1 My son, attend unto my wisdom, and bow thine ear to my understanding: 2 That thou mayest regard discretion, and that thy lips may keep knowledge.
3 ¶ For the lips of a strange woman drop as an honeycomb, and her mouth is smoother than oil: 4 But her end is bitter as wormwood, sharp as a twoedged sword. 5 Her feet go down to death; her steps take hold on hell. 6 Lest thou shouldest ponder the path of life, her ways are moveable, that thou canst not know them . 7 Hear me now therefore, O ye children, and depart not from the words of my mouth. 8 Remove thy way far from her, and come not nigh the door of her house: 9 Lest thou give thine honour unto others, and thy years unto the cruel: 10 Lest strangers be filled with thy wealth; and thy labours be in the house of a stranger; 11 And thou mourn at the last, when thy flesh and thy body are consumed, 12 And say, How have I hated instruction, and my heart despised reproof; 13 And have not obeyed the voice of my teachers, nor inclined mine ear to them that instructed me! 14 I was almost in all evil in the midst of the congregation and assembly.
15 ¶ Drink waters out of thine own cistern, and running waters out of thine own well. 16 Let thy fountains be dispersed abroad, and rivers of waters in the streets. 17 Let them be only thine own, and not strangers’ with thee. 18 Let thy fountain be blessed: and rejoice with the wife of thy youth. 19 Let her be as the loving hind and pleasant roe; let her breasts satisfy thee at all times; and be thou ravished always with her love. 20 And why wilt thou, my son, be ravished with a strange woman, and embrace the bosom of a stranger? 21 For the ways of man are before the eyes of the LORD, and he pondereth all his goings.
22 ¶ His own iniquities shall take the wicked himself, and he shall be holden with the cords of his sins. 23 He shall die without instruction; and in the greatness of his folly he shall go astray.
Brīdinājums sargāties no nešķīstības
1 Dēls, manā gudrībā vērīgi lūkojies,
ko es esmu sapratis, tagad tu klausies,
2 tad sargās tevi izmanība un zināšana –
tās uzraudzīs tavas lūpas!
3 Medus lāso no svešinieces lūpām,
aukslējas tai glāsmainākas par eļļu,
4 taču vēlāk tā rūgta kā vērmele,
asa kā abpusgriezīgs zobens!
5 Viņas kājas tek lejup nāvē,
šeolā steidz viņas soļi,
6 kur tādai apjaust dzīvības ceļu,
gaita tai viļas – pati nezina!
7 Nu tad, dēls, klausies manī,
nenovērsies no tā, ko saku, –
8 turies tu tālāk no viņas,
netuvojies viņas namdurvīm,
9 ka citi neatņem tavu godu
un varmākas tava mūža gadus,
10 ka neaprij sveši tavu mantu –
tiks tavi pūliņi svešinieka namam,
11 tad beigās tev atliks vien vaimanāt,
ka pagalam tavs augums un miesa!
12 Tad teiksi: kāpēc es nīdu pārmācību
un par rājieniem smējos sirdī,
13 neklausīju savus skolotājus,
saviem audzinātājiem pat ausi nepievērsu –
14 ātri vien tiku kaunā
tautas vidū un ļaužu priekšā!
15 Dzer ūdeni no savas akas
un ūdens strūklas no sava avota!
16 Vai taviem strautiem aiztecēt prom?
Vai velti plūst tavām ūdens straumēm?
17 Lai tās paliek tev vienam,
lai netiek svešajiem, kas tev līdzās!
18 Tavs avots lai svētīts!
Smel prieku no savas jaunības sievas,
19 tīkamās stirnas, jaukās kalnu kazas –
lai viņas krūtis tevi atdzirda!
No viņas mīlas skurbsti vienmēr!
20 Kādēļ tev skurbt, dēls, no svešas sievas,
kādēļ skaut svešinieces krūtis!
21 Jo Kungs redz visas cilvēka gaitas
un paver tam visus ceļus.
22 Paša apgrēcība tver viņu, ļaundari,
sava grēka saitēs viņš noķerts.
23 Nu tam jāmirst, jo netika pārmācīts,
muļķības pilns – no tās viņš skurbst!
