1 My son, defraud not the poor of his living, and make not the needy eyes to wait long.
2 Make not an hungry soul sorrowful; neither provoke a man in his distress.
3 Add not more trouble to an heart that is vexed; and defer not to give to him that is in need.
4 Reject not the supplication of the afflicted; neither turn away thy face from a poor man.
5 Turn not away thine eye from the needy, and give him none occasion to curse thee:
6 For if he curse thee in the bitterness of his soul, his prayer shall be heard of him that made him.
7 Get thyself the love of the congregation, and bow thy head to a great man.
8 Let it not grieve thee to bow down thine ear to the poor, and give him a friendly answer with meekness.
9 Deliver him that suffereth wrong from the hand of the oppressor; and be not fainthearted when thou sittest in judgment.
10 Be as a father unto the fatherless, and instead of an husband unto their mother: so shalt thou be as the son of the most High, and he shall love thee more than thy mother doth.
11 Wisdom exalteth her children, and layeth hold of them that seek her.
12 He that loveth her loveth life; and they that seek to her early shall be filled with joy.
13 He that holdeth her fast shall inherit glory; and wheresoever she entereth, the Lord will bless.
14 They that serve her shall minister to the Holy One: and them that love her the Lord doth love.
15 Whoso giveth ear unto her shall judge the nations: and he that attendeth unto her shall dwell securely.
16 If a man commit himself unto her, he shall inherit her; and his generation shall hold her in possession.
17 For at the first she will walk with him by crooked ways, and bring fear and dread upon him, and torment him with her discipline, until she may trust his soul, and try him by her laws.
18 Then will she return the straight way unto him, and comfort him, and shew him her secrets.
19 But if he go wrong, she will forsake him, and give him over to his own ruin.
20 Observe the opportunity, and beware of evil; and be not ashamed when it concerneth thy soul.
21 For there is a shame that bringeth sin; and there is a shame which is glory and grace.
22 Accept no person against thy soul, and let not the reverence of any man cause thee to fall.
23 And refrain not to speak, when there is occasion to do good, and hide not thy wisdom in her beauty.
24 For by speech wisdom shall be known: and learning by the word of the tongue.
25 In no wise speak against the truth; but be abashed of the error of thine ignorance.
26 Be not ashamed to confess thy sins; and force not the course of the river.
27 Make not thyself an underling to a foolish man; neither accept the person of the mighty.
28 Strive for the truth unto death, and the Lord shall fight for thee.
29 Be not hasty in thy tongue, and in thy deeds slack and remiss.
30 Be not as a lion in thy house, nor frantick among thy servants.
31 Let not thine hand be stretched out to receive, and shut when thou shouldest repay.
1 Bērns, neatņem nabagam iztiku
un velti noskatāmies neatstāj trūcīgo;
2 nesāpini izsalkušā dvēseli
un nesanikno vīru, kas ir bez rocības!
3 Neapkrauj ar rūpēm saniknotu sirdi
un neatstāj ubagu noskatāmies pēc dāvanas;
4 nenoraidi lūdzēju, kas vairās spaidu,
un nenovērs vaigu no nabagā!
5 Nenovērsies, uzlūkojot trūkumcietēju,
un nedod iemeslu cilvēkam tevi nolādēt,
6 jo, viņam tevi nolādot dvēseles rūgtumā,
tas, kurš viņu ir radījis, lūgšanu uzklausīs.
Godprātība un sirsnība
7 Esi iemīļots sapulcējušos vidū,
ar diženo tiekoties, pazemīgi liec galvu!
8 Pievērs ausi, lai uzklausītu nabago,
un viņa sveicienu atņem ar lēnprātību!
9 Kas netaisnību cieš – to glāb no netaisnā rokām,
un, izspriežot taisnību, neesi gļēvs!
10 Kam tēva nav, esi kā tēvs,
viņu mātei – atraitņa vietā,
tad Visuaugstākajam būsi kā dēls
un vairāk nekā māte viņš tevi mīlēs.
Gudrības attiecības ar saviem audzēkņiem
11 Ceļ godā savus dēlus gudrība,
tos pieņem, kas pēc viņas lūkojas.
12 Kas gudrību mīl, mīl dzīvību,
kas agri ceļas iegūt gudrību, ar līksmību pildīsies.
13 Kam ir gudrība, iemantos godību,
kur vien ies, – Kungs svētīs to.
14 Kas viņai svēti kalpo, tie kalpo Svētajam.
Kas viņu mīl, tos mīl arī Kungs.
15 Kas gudrību uzklausa, tiesās tautas;
kas viņai veltījies, tas mājos drošībā.
16 Vien uzticot sevi gudrībai, var iemantot gudrību
un atstāt mantojumā pēcnācējiem,
17 jo, izliekoties nepazīstama, tā iesākumā līdztekus ies,
bailes un biklumu viesīs
un mocīs audzinot,
līdz dvēselē viņš tai uzticēsies.
Ar savām prasībām tā viņu pārbaudīs,
18 lai, pazīstama ļaudamās, pie viņa atgrieztos.
Tā viņu ielīksmos un savus noslēpumus atklās.
19 Turpretī, ja viņš maldos aizklīdīs,
tā viņu pametīs un bojāejai atstās.
Īsts un neīsts kauns
20 Izturies atbilstoši mirklim: no ļaunā vairies,
taču nekaunies būt tu pats,
21 jo ir kauns, kas ieved grēkā,
un ir godpilns un cildens kauns.
22 Neiztopi aiz cieņas sev pašam par postu!
Neiegrūd sevi nelaimē kaunēdamies!
23 Neklusē, kad ir vajadzība pēc vārdiem,
un neslēp gudrību daiļrunībā,
24 jo gudrību pazīst pēc vārdiem,
sagatavotību – pēc sacītā.
25 Neapstrīdi patiesību
un kaunies par savu nesagatavotību!
26 Nekaunies atzīties grēkos
un upes straumei nestājies ceļā!
27 Neej muļķa pavadā
un nenostājies vareno pusē,
28 bet līdz pat nāvei cīnies par patiesību,
un Kungs Dievs karos tavā pusē.
29 Neesi naigs vārdos,
laisks un nolaidīgs darbos!
30 Neesi mājās kā lauva,
aizdomīgs saimes ļaudīs!
31 Nesnaicies, lai ņemtu,
atdodams neatraujies!