1 And he spake a parable unto them to this end , that men ought always to pray, and not to faint; 2 Saying, There was in a city a judge, which feared not God, neither regarded man: 3 And there was a widow in that city; and she came unto him, saying, Avenge me of mine adversary. 4 And he would not for a while: but afterward he said within himself, Though I fear not God, nor regard man; 5 Yet because this widow troubleth me, I will avenge her, lest by her continual coming she weary me. 6 And the Lord said, Hear what the unjust judge saith. 7 And shall not God avenge his own elect, which cry day and night unto him, though he bear long with them? 8 I tell you that he will avenge them speedily. Nevertheless when the Son of man cometh, shall he find faith on the earth? 9 And he spake this parable unto certain which trusted in themselves that they were righteous, and despised others: 10 Two men went up into the temple to pray; the one a Pharisee, and the other a publican. 11 The Pharisee stood and prayed thus with himself, God, I thank thee, that I am not as other men are , extortioners, unjust, adulterers, or even as this publican. 12 I fast twice in the week, I give tithes of all that I possess. 13 And the publican, standing afar off, would not lift up so much as his eyes unto heaven, but smote upon his breast, saying, God be merciful to me a sinner. 14 I tell you, this man went down to his house justified rather than the other: for every one that exalteth himself shall be abased; and he that humbleth himself shall be exalted. 15 And they brought unto him also infants, that he would touch them: but when his disciples saw it , they rebuked them. 16 But Jesus called them unto him , and said, Suffer little children to come unto me, and forbid them not: for of such is the kingdom of God. 17 Verily I say unto you, Whosoever shall not receive the kingdom of God as a little child shall in no wise enter therein. 18 And a certain ruler asked him, saying, Good Master, what shall I do to inherit eternal life? 19 And Jesus said unto him, Why callest thou me good? none is good, save one, that is , God. 20 Thou knowest the commandments, Do not commit adultery, Do not kill, Do not steal, Do not bear false witness, Honour thy father and thy mother. 21 And he said, All these have I kept from my youth up. 22 Now when Jesus heard these things, he said unto him, Yet lackest thou one thing: sell all that thou hast, and distribute unto the poor, and thou shalt have treasure in heaven: and come, follow me. 23 And when he heard this, he was very sorrowful: for he was very rich. 24 And when Jesus saw that he was very sorrowful, he said, How hardly shall they that have riches enter into the kingdom of God! 25 For it is easier for a camel to go through a needle’s eye, than for a rich man to enter into the kingdom of God. 26 And they that heard it said, Who then can be saved? 27 And he said, The things which are impossible with men are possible with God. 28 Then Peter said, Lo, we have left all, and followed thee. 29 And he said unto them, Verily I say unto you, There is no man that hath left house, or parents, or brethren, or wife, or children, for the kingdom of God’s sake, 30 Who shall not receive manifold more in this present time, and in the world to come life everlasting.
31 ¶ Then he took unto him the twelve, and said unto them, Behold, we go up to Jerusalem, and all things that are written by the prophets concerning the Son of man shall be accomplished. 32 For he shall be delivered unto the Gentiles, and shall be mocked, and spitefully entreated, and spitted on: 33 And they shall scourge him , and put him to death: and the third day he shall rise again. 34 And they understood none of these things: and this saying was hid from them, neither knew they the things which were spoken.
35 ¶ And it came to pass, that as he was come nigh unto Jericho, a certain blind man sat by the way side begging: 36 And hearing the multitude pass by, he asked what it meant. 37 And they told him, that Jesus of Nazareth passeth by. 38 And he cried, saying, Jesus, thou Son of David, have mercy on me. 39 And they which went before rebuked him, that he should hold his peace: but he cried so much the more, Thou Son of David, have mercy on me. 40 And Jesus stood, and commanded him to be brought unto him: and when he was come near, he asked him, 41 Saying, What wilt thou that I shall do unto thee? And he said, Lord, that I may receive my sight. 42 And Jesus said unto him, Receive thy sight: thy faith hath saved thee. 43 And immediately he received his sight, and followed him, glorifying God: and all the people, when they saw it , gave praise unto God.
Līdzība par atraitni un netaisno tiesnesi
1 Tad viņš stāstīja tiem līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nezaudēt drosmi. 2 “Kādā pilsētā bija tiesnesis, kas Dieva nebijās un cilvēkus necienīja. 3 Vēl tajā pilsētā bija kāda atraitne, un tā nāca pie viņa, sacīdama: iztiesā manu lietu pret manu pretinieku. 4 Viņš ilgu laiku negribēja to darīt, bet pēc tam tomēr sacīja pie sevis: es Dieva nebīstos un cilvēkus necienu, 5 taču šī atraitne mani nomoka, tādēļ iztiesāšu viņai par labu, ka beigās viņa nenāk un nesit mani vaigā. 6 Kungs sacīja: ieklausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! 7 Vai tad Dievs lai neiztiesātu par labu saviem izredzētajiem, kas viņu piesauc dienu un nakti? Vai viņš vilcināsies? 8 Es jums saku: viņš viņu lietu iztiesās ātri. Bet vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs uz zemes ticību?”
Līdzība par farizeju un muitnieku
9 Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: 10 “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. 11 Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; 12 es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. 13 Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! 14 Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”
Jēzus svētī bērniņus
(Mt 19:13–15Mk 10:13–16)15 Ļaudis nesa pie viņa bērniņus, lai viņš tiem pieskartos, bet mācekļi, to redzēdami, viņus norāja. 16 Bet Jēzus sauca viņus klāt, sacīdams: “Ļaujiet bērniņiem pie manis nākt un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. 17 Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas neieies tajā.”
Par bagāto vīru
(Mt 19:16–30Mk 10:17–31)18 Kāds augsts vīrs viņam jautāja: “Labais Skolotāj, kas man būtu jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” 19 Bet Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. 20 Vai baušļus tu zini? Nepārkāp laulību; nenogalini; nezodz; nedod nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti! ” 21 Bet tas sacīja: “To visu es esmu pildījis kopš jaunības.” 22 To dzirdējis, Jēzus viņam sacīja: “Vienas lietas tev vēl trūkst. Pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man.” 23 Bet viņš, to dzirdējis, kļuva gauži bēdīgs, jo bija ļoti bagāts. 24 Redzot viņu nobēdājušos , Jēzus sacīja: “Cik grūti tiem, kam daudz mantas, ieiet Debesu valstībā. 25 Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” 26 Tie, kas to dzirdēja, jautāja: “Kas tad var tikt izglābts?” 27 Viņš sacīja: “Kas nav iespējams cilvēkiem, ir iespējams Dievam.” 28 Bet Pēteris sacīja: “Redzi, mēs esam atstājuši visu un tev sekojām.” 29 Viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: nav neviena, kas, Dieva valstības dēļ atstājis māju vai sievu, vai brāļus, vai vecākus, vai bērnus, 30 nesaņemtu daudz vairāk jau šajā laikā un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību.”
Jēzus trešo reizi māca par savu nāvi un augšāmcelšanos
(Mt 20:17–19Mk 10:32–34)31 Ņēmis pie sevis tos divpadsmit, viņš tiem sacīja: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. 32 Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. 33 Un tie šaustīs viņu pātagām un nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” 34 Viņi no tā neko nesaprata – sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast.
Jēzus dziedina aklo ubagu pie Jērikas
(Mt 20:29–34Mk 10:46–52)35 Kad viņš tuvojās Jērikai, kāds akls sēdēja ceļmalā un ubagoja. 36 Izdzirdējis, ka ļaužu pūlis iet garām, viņš taujāja, kas tur ir. 37 Viņam pavēstīja: “Jēzus, Nācarietis, iet garām.” 38 Un viņš iesaucās: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 39 Un tie, kas gāja pa priekšu, apsauca viņu, lai viņš apklust, bet viņš kliedza vēl skaļāk: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 40 Jēzus apstājies lika viņu atvest pie sevis. Kad tas pienāca tuvāk, viņš tam jautāja: 41 “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Viņš atbildēja: “Kungs, lai es redzētu!” 42 Un Jēzus viņam sacīja: “Topi redzīgs! Tava ticība tevi ir dziedinājusi.” 43 Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un, Dievu slavēdams, gāja viņam līdzi. Un visi ļaudis, kas to redzēja, godināja Dievu.
