1 Wisdom shall praise herself, and shall glory in the midst of her people.
2 In the congregation of the most High shall she open her mouth, and triumph before his power.
3 I came out of the mouth of the most High, and covered the earth as a cloud.
4 I dwelt in high places, and my throne is in a cloudy pillar.
5 I alone compassed the circuit of heaven, and walked in the bottom of the deep.
6 In the waves of the sea and in all the earth, and in every people and nation, I got a possession.
7 With all these I sought rest: and in whose inheritance shall I abide?
8 So the Creator of all things gave me a commandment, and he that made me caused my tabernacle to rest, and said, Let thy dwelling be in Jacob, and thine inheritance in Israel.
9 He created me from the beginning before the world, and I shall never fail.
10 In the holy tabernacle I served before him; and so was I established in Sion.
11 Likewise in the beloved city he gave me rest, and in Jerusalem was my power.
12 And I took root in an honourable people, even in the portion of the Lord’s inheritance.
13 I was exalted like a cedar in Libanus, and as a cypress tree upon the mountains of Hermon.
14 I was exalted like a palm tree in En-gaddi, and as a rose plant in Jericho, as a fair olive tree in a pleasant field, and grew up as a plane tree by the water.
15 I gave a sweet smell like cinnamon and aspalathus, and I yielded a pleasant odour like the best myrrh, as galbanum, and onyx, and sweet storax, and as the fume of frankincense in the tabernacle.
16 As the turpentine tree I stretched out my branches, and my branches are the branches of honour and grace.
17 As the vine brought I forth pleasant savour, and my flowers are the fruit of honour and riches.
18 I am the mother of fair love, and fear, and knowledge, and holy hope: I therefore, being eternal, am given to all my children which are named of him.
19 Come unto me, all ye that be desirous of me, and fill yourselves with my fruits.
20 For my memorial is sweeter than honey, and mine inheritance than the honeycomb.
21 They that eat me shall yet be hungry, and they that drink me shall yet be thirsty.
22 He that obeyeth me shall never be confounded, and they that work by me shall not do amiss.
23 All these things are the book of the covenant of the most high God, even the law which Moses commanded for an heritage unto the congregations of Jacob.
24 Faint not to be strong in the Lord; that he may confirm you, cleave unto him: for the Lord Almighty is God alone, and beside him there is no other Saviour.
25 He filleth all things with his wisdom, as Phison and as Tigris in the time of the new fruits.
26 He maketh the understanding to abound like Euphrates, and as Jordan in the time of the harvest.
27 He maketh the doctrine of knowledge appear as the light, and as Geon in the time of vintage.
28 The first man knew her not perfectly: no more shall the last find her out.
29 For her thoughts are more than the sea, and her counsels profounder than the great deep.
30 I also came out as a brook from a river, and as a conduit into a garden.
31 I said, I will water my best garden, and will water abundantly my garden bed: and, lo, my brook became a river, and my river became a sea.
32 I will yet make doctrine to shine as the morning, and will send forth her light afar off.
33 I will yet pour out doctrine as prophecy, and leave it to all ages for ever.
34 Behold that I have not laboured for myself only, but for all them that seek wisdom.
Gudrības slavinājums
1 Gudrība teic savu godu,
savas tautas vidū lepojas;
2 Visuaugstākā sapulcē atdara lūpas,
viņa vareno priekšā lepojas:
3 “No Visuaugstākā lūpām nākusi,
kā migla es klājos pār zemi,
4 apmetos teltī debesu augstumos,
mans tronis – mākoņu stabā.
5 Viena pati es ietvēru debesloku,
klejoju bezdibens dzīlēs;
6 jūras bangās, it visā zemes virsū,
ik tautā, ik ciltī bija mans ieguvums, –
7 tajās visās lūkojos pēc rimtas:
kam gan ir mantojums, kurā apmesties man?
8 Tad tas, kas bija radījis visus, man pavēlēja,
kas bija radījis mani, tas izlēma,
kur manai teltij rast rimtu.
Viņš sacīja: “Apmeties Jēkabā!
Israēlā lai ir tavs mantojums!”
9 Pirms mūžīgiem laikiem, pašā sākumā,
viņš bija mani radījis,
un aizlaikos es nemitēšos būt.
10 Es kalpoju viņa priekšā svētajā teltī –
tā es iesakņojos Ciānā;
11 tā savā mīļotajā pilsētā viņš dāvāja man rimtu,
tā mana vara – Jeruzālemē.
12 Es iesakņojos godājamā tautā,
Kunga daļā, viņa mantojumā.
13 Kā ciedrs es slejos Libānā,
kā ciprese Hermona kalnos;
14 kā palma es slejos Ēn-Gedī,
kā rožu krūms Jērikā,
kā laukā daiļš olīvkoks.
Es slejos kā platāna.
15 Es smaržoju kā kanēļkoks un
balzameļļas krūms,
kā izmeklētas mirres es izplatu jauku dvesmu,
kā galbāns, oniksa ekstrakts un opobalzama sveķi,
kā vīraka smarža svētnīcā.
16 Kā terebinte es plešu savus zarus,
godības un žēlastības zarus;
17 kā vīnastāds es lieku raisīties priekam
un, pateicoties godībai un bagātībai, saplaukstu ziedos.
18 Es esmu daiļās mīlestības un bijības,
atziņas un svētās cerības māte,
ar visiem bērniem, senmūžīga, es sevi dāvāju
tiem, ko viņš ir izvēlējis.
19 Nāciet pie manis, kas mani alkstat,
ar maniem augļiem piepildiet sevi,
20 jo saldākas par medu – atmiņas par mani,
par medus šūnām – mans mantojums.
21 Kas mani ēd, salks vēl,
kas mani dzer, slāps vēl.
22 Kas mani klausa – tam kaunēties nenāksies,
un, kas ar mani strādā, – negrēkos.”
Gudrība – dievišķā bauslība
23 Viss minētais – visaugstā Dieva derības grāmata,
bauslība, ko Mozus pavēlējis ievērot mums,
Jēkaba draudžu mantojums.
24 Nepagurstiet būt stipri Kungā!
Viņam pieķerieties, lai jūs stiprina!
Kungs Visuvaldītājs ir vienīgais Dievs;
izņemot viņu, nav glābēja.
25 Gudrības pārpilns kā Fisona,
kā Tigra jauno vārpu dienās,
26 ar sapratni pilda kā Eifrāta,
kā Jardāna ražas laikā,
27 skatienam mācību paver kā gaisma,
kā Gīhona vīnogu laikā.
28 Nedz pirmais cilvēks to iepazina līdz galam,
nedz pēdējais izdibinās:
29 par jūru pārpilnākas tās domas,
par bezdibeni dziļāks tās padoms.
Svētrakstītāja sūtība
30 Bet es esmu kā upes atzars,
kā ūdens pārvads uz paradīzi.
31 Es teicu: “Atveldzēšu savu dārzu
un spirdzināšu savu stādījumu,” –
un, redzi, par upi kļuva mans atzars,
par jūru mana upe;
32 un vēl: “Es izgaismošu mācību kā rīta blāzmu,
jau iztālēm atklāšu skatienam,” –
33 un vēl: “Kā pravietojumi no manis plūdīs pamācības,
tās atstāšu uz mūžīgām paaudzēm.”
34 Raugiet – ne vien pats sev es esmu pūlējies,
bet gan visiem, kas pēc tā lūkosies.
