1 Cry aloud, spare not, lift up thy voice like a trumpet, and shew my people their transgression, and the house of Jacob their sins. 2 Yet they seek me daily, and delight to know my ways, as a nation that did righteousness, and forsook not the ordinance of their God: they ask of me the ordinances of justice; they take delight in approaching to God.
3 ¶ Wherefore have we fasted, say they , and thou seest not? wherefore have we afflicted our soul, and thou takest no knowledge? Behold, in the day of your fast ye find pleasure, and exact all your labours. 4 Behold, ye fast for strife and debate, and to smite with the fist of wickedness: ye shall not fast as ye do this day, to make your voice to be heard on high. 5 Is it such a fast that I have chosen? a day for a man to afflict his soul? is it to bow down his head as a bulrush, and to spread sackcloth and ashes under him ? wilt thou call this a fast, and an acceptable day to the LORD? 6 Is not this the fast that I have chosen? to loose the bands of wickedness, to undo the heavy burdens, and to let the oppressed go free, and that ye break every yoke? 7 Is it not to deal thy bread to the hungry, and that thou bring the poor that are cast out to thy house? when thou seest the naked, that thou cover him; and that thou hide not thyself from thine own flesh?
8 ¶ Then shall thy light break forth as the morning, and thine health shall spring forth speedily: and thy righteousness shall go before thee; the glory of the LORD shall be thy rereward. 9 Then shalt thou call, and the LORD shall answer; thou shalt cry, and he shall say, Here I am . If thou take away from the midst of thee the yoke, the putting forth of the finger, and speaking vanity; 10 And if thou draw out thy soul to the hungry, and satisfy the afflicted soul; then shall thy light rise in obscurity, and thy darkness be as the noonday: 11 And the LORD shall guide thee continually, and satisfy thy soul in drought, and make fat thy bones: and thou shalt be like a watered garden, and like a spring of water, whose waters fail not. 12 And they that shall be of thee shall build the old waste places: thou shalt raise up the foundations of many generations; and thou shalt be called, The repairer of the breach, The restorer of paths to dwell in.
13 ¶ If thou turn away thy foot from the sabbath, from doing thy pleasure on my holy day; and call the sabbath a delight, the holy of the LORD, honourable; and shalt honour him, not doing thine own ways, nor finding thine own pleasure, nor speaking thine own words: 14 Then shalt thou delight thyself in the LORD; and I will cause thee to ride upon the high places of the earth, and feed thee with the heritage of Jacob thy father: for the mouth of the LORD hath spoken it .
Patiesa gavēšana
1 Sauc pilnā rīklē, netaupies!
Cel savu balsi kā ragu!
Stāsti manai tautai
par tās pārkāpumiem
un Jēkaba namam
par viņa grēkiem!
2 Dienu no dienas
tie meklē mani,
manas gaitas
tie kāro zināt –
itin kā tauta,
kas taisnību darījusi,
kas sava Dieva tiesas
nav pametusi,
tie jautā man tiesas spriedumus,
Dieva tuvuma tie kāro.
3 Kādēļ mēs gavējām
un tu neredzēji,
vārdzinājām sevi
un tu nezināji! –
pat gavēņa laikā
jūs meklējat sev tīkamo
un visus savus klaušiniekus apspiežat!
4 Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos,
un neganti triecat ar dūri –
ne tāda nu jūsu gavēšana,
ka augšienē dzirdētu jūsu balsis!
5 Vai šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu,
diena, kad cilvēkam vārdzināt sevi,
kad galvu liec kā niedri,
tērpj maisu un pīšļiem kaisās? –
Vai to jūs saucat par gavēni,
Kungam tīkamu dienu!
6 Vai ne šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, –
kad tiek atraisītas apspiestības važas,
kad noņem spaidu jūgu,
kad apspiesto atlaiž brīvībā
un sarauj visas saites!
7 Un tāds, kad ar izsalkušo
tu dali savu maizi,
kad nabagu un bezpajumtnieku
tu ieved namā,
kad ieraugi kailo
un apģērb viņu,
kad nenovērsies no otra,
kas tāds kā tu pats, –
8 tad tava gaisma izlauzīsies ausmā,
tava dziedināšana steigs plaukt,
taisnība ies tev pa priekšu,
un Kunga godība būs tavs aizsegs.
9 Tu sauksi, Kungs atbildēs,
tu brēksi, viņš teiks: es šeit! –
ja nebūsi apspiedējs,
ja rokas nepalaidīsi
un neganti neizrunāsies!
10 Ja visu līdz pēdējam atdosi izsalkušam,
kad apspiestai dvēselei dosi sātu,
tad tava gaisma atspīdēs tumsībā
un tavs mijkrēslis – spožs kā dienasvidus!
11 Tad tevi vienmēr vadīs Kungs,
viņš tevi pabaros pat kaltušā zemē,
stiprinās tavus kaulus,
tad tu būsi kā atvildzis dārzs,
kā ūdens avots,
kur neizsīkst valgme.
12 No jauna tu uzcelsi vecās drupas,
mūžsenos pamatus tu uzsliesi,
tevi dēvēs par plaisu aizdarītāju,
par ielu atjaunotāju,
kas gādā, kur dzīvot!
13 Ja tu sabatā nespersi ne soli,
ja manā svētajā dienā
nedarīsi, kas pašam tīk,
ja sabats tev liksies kā prieks,
kā svētums Kungam godājams –
ja godāsi to, nesteigdams savās gaitās,
sev tīkamo nemeklēdams
un tukšu nepļāpādams,
14 tad Kungs būs tavs prieks!
Es vedīšu tevi
pa zemes virsotnēm,
es ēdināšu tevi
ar tava tēva Jēkaba mantojumu –
jo Kunga mute tā runājusi!
