1 After this there was a feast of the Jews; and Jesus went up to Jerusalem. 2 Now there is at Jerusalem by the sheep market a pool, which is called in the Hebrew tongue Bethesda, having five porches. 3 In these lay a great multitude of impotent folk, of blind, halt, withered, waiting for the moving of the water. 4 For an angel went down at a certain season into the pool, and troubled the water: whosoever then first after the troubling of the water stepped in was made whole of whatsoever disease he had. 5 And a certain man was there, which had an infirmity thirty and eight years. 6 When Jesus saw him lie, and knew that he had been now a long time in that case , he saith unto him, Wilt thou be made whole? 7 The impotent man answered him, Sir, I have no man, when the water is troubled, to put me into the pool: but while I am coming, another steppeth down before me. 8 Jesus saith unto him, Rise, take up thy bed, and walk. 9 And immediately the man was made whole, and took up his bed, and walked: and on the same day was the sabbath.
10 ¶ The Jews therefore said unto him that was cured, It is the sabbath day: it is not lawful for thee to carry thy bed. 11 He answered them, He that made me whole, the same said unto me, Take up thy bed, and walk. 12 Then asked they him, What man is that which said unto thee, Take up thy bed, and walk? 13 And he that was healed wist not who it was: for Jesus had conveyed himself away, a multitude being in that place. 14 Afterward Jesus findeth him in the temple, and said unto him, Behold, thou art made whole: sin no more, lest a worse thing come unto thee. 15 The man departed, and told the Jews that it was Jesus, which had made him whole. 16 And therefore did the Jews persecute Jesus, and sought to slay him, because he had done these things on the sabbath day.
17 ¶ But Jesus answered them, My Father worketh hitherto, and I work. 18 Therefore the Jews sought the more to kill him, because he not only had broken the sabbath, but said also that God was his Father, making himself equal with God. 19 Then answered Jesus and said unto them, Verily, verily, I say unto you, The Son can do nothing of himself, but what he seeth the Father do: for what things soever he doeth, these also doeth the Son likewise. 20 For the Father loveth the Son, and sheweth him all things that himself doeth: and he will shew him greater works than these, that ye may marvel. 21 For as the Father raiseth up the dead, and quickeneth them ; even so the Son quickeneth whom he will. 22 For the Father judgeth no man, but hath committed all judgment unto the Son: 23 That all men should honour the Son, even as they honour the Father. He that honoureth not the Son honoureth not the Father which hath sent him. 24 Verily, verily, I say unto you, He that heareth my word, and believeth on him that sent me, hath everlasting life, and shall not come into condemnation; but is passed from death unto life. 25 Verily, verily, I say unto you, The hour is coming, and now is, when the dead shall hear the voice of the Son of God: and they that hear shall live. 26 For as the Father hath life in himself; so hath he given to the Son to have life in himself; 27 And hath given him authority to execute judgment also, because he is the Son of man. 28 Marvel not at this: for the hour is coming, in the which all that are in the graves shall hear his voice, 29 And shall come forth; they that have done good, unto the resurrection of life; and they that have done evil, unto the resurrection of damnation. 30 I can of mine own self do nothing: as I hear, I judge: and my judgment is just; because I seek not mine own will, but the will of the Father which hath sent me. 31 If I bear witness of myself, my witness is not true.
32 ¶ There is another that beareth witness of me; and I know that the witness which he witnesseth of me is true. 33 Ye sent unto John, and he bare witness unto the truth. 34 But I receive not testimony from man: but these things I say, that ye might be saved. 35 He was a burning and a shining light: and ye were willing for a season to rejoice in his light.
36 ¶ But I have greater witness than that of John: for the works which the Father hath given me to finish, the same works that I do, bear witness of me, that the Father hath sent me. 37 And the Father himself, which hath sent me, hath borne witness of me. Ye have neither heard his voice at any time, nor seen his shape. 38 And ye have not his word abiding in you: for whom he hath sent, him ye believe not.
39 ¶ Search the scriptures; for in them ye think ye have eternal life: and they are they which testify of me. 40 And ye will not come to me, that ye might have life. 41 I receive not honour from men. 42 But I know you, that ye have not the love of God in you. 43 I am come in my Father’s name, and ye receive me not: if another shall come in his own name, him ye will receive. 44 How can ye believe, which receive honour one of another, and seek not the honour that cometh from God only? 45 Do not think that I will accuse you to the Father: there is one that accuseth you, even Moses, in whom ye trust. 46 For had ye believed Moses, ye would have believed me: for he wrote of me. 47 But if ye believe not his writings, how shall ye believe my words?
Dziedināšana pie Bētzatas dīķa
1 Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi. 2 Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir peldvieta, kuru ebrejiski sauc Bētzata, ar piecām kolonādēm. 3 Tajās gulēja daudz neveselu, aklu, tizlu, izkaltušu. 5 Tur bija kāds vīrs, kurš bija nevesels jau trīsdesmit astoņus gadus. 6 Jēzus, redzēdams viņu gulošu un zinādams, ka tādā stāvoklī viņš jau ir ilgu laiku, tam jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” 7 Slimais viņam atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet, kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis.” 8 Jēzus viņam sacīja: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” 9 Un tūdaļ šis cilvēks kļuva vesels un ņēma savu gultu un staigāja; bet todien bija sabats. 10 Tad jūdi sacīja izdziedinātajam: “Ir sabats, tu nedrīksti nest savu gultu!” 11 Bet viņš tiem atbildēja: “Kas mani darīja veselu, man teica: ņem savu gultu un staigā!” 12 Tie viņam jautāja: “Kurš ir tas cilvēks, kas tev teica: ņem un staigā?” 13 Bet izdziedinātais nezināja, kurš tas ir, jo Jēzus nozuda ļaužu pūlī, kas tajā vietā bija. 14 Pēc tam Jēzus to atrada templī un viņam sacīja: “Redzi, tu esi kļuvis vesels, negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” 15 Tad šis cilvēks aizgāja un sacīja jūdiem, ka Jēzus ir tas, kas viņu darījis veselu. 16 Un jūdi sāka Jēzu vajāt, tādēļ ka viņš to bija darījis sabatā. 17 Bet viņš tos uzrunāja: “Mans Tēvs vēl aizvien strādā, un arī es strādāju.” 18 Nu vēl vairāk jūdi meklēja viņu nonāvēt, tādēļ ka viņš ne tikvien neievēroja sabatu, bet arī sauca Dievu par savu Tēvu, sevi pielīdzinādams Dievam.
Cilvēka Dēlam dotā vara
19 Tad Jēzus atbildēja un tiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls nevar pats no sevis darīt neko, ja vien tas neredz Tēvu darām, jo vienīgi to, ko dara Tēvs, tāpat dara arī Dēls. 20 Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda viņam visu, ko pats dara, un rādīs lielākus darbus par šiem, tā ka jūs brīnīsieties. 21 Tāpat kā Tēvs mirušos uzmodina un dara dzīvus, arī Dēls atdzīvina, kurus grib. 22 Tēvs netiesā nevienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, 23 lai visi godātu Dēlu, tāpat kā tie godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, tie negodā Tēvu, kas viņu sūtījis. 24 Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus dzird un tic viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā. 25 Patiesi, patiesi es jums saku: nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tie, kas būs dzirdējuši, dzīvos. 26 Tāpat kā Tēvam ir dzīvība sevī pašā, viņš devis arī Dēlam, lai tam būtu dzīvība sevī pašā. 27 Viņš tam devis varu arī tiesāt, tādēļ ka tas ir Cilvēka Dēls. 28 Nebrīnieties par to, jo nāk stunda, kurā visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi 29 un izies ārā: tie, kas darījuši labu, – celsies augšām dzīvībai, bet tie, kas darījuši ļaunu, – notiesāšanai. 30 Es nespēju no sevis darīt neko. Kā es dzirdu, tā tiesāju, un mana tiesa ir taisna, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā gribu, kas mani ir sūtījis.
Liecības par Jēzu
31 Ja es liecinu par sevi pats, tad mana liecība nav patiesa, 32 ir cits, kas liecina par mani, un es zinu, ka viņa liecība, ko viņš par mani dod, ir patiesa. 33 Jūs sūtījāt pārstāvjus pie Jāņa, un viņš ir apliecinājis patiesību. 34 Ne no cilvēka es pieņemu liecību, bet to saku, lai jūs tiktu izglābti. 35 Viņš bija lukturis, kas deg un apgaismo, bet jūs gribējāt tikai brīdi palīksmoties tā gaismā. 36 Man ir lielāka liecība nekā Jāņa liecība, jo tie darbi, kurus Tēvs man ir devis, lai tos izdaru līdz galam, – šie paši darbi, ko es daru, – liecina par mani, ka mani ir sūtījis Tēvs. 37 Un Tēvs, kas mani sūtījis, ir pats liecinājis par mani. Bet jūs viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz viņa vaigu redzējuši, 38 un jums nav viņa vārda, kas jūsos paliek, jo jūs neticat tam, ko viņš ir sūtījis. 39 Jūs pētāt Rakstus, jo jūs domājat tur gūt mūžīgo dzīvību, un tie ir, kas liecina par mani! 40 Bet jūs negribat nākt pie manis, lai jums būtu dzīvība. 41 Es nepieņemu godu no cilvēkiem, 42 bet jūs es pazīstu – jūsos nav Dieva mīlestības. 43 Es esmu nācis sava Tēva vārdā, bet jūs mani nepieņemat. Ja cits nāks savā vārdā, to jūs pieņemsiet. 44 Kā jūs varat ticēt, godu viens no otra pieņemdami, bet to godu, kas ir no vienīgā Dieva, to jūs nemeklējat? 45 Nedomājiet, ka es jūs apsūdzēšu pie Tēva. Ir kāds, kas jūs apsūdz, – Mozus, uz kuru jūs cerat. 46 Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī man, jo par mani viņš ir rakstījis. 47 Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsiet maniem vārdiem?”
