1 The proverbs of Solomon the son of David, king of Israel; 2 To know wisdom and instruction; to perceive the words of understanding; 3 To receive the instruction of wisdom, justice, and judgment, and equity; 4 To give subtilty to the simple, to the young man knowledge and discretion. 5 A wise man will hear, and will increase learning; and a man of understanding shall attain unto wise counsels: 6 To understand a proverb, and the interpretation; the words of the wise, and their dark sayings.
7 ¶ The fear of the LORD is the beginning of knowledge: but fools despise wisdom and instruction. 8 My son, hear the instruction of thy father, and forsake not the law of thy mother: 9 For they shall be an ornament of grace unto thy head, and chains about thy neck.
10 ¶ My son, if sinners entice thee, consent thou not. 11 If they say, Come with us, let us lay wait for blood, let us lurk privily for the innocent without cause: 12 Let us swallow them up alive as the grave; and whole, as those that go down into the pit: 13 We shall find all precious substance, we shall fill our houses with spoil: 14 Cast in thy lot among us; let us all have one purse: 15 My son, walk not thou in the way with them; refrain thy foot from their path: 16 For their feet run to evil, and make haste to shed blood. 17 Surely in vain the net is spread in the sight of any bird. 18 And they lay wait for their own blood; they lurk privily for their own lives. 19 So are the ways of every one that is greedy of gain; which taketh away the life of the owners thereof.
20 ¶ Wisdom crieth without; she uttereth her voice in the streets: 21 She crieth in the chief place of concourse, in the openings of the gates: in the city she uttereth her words, saying , 22 How long, ye simple ones, will ye love simplicity? and the scorners delight in their scorning, and fools hate knowledge? 23 Turn you at my reproof: behold, I will pour out my spirit unto you, I will make known my words unto you.
24 ¶ Because I have called, and ye refused; I have stretched out my hand, and no man regarded; 25 But ye have set at nought all my counsel, and would none of my reproof: 26 I also will laugh at your calamity; I will mock when your fear cometh; 27 When your fear cometh as desolation, and your destruction cometh as a whirlwind; when distress and anguish cometh upon you. 28 Then shall they call upon me, but I will not answer; they shall seek me early, but they shall not find me: 29 For that they hated knowledge, and did not choose the fear of the LORD: 30 They would none of my counsel: they despised all my reproof. 31 Therefore shall they eat of the fruit of their own way, and be filled with their own devices. 32 For the turning away of the simple shall slay them, and the prosperity of fools shall destroy them. 33 But whoso hearkeneth unto me shall dwell safely, and shall be quiet from fear of evil.
Prologs
1 Sālamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmvārdi,
2 kur izzināt gudrību, smelt pamācību,
kur uzzināt gudro izteicienus,
3 kur skoloties prātā, taisnībā,
tiesā un krietnumā,
4 kur vientiešiem atjautu gūt
un jauneklim zinības un izmanību.
5 Klausīsies gudrais un pieņemsies zināšanā,
un sapratējs padomu dabūs,
6 kā iztulkot sakāmvārdu un līdzību,
gudro runas un viņu mīklas.
7 Bijāt Kungu – zinību pamats!
Gan gudrību, gan pamācību muļķi nīst!
Brīdinājums no ļauniem biedriem
8 Ieklausies, dēls, sava tēva pamācībās,
neatmet, ko māte tev māca,
9 tas jauks vainags tavai galvai
un rota tavam kaklam!
10 Dēls, ja grēcinieki tevi vilina,
tu neļaujies!
11 Kad tie saka:
nāc mums līdzi, uzglūnēsim asinis izliet,
uzklupsim šķīstajiem, kas bez vainas,
12 kā šeols aprīsim tos dzīvus,
veselus aizrausim bedrē,
13 dārgas mantas sev gūsim,
pildīsim namus ar laupījumu,
14 tu metīsi lozi kopā ar mums,
viens maks būs mums visiem! –
15 Dēls, neej vienu ceļu ar tiem,
nesper kāju uz viņu takas,
16 jo viņu kājas uz nelaimi skrien,
kad tie steidz asinis izliet!
17 Ko dod, ka tīkls plests
ik putnam acu priekšā –
18 tie paši savām asinīm uzglūn,
uzklūp paši savai dzīvībai!
19 Tā iziet visiem, kas grābtin grābj, –
viņu dzīvība izput!
Gudrības saukšana
20 Gudrība ielās kliedz,
laukumos ceļ balsi,
21 kņadas vidū sauc,
pie pilsētas vārtiem teic savas runas:
22 vientieši, cik ilgi mīlēsiet vientiesību,
un jūs, mēdītāji, tīkosiet izsmiet,
un, muļķi, nīdīsiet zināšanu?
23 Uzklausiet, kad jūs rāju, –
redzi, pār jums izliešu savu garu,
sacīšu jums, ko gribu teikt!
24 Es saucu – bet jūs novērsāties,
es izstiepu roku – neviens nepalūkojās!
25 Jūs atmetāt visus manus padomus,
kad jūs rāju, jums vienalga,
26 tad arī es –
par jūsu nelaimēm smiešos,
jūs izzobošu, kad jums būs bail,
27 kad kā vētra jums uznāks bailes
un nelaime kā viesulis uzbruks,
kad pār jums nāks posts un mokas.
28 Tad tie sauks mani, bet es neatsaukšos,
tie meklēs mani, bet neatradīs,
29 jo tie ienīda zināšanu
un bijāt Kunga nevēlējās,
30 mans padoms tiem – vienaldzīgs,
kad vien tos rāju, tie ņirdza par mani!
31 Nu tie ēdīs, ko izaudzējuši,
no pašu viltībām būs sāti –
32 jo vientiešu aušība tos nokauj
un muļķus bezrūpība pazudina!
33 Bet, kas mani klausa, tas dzīvos drošs
un savā rimtumā nebīsies ļauna!
