1 Jesus went unto the mount of Olives. 2 And early in the morning he came again into the temple, and all the people came unto him; and he sat down, and taught them. 3 And the scribes and Pharisees brought unto him a woman taken in adultery; and when they had set her in the midst, 4 They say unto him, Master, this woman was taken in adultery, in the very act. 5 Now Moses in the law commanded us, that such should be stoned: but what sayest thou? 6 This they said, tempting him, that they might have to accuse him. But Jesus stooped down, and with his finger wrote on the ground, as though he heard them not . 7 So when they continued asking him, he lifted up himself, and said unto them, He that is without sin among you, let him first cast a stone at her. 8 And again he stooped down, and wrote on the ground. 9 And they which heard it , being convicted by their own conscience, went out one by one, beginning at the eldest, even unto the last: and Jesus was left alone, and the woman standing in the midst. 10 When Jesus had lifted up himself, and saw none but the woman, he said unto her, Woman, where are those thine accusers? hath no man condemned thee? 11 She said, No man, Lord. And Jesus said unto her, Neither do I condemn thee: go, and sin no more.
12 ¶ Then spake Jesus again unto them, saying, I am the light of the world: he that followeth me shall not walk in darkness, but shall have the light of life. 13 The Pharisees therefore said unto him, Thou bearest record of thyself; thy record is not true. 14 Jesus answered and said unto them, Though I bear record of myself, yet my record is true: for I know whence I came, and whither I go; but ye cannot tell whence I come, and whither I go. 15 Ye judge after the flesh; I judge no man. 16 And yet if I judge, my judgment is true: for I am not alone, but I and the Father that sent me. 17 It is also written in your law, that the testimony of two men is true. 18 I am one that bear witness of myself, and the Father that sent me beareth witness of me. 19 Then said they unto him, Where is thy Father? Jesus answered, Ye neither know me, nor my Father: if ye had known me, ye should have known my Father also. 20 These words spake Jesus in the treasury, as he taught in the temple: and no man laid hands on him; for his hour was not yet come. 21 Then said Jesus again unto them, I go my way, and ye shall seek me, and shall die in your sins: whither I go, ye cannot come. 22 Then said the Jews, Will he kill himself? because he saith, Whither I go, ye cannot come. 23 And he said unto them, Ye are from beneath; I am from above: ye are of this world; I am not of this world. 24 I said therefore unto you, that ye shall die in your sins: for if ye believe not that I am he , ye shall die in your sins. 25 Then said they unto him, Who art thou? And Jesus saith unto them, Even the same that I said unto you from the beginning. 26 I have many things to say and to judge of you: but he that sent me is true; and I speak to the world those things which I have heard of him. 27 They understood not that he spake to them of the Father. 28 Then said Jesus unto them, When ye have lifted up the Son of man, then shall ye know that I am he , and that I do nothing of myself; but as my Father hath taught me, I speak these things. 29 And he that sent me is with me: the Father hath not left me alone; for I do always those things that please him. 30 As he spake these words, many believed on him. 31 Then said Jesus to those Jews which believed on him, If ye continue in my word, then are ye my disciples indeed; 32 And ye shall know the truth, and the truth shall make you free.
33 ¶ They answered him, We be Abraham’s seed, and were never in bondage to any man: how sayest thou, Ye shall be made free? 34 Jesus answered them, Verily, verily, I say unto you, Whosoever committeth sin is the servant of sin. 35 And the servant abideth not in the house for ever: but the Son abideth ever. 36 If the Son therefore shall make you free, ye shall be free indeed. 37 I know that ye are Abraham’s seed; but ye seek to kill me, because my word hath no place in you. 38 I speak that which I have seen with my Father: and ye do that which ye have seen with your father. 39 They answered and said unto him, Abraham is our father. Jesus saith unto them, If ye were Abraham’s children, ye would do the works of Abraham. 40 But now ye seek to kill me, a man that hath told you the truth, which I have heard of God: this did not Abraham. 41 Ye do the deeds of your father. Then said they to him, We be not born of fornication; we have one Father, even God. 42 Jesus said unto them, If God were your Father, ye would love me: for I proceeded forth and came from God; neither came I of myself, but he sent me. 43 Why do ye not understand my speech? even because ye cannot hear my word. 44 Ye are of your father the devil, and the lusts of your father ye will do. He was a murderer from the beginning, and abode not in the truth, because there is no truth in him. When he speaketh a lie, he speaketh of his own: for he is a liar, and the father of it. 45 And because I tell you the truth, ye believe me not. 46 Which of you convinceth me of sin? And if I say the truth, why do ye not believe me? 47 He that is of God heareth God’s words: ye therefore hear them not, because ye are not of God. 48 Then answered the Jews, and said unto him, Say we not well that thou art a Samaritan, and hast a devil? 49 Jesus answered, I have not a devil; but I honour my Father, and ye do dishonour me. 50 And I seek not mine own glory: there is one that seeketh and judgeth. 51 Verily, verily, I say unto you, If a man keep my saying, he shall never see death. 52 Then said the Jews unto him, Now we know that thou hast a devil. Abraham is dead, and the prophets; and thou sayest, If a man keep my saying, he shall never taste of death. 53 Art thou greater than our father Abraham, which is dead? and the prophets are dead: whom makest thou thyself? 54 Jesus answered, If I honour myself, my honour is nothing: it is my Father that honoureth me; of whom ye say, that he is your God: 55 Yet ye have not known him; but I know him: and if I should say, I know him not, I shall be a liar like unto you: but I know him, and keep his saying. 56 Your father Abraham rejoiced to see my day: and he saw it , and was glad. 57 Then said the Jews unto him, Thou art not yet fifty years old, and hast thou seen Abraham? 58 Jesus said unto them, Verily, verily, I say unto you, Before Abraham was, I am. 59 Then took they up stones to cast at him: but Jesus hid himself, and went out of the temple, going through the midst of them, and so passed by.
Jēzus un laulības pārkāpēja
1 Bet Jēzus aizgāja uz Olīvkalnu. 2 Rīta agrumā viņš atkal bija templī, un visa tauta nāca pie viņa, un viņš apsēdies tos mācīja. 3 Tad rakstu mācītāji un farizeji atved pie viņa sievieti, kura pieķerta laulības pārkāpšanā, un, to vidū nostādījuši, 4 viņam sacīja: “Skolotāj, šī sieviete ir pieķerta laulības pārkāpšanas brīdī, 5 bet Mozus mums bauslībā pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Un ko saki tu?” 6 Viņi tā sacīja, viņu kārdinādami, lai varētu viņu apsūdzēt. Bet Jēzus noliecies ar pirkstu rakstīja uz zemes. 7 Kad nu tie nerimās izjautāt, viņš piecēlās un tiem teica: “Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” – 8 un atkal noliecies rakstīja uz zemes. 9 To dzirdējuši, viņi cits pēc cita gāja projām, sākot ar vecākajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievieti, kas stāvēja vidū. 10 Jēzus piecēlās un viņai jautāja: “Sieviete, kur viņi ir? Neviens tevi nenotiesāja?” 11 Viņa teica: “Nē, Kungs, neviens!” Tad Jēzus sacīja: “Arī es tevi nenotiesāju; ej un no šī brīža vairs negrēko!”
Jēzus – pasaules gaisma
12 Tad Jēzus atkal runāja uz tiem: “ES ESMU pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.” 13 Tad farizeji viņam sacīja: “Tu pats liecini par sevi, tava liecība nav uzticama.” 14 Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Ja es arī liecinu par sevi pats, tad tomēr mana liecība ir uzticama, jo es zinu, no kurienes es esmu nācis un kurp eju, bet jūs nezināt, no kurienes es nāku un kurp eju. 15 Jūs tiesājat pēc miesas, es netiesāju nevienu. 16 Bet, ja es arī tiesāju, mans spriedums ir uzticams, jo es neesmu viens, ar mani ir arī Tēvs, kas mani sūtījis. 17 Un arī jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir uzticama. 18 Es esmu, kas liecina par sevi, un par mani liecina Tēvs, kas mani sūtījis.” 19 Tad tie viņam sacīja: “Kur ir tavs Tēvs?” Jēzus atbildēja: “Nedz mani jūs pazīstat, nedz manu Tēvu; ja jūs mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī manu Tēvu.” 20 Šos vārdus viņš, mācīdams templī, runāja pie tempļa mantnīcas, un neviens viņu neņēma ciet, jo viņa stunda vēl nebija pienākusi.
“Kurp es eju, jūs nevarat nākt”
21 Un atkal Jēzus viņiem sacīja: “Es aizeju, un jūs meklēsiet mani, un jūs mirsiet savā grēkā. Kurp es eju, jūs nevarat nākt.” 22 Tad jūdi teica: “Viņš taču nedarīs sev galu, ka tā saka: kurp es eju, jūs nevarat nākt.” 23 Bet viņš tiem teica: “Jūs esat no tā, kas lejā, es – no tā, kas augšā, jūs esat no šīs pasaules, bet es neesmu no šīs pasaules. 24 Es jums to esmu sacījis, ka jūs mirsiet savos grēkos. Ja jūs neticēsiet, ka es tas esmu, jūs mirsiet savos grēkos.” 25 Tad tie viņam jautāja: “Kas tu esi?” Jēzus tiem teica: “Ko lai jums saku vispirms? 26 Man ir daudz kas sakāms par jums un spriežams; bet tas, kas mani sūtījis, ir patiess, un to, ko no viņa esmu dzirdējis, es runāju pasaulei.” 27 Bet tie nesaprata, ka viņš tiem runāja par Tēvu. 28 Tad Jēzus tiem sacīja: “Kad jūs Cilvēka Dēlu paaugstināsiet, tad jūs sapratīsiet, ka es tas esmu un ka es neko nedaru no sevis, bet es runāju tā, kā Tēvs mani ir mācījis. 29 Un, kas mani ir sūtījis, tas ir ar mani. Viņš nav atstājis mani vienu, jo es vienmēr daru to, kas viņam labpatīk.” 30 Kad viņš to visu runāja, daudzi sāka ticēt viņam.
“Patiesība darīs jūs brīvus”
31 Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi 32 un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” 33 Tie viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma pēcnācēji un nekad nevienam neesam vergojuši. Kā tad tu saki: jūs kļūsiet brīvi?” 34 Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs. 35 Bet vergs nepaliek namā vienmēr, Dēls paliek vienmēr. 36 Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi. 37 Zinu, ka esat Ābrahāma pēcnācēji, un tomēr jūs mani meklējat nonāvēt, jo manam vārdam nav vietas jūsos. 38 Es runāju to, ko esmu redzējis pie sava Tēva, bet jūs darāt, ko no sava tēva esat dzirdējuši.”
“Jūs esat no sava tēva – velna”
39 Tie viņam atbildēja: “Mūsu tēvs ir Ābrahāms.” Jēzus viņiem teica: “Ja jūs esat Ābrahāma bērni, dariet Ābrahāma darbus! 40 Bet tagad jūs meklējat nonāvēt mani, cilvēku, kas jums runājis patiesību, ko esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis. 41 Jūs darāt sava tēva darbus!” Tad tie viņam sacīja: “Mēs neesam dzimuši netiklībā, viens ir mūsu Tēvs – Dievs!” 42 Jēzus viņiem teica: “Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs būtu mani mīlējuši, jo es esmu izgājis no Dieva un esmu atnācis. Ne no sevis esmu nācis, bet no tā, kas mani sūtījis. 43 Kādēļ jūs manu runu nesaprotat? Tādēļ, ka jūs nespējat uzklausīt manu vārdu. 44 Jūs esat no sava tēva – velna, un jūs gribat darīt sava tēva kārības. Viņš no iesākuma ir bijis cilvēka slepkava un nav pastāvējis patiesībā, jo viņā nav patiesības. Kad viņš runā melus, viņš runā to, kas ir no viņa paša, jo viņš ir melis un melu tēvs. 45 Bet jūs neticat man, tādēļ ka es saku patiesību. 46 Kurš no jums var man pārmest grēku? Ja es saku patiesību, kādēļ jūs man neticat? 47 Kas ir no Dieva, tas dzird Dieva vārdus, jūs nedzirdat tādēļ, ka neesat no Dieva.”
Jēzus bija pirms Ābrahāma
48 Jūdi viņam sacīja: “Vai mēs nesakām pareizi, ka tu esi samarietis un tevi apsēdis dēmons?” 49 Jēzus atbildēja: “Mani nav apsēdis dēmons, bet es godāju savu Tēvu un jūs mani liekat negodā. 50 Bet es nemeklēju savu godu; ir viens, kurš meklē un tiesā. 51 Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam.” 52 Tad jūdi viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka tevi apsēdis dēmons. Ābrahāms ir miris un arī pravieši, un tu saki: kas manus vārdus turēs, tas nāves nebaudīs nemūžam. 53 Vai tad tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir nomiris, un arī pravieši ir nomiruši? Par ko tu sevi turi?” 54 Jēzus atbildēja: “Ja es pats sevi pagodinātu, mans gods nav nekas. Tas, kurš mani pagodina, ir mans Tēvs, par viņu jūs sakāt: viņš ir mūsu Dievs! 55 Jūs nekad viņu neesat pazinuši, bet es viņu zinu. Ja es sacītu, ka viņu nezinu, tad es būtu melis, līdzīgs jums. Bet es viņu zinu un turu viņa vārdu. 56 Ābrahāms, jūsu tēvs, ielīksmojās cerībā ieraudzīt manu dienu, un viņš ieraudzīja un priecājās.” 57 Tad jūdi viņam sacīja: “Tev vēl nav ne piecdesmit gadu, un tu esi redzējis Ābrahāmu?” 58 Jēzus viņiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahāms tapa!” 59 Tad tie ņēma rokās akmeņus, lai mestu uz viņu. Bet Jēzus nozuda un izgāja no tempļa.
