1 Wherefore seeing we also are compassed about with so great a cloud of witnesses, let us lay aside every weight, and the sin which doth so easily beset us , and let us run with patience the race that is set before us, 2 Looking unto Jesus the author and finisher of our faith; who for the joy that was set before him endured the cross, despising the shame, and is set down at the right hand of the throne of God. 3 For consider him that endured such contradiction of sinners against himself, lest ye be wearied and faint in your minds. 4 Ye have not yet resisted unto blood, striving against sin. 5 And ye have forgotten the exhortation which speaketh unto you as unto children, My son, despise not thou the chastening of the Lord, nor faint when thou art rebuked of him: 6 For whom the Lord loveth he chasteneth, and scourgeth every son whom he receiveth. 7 If ye endure chastening, God dealeth with you as with sons; for what son is he whom the father chasteneth not? 8 But if ye be without chastisement, whereof all are partakers, then are ye bastards, and not sons. 9 Furthermore we have had fathers of our flesh which corrected us , and we gave them reverence: shall we not much rather be in subjection unto the Father of spirits, and live? 10 For they verily for a few days chastened us after their own pleasure; but he for our profit, that we might be partakers of his holiness. 11 Now no chastening for the present seemeth to be joyous, but grievous: nevertheless afterward it yieldeth the peaceable fruit of righteousness unto them which are exercised thereby. 12 Wherefore lift up the hands which hang down, and the feeble knees; 13 And make straight paths for your feet, lest that which is lame be turned out of the way; but let it rather be healed. 14 Follow peace with all men , and holiness, without which no man shall see the Lord: 15 Looking diligently lest any man fail of the grace of God; lest any root of bitterness springing up trouble you , and thereby many be defiled; 16 Lest there be any fornicator, or profane person, as Esau, who for one morsel of meat sold his birthright. 17 For ye know how that afterward, when he would have inherited the blessing, he was rejected: for he found no place of repentance, though he sought it carefully with tears. 18 For ye are not come unto the mount that might be touched, and that burned with fire, nor unto blackness, and darkness, and tempest, 19 And the sound of a trumpet, and the voice of words; which voice they that heard intreated that the word should not be spoken to them any more: 20 (For they could not endure that which was commanded, And if so much as a beast touch the mountain, it shall be stoned, or thrust through with a dart: 21 And so terrible was the sight, that Moses said, I exceedingly fear and quake:) 22 But ye are come unto mount Sion, and unto the city of the living God, the heavenly Jerusalem, and to an innumerable company of angels, 23 To the general assembly and church of the firstborn, which are written in heaven, and to God the Judge of all, and to the spirits of just men made perfect, 24 And to Jesus the mediator of the new covenant, and to the blood of sprinkling, that speaketh better things than that of Abel. 25 See that ye refuse not him that speaketh. For if they escaped not who refused him that spake on earth, much more shall not we escape , if we turn away from him that speaketh from heaven: 26 Whose voice then shook the earth: but now he hath promised, saying, Yet once more I shake not the earth only, but also heaven. 27 And this word , Yet once more, signifieth the removing of those things that are shaken, as of things that are made, that those things which cannot be shaken may remain. 28 Wherefore we receiving a kingdom which cannot be moved, let us have grace, whereby we may serve God acceptably with reverence and godly fear: 29 For our God is a consuming fire.
Pārmācība no Kunga
1 Tādēļ mēs, kam visapkārt liels pulks liecinieku, nolikuši visas nastas un grēku, kas velkas mums līdzi, apņēmības pilni skriesim sacīkstēs, kas mums noliktas. 2 Uzlūkosim mūsu ticības aizsācēju un piepildītāju Jēzu, kas viņam sagatavotā prieka dēļ, par kaunu nebēdādams, ir pacietis krustu un nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. 3 Allaž domājiet par viņu, kas tik daudz naidīguma izcietis no grēciniekiem, lai jūs nenovārgtu savās dvēselēs un nekļūtu nespēcīgi. 4 Jūs vēl neesat līdz asinīm cīnījušies pret grēku 5 un esat aizmirsuši iedrošinājumu, kas jūs kā dēlus uzrunā:
mans dēls, nenicini Kunga pārmācību,
nedz zaudē dūšu, kad viņš tavus grēkus uzrāda;
6 ko Kungs mīl, to taču viņš pārmāca
un šausta katru dēlu, ko viņš pieņem.
7 Pārmācībā esiet pacietīgi, Dievs izturas pret jums kā pret dēliem. Kuru dēlu gan tēvs nepārmāca? 8 Bet, ja jūs paliekat bez pārmācības, kam visi ir padoti, tad jūs esat ārlaulības, nevis īstie dēli. 9 Ja mūs ir pārmācījuši miesīgie tēvi, lai mēs bītos, vai tad mēs daudz vairāk nepakļausimies garu Tēvam, lai dzīvotu? 10 Tie mūs pārmācīja tā, kā tiem šķita pareizi, un tas derēja īsam brīdim; bet viņš – tā, lai tas palīdzētu mums kļūt par viņa svētuma līdzdalībniekiem. 11 Neviena pārmācība, kad to saņem, nešķiet prieks, bet gan bēdas, tikai vēlāk tiem, kas tajā vingrināti, tā rada taisnības miera augļus. 12 Tādēļ iztaisnojiet ļenganās rokas un ļodzīgos ceļus 13 un iestaigājiet savām kājām taisnas takas; lai klibais nenomaldās, bet kļūst vesels.
Nepazaudējiet Dieva žēlastību!
14 Meklējiet mieru ar visiem un svētumu, bez kura neviens Kungu neredzēs. 15 Raugieties, lai neviens neatkrīt no Dieva žēlastības, lai neuzaug rūgta sakne, radot nesaskaņas, caur kurām daudzi tiktu aptraipīti. 16 Lai neviens nekļūst tik izvirtis un pasaulīgs kā Ēsavs, kurš par vienu ēdienu pārdeva savu pirmdzimtību. 17 Jūs taču zināt, ka vēlāk, kad viņš gribēja iemantot svētību, viņš tika atmests, un, kaut ar asarām acīs viņš to meklēja, tomēr vairs nevarēja mainīt sava tēva prātu. 18 Jūs taču neesat pienākuši klāt tādam kalnam, ko var aptaustīt ar rokām, nedz arī kvēlojošai ugunij, negaisa krēslai, melnai tumsai un viesuļvētrai, 19 nedz tauru skaņām vai runājošai balsij, kuru dzirdēdami ļaudis lūdza, lai tiem vairs netiek sacīts ne vārds. 20 Tie nevarēja panest to, kas bija pavēlēts: ja šim kalnam pieskaras kāds zvērs, tas jānomētā akmeņiem. – 21 Redzētais bija tik briesmīgs, ka Mozus sacīja: es esmu izbijies un šausmu pārņemts. 22 Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai – debesu Jeruzālemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām, 23 jūs esat tuvojušies pirmdzimušo draudzei, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs, un Dievam, visu tiesnesim, un to dvēselēm, kas sasnieguši pilnību. 24 Jūs esat tuvojušies jaunās derības vidutājam Jēzum un apslacīšanai ar viņa asinīm, kas runā daudz stiprāk par Ābela asinīm. 25 Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt to, kas runā. Ja sodam neizbēga tie, kas noraidīja to, kas reiz brīdināja virs zemes, tad vēl jo mazāk mēs, ja noraidīsim to, kas tagad brīdina no debesīm. 26 Viņa balss toreiz satricināja tikai zemi, bet tagad viņš ir pasludinājis: vēl reizi es satricināšu ne vien zemi , bet arī debesis . – 27 Vārdi “vēl reizi” skaidri norāda, ka visu, kas satricināms, viņš tad paņems prom kā piederīgu radībai, lai paliktu nesatricināmais. 28 Tādēļ, iemantodami nesatricināmu Valstību, būsim pateicīgi Dievam, kalpojot viņam tīkami ar godbijību, 29 jo mūsu Dievs ir kā uguns, kas aprij!
