1 Uca zemē mita kāds vīrs, vārdā ījabs. Šis vīrs bija svētbijīgs un taisns, jo viņš bijās Dievu un vairījās no ļauna.
2 Viņam bija dzimuši septiņi dēli un trīs meitas.
3 Un viņam piederēja septiņi tūkstoši sīklopu, trīs tūkstoši kamieļu un pieci simti jūgu vēršu, ari piecisimt ēzeļu mātes tin Joti liels skaits darba roku. Šis virs bija viscildenākais visu austrum-nieku vidū.
4 Viņa dēli bija paraduši ikviens savā namā pēc kārtas kopā sanākt un rikot dzīres. Tie mēdza aicināt un ielūgt arī savas trīs māsas, lai tās kopā ar viņiem ēstu un dzertu.
5 Kad kārtējo dzīru laiks bija apkārt, tad ījabs sūtīja viņiem savu atgādinājumu un ieteica pašiem svētīties. Viņš svētīja viņus arī pats. Viņš cēlās nākamajā dienā agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus, atbilstot viņu skaitam, jo Ijabs mēdza spriest tā: „Varbūt mani dēli ir grēku darījuši un savā sirdsprātā zaimojuši Dievu.“ Tā ījabs darīja allažiņ.
6 Kādu dienu notikās, kad patreiz Dieva dēli nāca, lai nostātos tā Kunga priekšā, tad arīdzan Sātans atnāca viņu vidū.
7 Un tas Kungs sacīja Sātanam: „No kurienes tad tu nākdams?“ Un Sātans tam Kungam atbildēja un sacīja: „No ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu.“
8 Un tas Kungs sacīja Sātanam: „Vai tu esi ievērojis manu kalpu ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir svētbijīgs, sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna.“
9 Tad Sātans atbildēja tam Kungam un sacīja: „Vai ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas?
10 Un vai Tu pats arī neesi ir ap viņu, ir ap viņa namu, ir ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargu žogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izplētušies pāri visai zemei.
11 Bet izstiep savu roku un pieskaries ar ļaunumu visam tam, kas viņam pieder, tiešām, saderam, ka viņš atklāti no Tevis atsacīsies.“
12 Tad tas Kungs sacīja Sātanam: „Labi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā, tikai neizstiep savu roku pret viņu pašu.“ Un Sātans aizgāja projām no tā Kunga vaiga.
13 Un notika kādreiz tai pašā dienā, kad viņa dēli un viņa meitas ēda un dzēra sava pirmdzimušā brāļa namā,
14 Tad kāds vēstnesis atsteidzās pie ījaba un sacīja: „Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos.
15 Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“
16 Un kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: „Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“
17 Un kamēr šis vēl stāstīja, nāca kāds cits un sacīja: „Kaldeji izvirzījās trijos pulkos, un tie uzbruka kamieļiem un tos aizveda, bet kalpus tie nogalināja ar zobena asmeni. Es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“
18 Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un teica: „Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā.
19 Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jaunie-šiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to ziņotu.“
20 Tad ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās ar savu seju pie zemes
21 Un sacīja: „Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis, tā Kunga vārds lai ir slavēts!“
22 Pie visa tā ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu.
Job and His Family
1 Many years ago, a man named Job lived in the land of Uz. He was a truly good person, who respected God and refused to do evil.
2 Job had 7 sons and 3 daughters. 3 He owned 7,000 sheep, 3,000 camels, 500 pair of oxen, 500 donkeys, and a large number of servants. He was the richest person in the East.
4 Job's sons took turns having feasts in their homes, and they always invited their three sisters to join in the eating and drinking. 5 After each feast, Job would send for his children and perform a ceremony, as a way of asking God to forgive them of any wrongs they may have done. He would get up early the next morning and offer a sacrifice for each of them, just in case they had sinned or silently cursed God.
Angels, the Lord, and Satan
6 One day, when the angels had gathered around the Lord, and Satan was there with them, 7 the Lord asked, “Satan, where have you been?”
Satan replied, “I have been going all over the earth.”
8 Then the Lord asked, “What do you think of my servant Job? No one on earth is like him—he is a truly good person, who respects me and refuses to do evil.”
9 “Why shouldn't he respect you?” Satan remarked. 10 “You are like a wall protecting not only him, but his entire family and all his property. You make him successful in whatever he does, and his flocks and herds are everywhere. 11 Try taking away everything he owns, and he will curse you to your face.”
12 The Lord replied, “All right, Satan, do what you want with anything that belongs to him, but don't harm Job.”
Then Satan left.
Job Loses Everything
13 Job's sons and daughters were having a feast in the home of his oldest son, 14 when someone rushed up to Job and said, “While your servants were plowing with your oxen, and your donkeys were nearby eating grass, 15 a gang of Sabeans attacked and stole the oxen and donkeys! Your other servants were killed, and I am the only one who escaped to tell you.”
16 That servant was still speaking, when a second one came running and said, “God sent down a fire that killed your sheep and your servants. I am the only one who escaped to tell you.”
17 Before that servant finished speaking, a third one raced up and said, “Three gangs of Chaldeans attacked and stole your camels! All of your other servants were killed, and I am the only one who escaped to tell you.”
18 That servant was still speaking, when a fourth one dashed up and said, “Your children were having a feast and drinking wine at the home of your oldest son, 19 when suddenly a windstorm from the desert blew the house down, crushing all of your children. I am the only one who escaped to tell you.”
20 When Job heard this, he tore his clothes and shaved his head because of his great sorrow. He knelt on the ground, then worshiped God 21 and said:
“We bring nothing at birth;
we take nothing
with us at death.
The Lord alone gives and takes.
Praise the name of the Lord!”
22 In spite of everything, Job did not sin or accuse God of doing wrong.
