas zvēr pie šī altāra tavā namā,
32 Tad uzklausi Tu debesīs un dari un spried tiesu pār saviem kalpiem, ka Tu bezdievja algu liec saņemt netaisnajam, lai viņa ceļš atgriežas uz viņa paša galvu, un liec taisnību piešķirt nevainīgajam, dodams tam savas taisnības algu!
33 Un ja tava tauta Israēls tiek sakauta cīņā tādēļ, ka tie grēkojuši tavā priekšā, un ja tie atgriežas pie Tevis, atzīdami tavu vārdu, —un ja tie ar lūgšanām un piesauksmēm nāk tavā priekšā, lūgdamies šinī namā,
34 Tad uzklausi Tu debesīs, piedodams savai tautai Israēlam tās grēkus un vedi tos atkal atpakaļ uz to zemi, kādu Tu viņu tēviem biji devis.
35 Un ja debesis būtu aizslēgtas un lietus nelītu, tādēļ ka tie pret Tevi ir nogrēkojušies, bet tie šinī vietā pielūdz un atzīst tavu vārdu, un atgriežas no saviem grēkiem, jo Tu tos pazemo,
36 Ak, tad uzklausi Tu tos debesīs un piedod sava kalpa grēkus un tavas tautas Israēla grēkus, jo Tu pats tos pamāci staigāt pa taviem labajiem ceļiem, pa kujiem tiem ir jāstaigā. Un tad Tu dod arī lietu savai zemei, kuru Tu saviem kalpiem esi piešķīris par mantojumu.
37 Ja tad tanī zemē ir bads vai mēris, vai labības dzelte, vai labības rūsa, vai siseņi, vai sienāži, vai ienaidnieks to apspiestu kādā tās novadā, vai kāda cita smaga nelaime vai sērga viņus piemeklētu,
38 Tad, lai arī kāda būtu lūgšana vai Tevis piesauksme, un lai to izteiktu vai nu atsevišķs cilvēks, vai arī visa tava tauta Israēls kā tāda, jo ikviens pats labi zinās savas sirds pārmetumus, un tad tas izplētis savas rokas pret šo vietu,
39 Tad Tu uzklausi to debesīs, savā dzīvojamā mājoklī, un piedod un dari un dod ikvienam cilvēkam pēc tā ceļiem, jo Tu vien zini tā sirdsprātu, Tu esi vienīgais, kas pazīsti visu cilvēku bērnu sirdis.
40 Lai tie Tevis bīstas visu savu mūža dienu, kādu tie pavada uz tās zemes, kuru Tu viņu tēviem esi devis! —
41 Un arī svešnieks, kas pats nav no manas tautas, no Israēla, ja tas nonāk tava vārda dēļ šurpu no tālas zemes,
42 Jo tie būs tad dzirdējuši par tavu lielo slavu, ir par tavu stipro roku, ir par tavu izstiepto elkoni, un ja tāds tad nonāktu un pielūgtu Tevi šinī namā,
43 Tad uzklausi ir viņu debesīs, savā dzīvojamā mājoklī, un dari Tu visu tā, kā Tevi svešnieks ir lūdzis, lai visas zemes tautas atzīst tavu vārdu, lai tie Tevi bītos gluži tāpat kā tava tauta Israēls, un tie lai atzīst, ka šis nams, kufu es esmu uzcēlis, ir tavam vārdam novēlēts. —
44 Ja tava tauta dodas uzbrukumā pret saviem ienaidniekiem, lai arī pa kādiem ceļiem Tu tos sūtītu, un ja tie tad pielūdz tavu vārdu tanī pilsētā, kuj-u Tu pats sev esi izraudzījis, un tanī namā, kuj-u es esmu uzcēlis tavam vārdam,
45 Tad uzklausi debesīs viņu lūgšanas un viņu piesaukšanas un nes viņiem viņu tiesu! —
46 Ja vini pret Tevi arī grēkojuši, tad nav taču neviena cilvēka, kas negrēko, un ja Tu uz viņiem dusmosies un viņus nodosi viņu ienaidnieku rokās tā, ka tie tiktu aizvesti kā gūstekņi ienaidnieku zemē, vai tālu, vai tuvu,
47 Bet, ja tie tad to atzīst tanī zemē, uz ltuļru tie kā gūstekņi ir aizvesti, un tie atgriežas un piesauc Tevi tajā zemē, kupā tie kā gūstekņi ir aizvesti, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam nodarījuši pārkāpumus, mēs esam bijuši bezdievīgi,
48 Un ja tie no visas savas sirds un no visas savas dvēseles atgriežas pie Tevis tajā viņu ienaidnieku zemē, kas viņus tur noveduši gūstā, un kad tad viņi Tevi pielūdz, griezušies ar vaigu pret savu pašu zemi, kufu Tu biji nodevis viņu tēviem, un to pilsētu, kupu Tu esi izredzējis, un to namu, kupu ēs esmu uzcēlis tavam vārdam,
49 Tad uzklausi Tu debesis, savā dzīvojamā mājoklī, viņu lūgšanas un viņu piesauksmes un nes Tu tiem viņu taisnību
50 Un piedod savai tautai, kura pret Tevi ir grēkojusi, un arī visus viņu pārkāpumus, kādus tie pret Tevi ir izdarījuši, un piešķir viņiem žēlastību no to puses, kas viņus gūstā tur, lai tie pret viņiem būtu žēlīgi,
51 Jo viņi ir tava tauta, tavs īpašums, kupus Tu esi izvedis no Ēģiptes, no pašas dzelzs kausētavas. —
52 Uzlūko redzīgām acīm tava kalpa pielūgšanu un tavas Israēla tautas saucienus pēc žēlastības,
53 Jo Tu pats tos esi atšķīris no visām tautām pasaulē sev par īpašumu, kad Tu ar sava kalpa Mozus palīdzību, mans Kungs un Dievs, liki mūsu tēviem iziet no Ēģiptes!“
54 Un notika, tiklīdz Salamans bija pabeidzis to Kungu ar visām šīm lūgšanām un pielūgsmēm piesaukt, ka viņš, kas bija nometies uz saviem ceļiem, turēdams savas rokas izplestas pret debesīm, piecēlās no Kunga altāra priekšas,
55 Un viņš nostājas un svētīja visu Israēla sasaukto draudzi, ar skaļu balsi sacīdams:
56 „Slavēts lai ir tas Kungs, kas ir devis savam Israēlam atpūtu tā, kā Viņš visu to bija apsolījis. No visiem tiem labiem vēstījumiem, kādus Viņš bija licis sava kalpa Mozus mutē, nav nepiepildīts palicis neviens.
57 Un tas Kungs, mūsu Dievs, lai ir ar mums tāpat, kā Viņš ir bijis ar mūsu tēviem: Viņš lai mūs neatstāj, un Viņš lai mūs nepamet.
58 Lai Viņš mūsu sirdis pievērš sev, lai mēs staigājam visos Viņa ceļos, lai sargājam Viņa baušļus un Viņa nolikumus un Viņa tiesas, kādas Viņš mūsu tēviem ir pavēlējis.
59 Un lai šie vārdi, kādus es, žēlastību lūgdams, nesu sava Kunga priekšā, ir tuvi tam Kungam, mūsu Dievam, dienām un naktīm, lai Viņš apsvērtu sava kalpa tiesu un savai tautai Israēlam to tiesu, kāda diendienā tai pienākas.
60 Lai visas tautas virs zemes atzīst, ka tas Kungs ir Dievs un ka bez Viņa nav cita neviena.
61 Un lai miers ar to Kungu, mūsu Dievu, ir jūsu sirdīs, lai jūs tā kā šodien staigātu Viņa nolikumos un sargātu Viņa baušļus!“
62 Un ķēniņš kopā ar visu Israēla tautu tad nesa kaujamos upurus tam Kungam.
63 Un Salamans upurēja šādu kaujamo pateicības upuri tam Kungam: divdesmit divus tūkstošus liellopu un simts un divdesmit tūkstošus sīklopu. Tādā kārtā kopā ar visu Israēla tautu ķēniņš iesvētīja tā Kunga namu.
64 Tanī pat dienā ķēniņš iesvētīja iekšējo pagalmu, kas atradās tā Kunga nama priekšā, jo tur viņš sagatavoja ir dedzināmos upurus, ir dāvinājuma upu-rus, ir kaujamo pateicības upuru taukus, jo vara altāris, kāds atradās tā Kunga nama priekšā, bija par mazu visiem dedzināmiem un dāvinājuma upuriem kopā ar kaujamo pateicības upuru tau-kiem.
65 Un tanī laikā Salamans sarīkoja svētkus, un visa Israēla tauta bija kopā ar viņu lielā izziņotā sapulcē, kas bija sanākusi no Hamatas piedurvīm līdz pat Ēģiptes upei, un tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā tie sabija septiņas dienas.
66 Bet astotajā dienā viņš atlaida tautu, un tie svētīgu teica ķēniņu un atgriezās savās teltis, priecīgi un ar apmierinātu sirdsprātu visa tā dēļ, ko tas Kungs savam kaipam Dāvidam un savai tautai Israēlam bija darījis.
Solomon Brings the Sacred Chest to the Temple
(2 Chronicles 5.2—6.2)1-2 The sacred chest had been kept on Mount Zion, also known as the city of David. But Solomon decided to have the chest moved to the temple while everyone was in Jerusalem, celebrating the Festival of Shelters during Ethanim, the seventh month of the year.
Solomon called together the important leaders of Israel. 3-4 Then the priests and the Levites carried to the temple the sacred chest, the sacred tent, and the objects used for worship. 5 Solomon and a crowd of people stood in front of the chest and sacrificed more sheep and cattle than could be counted.
6 The priests carried the chest into the most holy place and put it under the winged creatures, 7 whose wings covered both the chest and the poles used for carrying it. 8 The poles were so long that they could be seen from right outside the most holy place, but not from anywhere else. And they stayed there from then on.
9 The only things kept in the chest were the two flat stones Moses had put there when the Lord made his agreement with the people of Israel at Mount Sinai, after bringing them out of Egypt.
10 Suddenly a cloud filled the temple as the priests were leaving the most holy place. 11 The Lord's glory was in the cloud, and the light from it was so bright that the priests could not stay inside to do their work. 12 Then Solomon prayed:
“Our Lord, you said that you
would live in a dark cloud.
13 Now I have built a glorious temple
where you can live forever.”
Solomon Speaks to the People
(2 Chronicles 6.3-11)14 Solomon turned toward the people standing there. Then he blessed them 15-16 and said:
Praise the Lord God of Israel! Long ago he brought his people out of Egypt. He did not choose a city from any tribe in Israel where his temple would be built, but he kept his promise to make my father David the king of Israel.
17 So when David wanted to build a temple for the Lord God of Israel, 18 the Lord said, “It's good that you want to build a temple where I can be worshiped. 19 But you're not the one to do it. Your son will build a temple to honor me.”
20 The Lord has done what he promised. I am the king of Israel like my father, and I've built a temple for the Lord our God. 21 I've also made a place in the temple for the sacred chest. And in that chest are the two flat stones on which is written the solemn agreement the Lord made with our ancestors when he led them out of Egypt.
Solomon Prays at the Temple
(2 Chronicles 6.12-42)22 Solomon stood facing the altar with everyone standing behind him. Then he lifted his arms toward heaven 23 and prayed:
Lord God of Israel, no other god in heaven or on earth is like you!
You never forget the agreement you made with your people, and you are loyal to anyone who faithfully obeys your teachings. 24 My father David was your servant, and today you have kept every promise you made to him.
25 Lord God of Israel, you promised my father that someone from his family would always be king of Israel, if they do their best to obey you, just as he did. 26 Please keep this promise you made to your servant David.
27 There's not enough room in all of heaven for you, Lord God. How could you possibly live on earth in this temple I have built? 28 But I ask you to answer my prayer. 29 This is the temple where you have chosen to be worshiped. Please watch over it day and night and listen when I turn toward it and pray. 30 I am your servant, and the people of Israel belong to you. So whenever any of us look toward this temple and pray, answer from your home in heaven and forgive our sins.
31 Suppose someone accuses a person of a crime, and the accused has to stand in front of the altar in your temple and say, “I swear I am innocent!” 32 Listen from heaven and decide who is right. Then punish the guilty person and let the innocent one go free.
33 Suppose your people Israel sin against you, and then an enemy defeats them. If they come to this temple and beg for forgiveness, 34 listen from your home in heaven. Forgive them and bring them back to the land you gave their ancestors.
35 Suppose your people sin against you, and you punish them by holding back the rain. If they turn toward this temple and pray in your name and stop sinning, 36 listen from your home in heaven and forgive them. The people of Israel are your servants, so teach them to live right. And please send rain on the land you gave them to be theirs forever.
37 Sometimes the crops may dry up or rot or be eaten by locusts or grasshoppers, and your people will be starving. Sometimes enemies may surround their towns, or your people will become sick with deadly diseases. 38 Listen when anyone in Israel truly feels sorry and sincerely prays with arms lifted toward your temple. 39 You know what is in everyone's heart. So from your home in heaven answer their prayers, according to the way they live and what is in their hearts. 40 Then your people will worship and obey you for as long as they live in the land you gave their ancestors.
41-42 Foreigners will hear about you and your mighty power, and some of them will come to live among your people Israel. If any of them pray toward this temple, 43 listen from your home in heaven and answer their prayers. Then everyone on earth will worship you, just like your people Israel, and they will know that I have built this temple to honor you.
44 Our Lord, sometimes you will order your people to attack their enemies. Then your people will turn toward this temple I have built for you in your chosen city, and they will pray to you. 45 Answer their prayers from heaven and give them victory.
46 Everyone sins. But when your people sin against you, suppose you get angry enough to let their enemies drag them away to foreign countries. 47-49 Later, they may feel sorry for what they did and ask your forgiveness. Answer them when they pray toward this temple I have built for you in your chosen city, here in this land you gave their ancestors. From your home in heaven, listen to their sincere prayers and do what they ask. 50 Forgive your people no matter how much they have sinned against you. Make the enemies who defeated them be kind to them. 51 Remember, they are the people you chose and rescued from Egypt that was like a blazing fire to them.
52 I am your servant, and the people of Israel belong to you. So listen when any of us pray and cry out for your help. 53 When you brought our ancestors out of Egypt, you told your servant Moses to say to them, “From all people on earth, the Lord God has chosen you to be his very own.”
Solomon Blesses the People
54 When Solomon finished his prayer at the altar, he was kneeling with his arms lifted toward heaven. He stood up, 55 turned toward the people, blessed them, and said loudly:
56 Praise the Lord! He has kept his promise and given us peace. Every good thing he promised to his servant Moses has happened.
57 The Lord our God was with our ancestors to help them, and I pray that he will be with us and never abandon us. 58 May the Lord help us obey him and follow all the laws and teachings he gave our ancestors.
59 I pray that the Lord our God will remember my prayer day and night. May he help everyone in Israel each day, in whatever way we need it. 60 Then every nation will know that the Lord is the only true God.
61 Obey the Lord our God and follow his commands with all your heart, just as you are doing today.
Solomon Dedicates the Temple
(2 Chronicles 7.4-10)62-63 Solomon and the people dedicated the temple to the Lord by offering 22,000 cattle and 120,000 sheep as sacrifices to ask the Lord's blessing. 64 On that day, Solomon dedicated the courtyard in front of the temple and made it acceptable for worship. He offered the sacrifices there because the bronze altar in front of the temple was too small.
65 Solomon and the huge crowd celebrated the Festival of Shelters at the temple for seven days. There were people from as far away as the Egyptian Gorge in the south and Lebo-Hamath in the north. 66 Then on the eighth day, he sent everyone home. They said goodbye and left, very happy, because of all the good things the Lord had done for his servant David and his people Israel.
