1 Tā pagāja trīs miera gadi, un nebija nekāda kara starp Aramu un Israēlu.
2 Bet trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jošafats devās lejup pie Israēla ķēniņa.
3 Un Israēla ķēniņš sacīja saviem darbiniekiem: „Vai jūs zināt, ka Gileadas Ramota pienākas mums, bet mēs vilcināmies to izraut no aramiešu ķēniņa rokas?“
4 Un viņš vaicāja Jošafatam: „Vai tu esi ar mieru kopā ar mani iesākt karu Gileādas Ramotas dēj?“ Un Jošafats atbildēja Israēla ķēniņam: „Man klāsies, kā tev klāsies, manai tautai—kā tavai tautai, maniem zirgiem kā taviem zirgiem!“
5 Taču Jošafats ieteica Israēla ķēniņam: „Pajautā tomēr, kāds šodien ir tā Kunga prāts?“
6 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja visus praviešus, aptuveni četri simti vīru, un jautajā viņiem: „Vai man doties karot Gileādas Ramotas dēļ, vai lai es neeju?“ Un tie sacīja: „Dodies kalnup, jo tas Kungs viņus nodos ķēniņa rokā.“
7 Bet Jošafats jautāja: „Vai šeit nav vēl kāds no tā Kunga praviešiem, kas varētu izzināt Viņa nodomu?“
8 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Tur ir gan vēl viens vienīgs vīrs, ar kā starpniecību var to Kungu izjautāt. Bet es to ienīstu, jo viņš par mani nav labu liecību nodevis kā pravietis, bet gan vienīgi ļaunu. Tas ir Micha, Imlas dēls.“ Bet Jošafats pateica: „Lai ķēniņš tā nerunā!“
9 Tad Israēla ķēniņš pasauca vienu no galma ierēdņiem un sacīja: „Pasteidzies atvest Imlas dēlu Michu.“
10 Kad nu Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš sēdēja ikviens savā tronī, savās goda drānās tērpušies, uz atklātā laukuma pie ieejas Samarijas vārtos, bet visi šie pravieši nodeva praviešu liecības to priekšā,
11 Tad Cedekija, Kenaanas dēls, kas bija darinājis sev dzelzs ragus, sacīja: „Tā saka tas Kungs: ar tādiem tev jābada Arama, tiekāms tu to būsi pieveicis!“
12 Un visi pravieši deva tamlīdzīgā kārtā pravietiskas liecības, sacīdami: „Ej cīnīties par Ramotu Gileādā, un tev veiksies labi, jo tas Kungs to nodos ķēniņa rokā.“
13 Bet vēstnesis, kas gāja, lai atsauktu Michu, sacīja tam, teikdams: „Redzi, gandrīz visi praviešu vārdi sludina vienā mutē ķēniņam veiksmi: lai tad tavs vārds būtu tāds pats, kāds ir to vārds: sludini labu!“
14 Bet Micha sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs: tikai to, ko tas Kungs ar mani runās, es sludināšu viņam!“
15 Un viņš nogāja pie ķēniņa, un ķēniņš viņam sacīja: „Micha, vai mums iet karot pret Ramotu Gileādā, vai neiet karā?“ Un tas sacīja: „Dodies kalnup, tev būs veiksme, jo tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!“
16 Bet ķēniņš sacīja tam: „Cik reizes man likt tev ar zvērestu apstiprināt, ka tu ar mani nerunāsi neko citu kā vienīgi to, kas ir patiesība tā Kunga vārdā.“
17 Tad Micha sacīja: „Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un tas Kungs sacīja: Tiem nav vairs valdinieka: lai ikviens atgriežas savā namā!“
18 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Vai es tev nesacīju, ka viņš man nekad nesludina labu, bet tikai ļaunu vien?“
19 Bet Micha turpināja: „Tādēļ klausies tā Kunga vārdu: es redzēju to Kungu sēžam uz sava troņa, un visi debesu pulki stāvēja Viņa labajā un kreisajā pusē.
20 Tad tas Kungs sacīja: „Kas samulsinās un pierunās Ahabu, lai viņš dodas kalnup un krīt Gileādas Ramotā?“ Un viens runāja šā, bet otrs tā.
21 Kamēr tad iznāca kāds gars un nostājās tā Kunga priekšā un sacīja: Es viņu samulsināšu.“ Un tas Kungs tam jautāja: kādā veidā?
22 Un tas sacīja: Es iziešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē. Un Viņš sacīja: „Tu viņu samulsināsi un pierunāsi, un tas tev ari izdosies. Ej un dari tā.“
23 Un redzi: tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu.“
24 Bet Kenaānas dēls Cedekija pienāca klāt, iesita Micham pa vaigu un sacīja: „Vai tad tagad tā Kunga Gars no manis būtu pārgājis uz tevi, lai runātu ar tavu muti?“
25 Un Micha sacīja: „Redzi, tev tas būs jāredz tanī dienā, kad tu no vienas iekštelpas bēgsi otrā, lai paslēptos.“
26 Un Israēla ķēniņš sacīja: „Paņem Michu un aizved to atpakaļ pie pilsētas vārtu sarga Amona un pie ķēniņa dēla Joasa
27 Un saki tā: Tā saka ķēniņš: iemetiet šo cietumā un ēdiniet viņu ar bada maizi un ar bada ūdeni, līdz es laimīgi pārnākšu atpakaļ!“
28 Bet Micha sacīja: „Ja tu tiešām pārnāksi sveiks, tad tas Kungs nav ar manu muti runājis.“ Un viņš ari sacīja: „Klausaities, visi ļaudis!“
29 Un Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jošafats devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā.
30 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: „Es darīšu sevi nepazīstamu un došos cīņā, bet tu apvelc savas drēbes.“ Un Israēla ķēniņš pārģērbās un devās kaujā.
31 Un Aramas ķēniņš bija saviem ratu virsniekiem pavēlējis—tādu tam bija trīsdesmit un divi—un teicis: „Nevediet cīņu ne ar mazo, nedz ar lielo, bet tikai pret Israēla ķēniņu pašu!“
32 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad tie nodomāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš, un tie to ielenca, lai ar to cīnītos, bet Jošafats sauca palīgā.
33 Kad nu ratu virsnieki noprata, ka tas nav Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un nesekoja vairs tam.
34 Un viens karavīrs—itin kā bez tēmēšanas-uzvilka loku un izšāva Israēla ķēniņam viņa bruņām un bruņu ķēdēm cauri. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: „Apgriez ratus un izved mani no cīņas jūkļa, jo es esmu ievainots!“
35 Taču cīņa tai dienā iedegās arvienu karstāka, un ķēniņš visu dienu noturējās ratos pret Aramu, bet pret vakaru viņš nomira. Un asinis no brūces satecēja uz ratu grīdas.
36 Tad pa visu karapulku, saulei rietot, atskanēja saucieni: „Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!“
37 Un ķēniņš nomira un tika novests uz Samariju un tur Samarijā arī aprakts.
38 Kad kalpi mazgāja ķēniņa ratus Samarijas dīķī, suņi laka viņa asinis, kamēr netikles mazgājās tajā ūdenī, kā tas Kunga vārds bija sacījis.
39 Bet pārējie Ahaba vārdi, kā arī tie darbi, kādus tas veica, un ziloņkaula nams, kuru tas uzcēla, un visas pilsētas, kuras viņš dibināja, —tas viss jau ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
40 Un Ahabs apgūlās pie saviem tēviem, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā.
41 Un Israēla ķēniņa Ahaba ceturtajā gadā Asas dēls Jošafats kļuva ķēniņš pār Judu.
42 Un Jošafatam bija trīsdesmit un pieci gadi, kad tas kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit un piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē. Bet viņa mātes vārds bija Azuba, un viņa bija Silchija meita.
43 Un viņš staigāja visus sava tēva Asas ceļus un no tiem nenovērsās, darīdams tikai to, kas ir taisns tā Kunga acīs.
44 Tikai augstieņu svētnīcas gan netika aizliegtas: vēl arvienu tauta gāja upurēt kaujamos upupus un kvēpināt uz kalnu virsotnēm.
45 Un Jošafats dzīvoja mierā ar Israēla ķēniņu.
46 Un pārējie Jošafata vārdi un viņa varoņdarbi, kādus viņš veica, un kādus kapus viņš izcīnīja, visi tie ir aprakstīti Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
47 Viņš pilnīgi izdzina no zemes ārā sava tēva Asas laiku netiklības piekopējus.
48 Ēdomā tolaik nebija ķēniņa, bet tikai ķēniņa vietnieks.
49 Jošafats lika taisīt Taršišas kuģus, lai tie varētu doties uz Ofīru pēc zelta. Bet tur tie nenonāca, jo pie Ecjonas Geberas tos sadragāja vētra.
50 Tolaik Ahaba dēls Ahasja sacīja Jošafatam: „Lai mani kalpi brauc kopā ar taviem kalpiem uz kuģiem!“ bet Jo-šafats to nevēlējās.
51 Un Jošafats apgūlās pie saviem tēviem, un tas tika pie saviem tēviem aprakts sava ciltstēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
52 Jūdas ķēniņa Jošafata septiņpadsmitajā valdīšanas gadā Ahaba dēls Ahasja kļuva Israēla ķēniņš Samarijā. Un tas valdīja kā ķēniņš pār Israēlu divus gadus.
53 Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs ir ļauns, un staigāja sava tēva ceļus un arī savas mātes ceļus un arī Nebata dēla Jerobeāma ceļus, kas pavedināja Israēlu grēkot.
54 Un viņš kalpoja Baālam un metās tā priekšā ar seju pie zemes, un viņš apkaitināja to Kungu, Israēla Dievu, ar visu to, ko arī viņa tēvs tāpat bija darījis.
Micaiah Warns Ahab about Disaster
(2 Chronicles 18.2-27)1 For the next three years there was peace between Israel and Syria. 2 During the third year King Jehoshaphat of Judah went to visit King Ahab of Israel.
3 Ahab asked his officials, “Why haven't we tried to get Ramoth in Gilead back from the Syrians? It belongs to us.” 4 Then he asked Jehoshaphat, “Would you go to Ramoth with me and attack the Syrians?”
“Just tell me what to do,” Jehoshaphat answered. “My army and horses are at your command. 5 But first, let's ask the Lord.”
6 Ahab sent for about 400 prophets and asked, “Should I attack the Syrians at Ramoth?”
“Yes!” the prophets answered. “The Lord will help you defeat them.”
7 But Jehoshaphat said, “Just to make sure, is there another of the Lord's prophets we can ask?”
8 “We could ask Micaiah son of Imlah,” Ahab said. “But I hate Micaiah. He always has bad news for me.”
“Don't say that!” Jehoshaphat replied. 9 Then Ahab sent someone to bring Micaiah as soon as possible.
10 All this time, Ahab and Jehoshaphat were dressed in their royal robes and were seated on their thrones at the threshing place near the gate of Samaria. They were listening to the prophets tell them what the Lord had said.
11 Zedekiah son of Chenaanah was one of the prophets. He had made some horns out of iron and shouted, “Ahab, the Lord says you will attack the Syrians like a bull with iron horns and wipe them out!”
12 All the prophets agreed that Ahab should attack the Syrians at Ramoth, and they promised that the Lord would help him defeat them.
13 Meanwhile, the messenger who went to get Micaiah whispered, “Micaiah, all the prophets have good news for Ahab. Now go and say the same thing.”
14 “I'll say whatever the living Lord tells me to say,” Micaiah replied.
15 Then Micaiah went to Ahab, and Ahab asked, “Micaiah, should I attack the Syrians at Ramoth?”
“Yes!” Micaiah answered. “The Lord will help you defeat them.”
16 “Micaiah, I've told you over and over to tell me the truth!” Ahab shouted. “What does the Lord really say?”
17 He answered, “In a vision I saw Israelite soldiers walking around in the hills like sheep without a shepherd to guide them. The Lord said, ‘This army has no leader. They should go home and not fight.’ ”
18 Ahab turned to Jehoshaphat and said, “I told you he would bring bad news!”
19 Micaiah replied:
Listen to this! I also saw the Lord seated on his throne with every creature in heaven gathered around him. 20 The Lord asked, “Who can trick Ahab and make him go to Ramoth where he will be killed?”
They talked about it for a while, 21 then finally a spirit came forward and said to the Lord, “I can trick Ahab.”
“How?” the Lord asked.
22 “I'll make Ahab's prophets lie to him.”
“Good!” the Lord replied. “Now go and do it.”
23 This is exactly what has happened, Ahab. The Lord made all your prophets lie to you, and he knows you will soon be destroyed.
24 Zedekiah walked up to Micaiah and slapped him on the face. Then he asked, “Do you really think the Lord would speak to you and not to me?”
25 Micaiah answered, “You'll find out on the day you have to hide in the back room of some house.”
26 Ahab shouted, “Arrest Micaiah! Take him to Prince Joash and Governor Amon of Samaria. 27 Tell them to put him in prison and to give him nothing but bread and water until I come back safely.”
28 Micaiah said, “If you do come back, I was wrong about what the Lord wanted me to say.” Then he told the crowd, “Don't forget what I said!”
Ahab Dies at Ramoth
(2 Chronicles 18.28-34)29 Ahab and Jehoshaphat led their armies to Ramoth in Gilead. 30 Before they went into battle, Ahab said, “Jehoshaphat, I'll disguise myself, but you wear your royal robe.” Then Ahab disguised himself and went into battle.
31 The king of Syria had ordered his 32 chariot commanders to attack only Ahab. 32 So when they saw Jehoshaphat in his robe, they thought he was Ahab and started to attack him. But when Jehoshaphat shouted out to them, 33 they realized he wasn't Ahab, and they left him alone.
34 However, during the fighting a soldier shot an arrow without even aiming, and it hit Ahab where two pieces of his armor joined. He shouted to his chariot driver, “I've been hit! Get me out of here!”
35 The fighting lasted all day, with Ahab propped up in his chariot so he could see the Syrian troops. He bled so much that the bottom of the chariot was covered with blood, and by evening he was dead.
36 As the sun was going down, someone in Israel's army shouted to the others, “Retreat! Go back home!”
37 Ahab's body was taken to Samaria and buried there. 38 Some workers washed his chariot near a spring in Samaria, and prostitutes washed themselves in his blood. Dogs licked Ahab's blood off the ground, just as the Lord had warned.
39 Everything else Ahab did while he was king, including the towns he strengthened and the palace he built and furnished with ivory, is written in The History of the Kings of Israel. 40 Ahab died, and his son Ahaziah became king.
King Jehoshaphat of Judah
(2 Chronicles 20.31—21.1)41 Jehoshaphat son of Asa became king of Judah in Ahab's fourth year as king of Israel. 42 Jehoshaphat was 35 years old when he became king, and he ruled from Jerusalem for 25 years. His mother was Azubah daughter of Shilhi.
43-46 Jehoshaphat obeyed the Lord, just as his father Asa had done, and during his rule he was at peace with the king of Israel.
He got rid of the rest of the prostitutes from the local shrines, but he did not destroy the shrines, and they were still used as places for offering sacrifices.
Everything else Jehoshaphat did while he was king, including his brave deeds and military victories, is written in The History of the Kings of Judah.
47 The country of Edom had no king at the time, so a lower official ruled the land.
48 Jehoshaphat had seagoing ships built to sail to Ophir for gold. But they were wrecked at Ezion-Geber and never sailed. 49 Ahaziah son of Ahab offered to let his sailors go with Jehoshaphat's sailors, but Jehoshaphat refused.
50 Jehoshaphat died and was buried beside his ancestors in Jerusalem, and his son Jehoram became king.
King Ahaziah of Israel
51 Ahaziah son of Ahab became king of Israel in the seventeenth year of Jehoshaphat's rule in Judah, and he ruled two years from Samaria.
52 Ahaziah disobeyed the Lord, just as his father, his mother, and Jeroboam had done. They all led Israel to sin. 53 Ahaziah worshiped Baal and made the Lord God of Israel very angry, just as his father had done.
