1 Therefore leaving the principles of the doctrine of Christ, let us go on unto perfection; not laying again the foundation of repentance from dead works, and of faith toward God, 2 Of the doctrine of baptisms, and of laying on of hands, and of resurrection of the dead, and of eternal judgment. 3 And this will we do, if God permit. 4 For it is impossible for those who were once enlightened, and have tasted of the heavenly gift, and were made partakers of the Holy Ghost, 5 And have tasted the good word of God, and the powers of the world to come, 6 If they shall fall away, to renew them again unto repentance; seeing they crucify to themselves the Son of God afresh, and put him to an open shame. 7 For the earth which drinketh in the rain that cometh oft upon it, and bringeth forth herbs meet for them by whom it is dressed, receiveth blessing from God: 8 But that which beareth thorns and briers is rejected, and is nigh unto cursing; whose end is to be burned. 9 But, beloved, we are persuaded better things of you, and things that accompany salvation, though we thus speak. 10 For God is not unrighteous to forget your work and labour of love, which ye have shewed toward his name, in that ye have ministered to the saints, and do minister. 11 And we desire that every one of you do shew the same diligence to the full assurance of hope unto the end: 12 That ye be not slothful, but followers of them who through faith and patience inherit the promises. 13 For when God made promise to Abraham, because he could swear by no greater, he sware by himself, 14 Saying, Surely blessing I will bless thee, and multiplying I will multiply thee. 15 And so, after he had patiently endured, he obtained the promise. 16 For men verily swear by the greater: and an oath for confirmation is to them an end of all strife. 17 Wherein God, willing more abundantly to shew unto the heirs of promise the immutability of his counsel, confirmed it by an oath: 18 That by two immutable things, in which it was impossible for God to lie, we might have a strong consolation, who have fled for refuge to lay hold upon the hope set before us: 19 Which hope we have as an anchor of the soul, both sure and stedfast, and which entereth into that within the veil; 20 Whither the forerunner is for us entered, even Jesus, made an high priest for ever after the order of Melchisedec.
1 Nekavēsimies vairs pie Kristus mācības sākuma, dosimies pretī pilnībai; neliksim no jauna pamatu: atgriešanos no mirušiem darbiem un ticību Dievam, 2 mācību par šķīstīšanos un par roku uzlikšanu vai par mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo sodību. 3 Arī to mēs darīsim, ja Dievs ļaus. 4 Bet tos, kas reiz tikuši apgaismoti, baudījuši debesu dāvanas, ir bijuši līdzdalīgi pie Svētā Gara, 5 baudījuši Dieva labo vārdu un sajutuši nākamības laikmeta spēkus, 6 un tad atkrituši no ticības, tos nav iespējams atkal no jauna vest pie atgriešanās, jo tie Dieva Dēlu no jauna piesit krustā un liek apsmieklam. 7 Svētību no Dieva saņem tā zeme, kas dzērusi bagātīgi lijušu lietu un izaudzē labus augus tiem, kas šo zemi apstrādā, 8 bet tā zeme, kas izaudzē ērkšķus un dadžus, ir nederīga un gandrīz vai nolādēta, tā nolemta izdegšanai. 9 Sacīdami jums, mīļotie, šādus vārdus, mēs tomēr esam pārliecināti, ka attieksmē uz pestīšanu ar jums tomēr nav tik ļauni. 10 Dievs nav netaisns un neaizmirst to jūsu darbu un mīlestību, ko esat izrādījuši gan iepriekš, gan tagad, kalpodami ticīgajiem viņa vārdā. 11 Un mēs no sirds vēlamies, lai katrs no jums uztur dedzību savas cerības piepildījuma sasniegšanai līdz galam. 12 Netopiet kūtri, bet līdzinieties tiem, kas ticībā un pazemībā iemanto apsolījumus.
Dieva apsolījums ir negrozāms
13 Kad Dievs deva apsolījumu Ābrahāmam, viņam nebija neviena lielāka, pie kā zvērēt, tādēļ viņš zvērēja pie sevis paša, 14 sacīdams: patiesi, es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu , 15 un Ābrahāms bija pacietīgs un saņēma, ko Dievs viņam bija apsolījis. 16 Cilvēki zvēr, piesaucot ko lielāku par sevi, un ikvienu nesaskaņu viņu vidū beidz apstiprinājums ar zvērestu. 17 Dievs, jo skaidrāk gribēdams parādīt apsolījuma mantiniekiem savas gribas nemainīgumu, saistīja sevi ar zvērestu, 18 lai šajās divās nemainīgajās lietās, kurās ir neiespējami, ka Dievs melotu, – mums būtu spēcīgs iepriecinājums, ka mēs, kas esam atraduši patvērumu pie viņa, mums doto cerību noturētu. 19 Tā mums ir stiprs un drošs dvēseles enkurs, kas sniedzas dziļi iekšā aiz priekškara, 20 kur Jēzus par mums iegāja pirmais, uz mūžiem tapdams par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas.
