1 Now I say, That the heir, as long as he is a child, differeth nothing from a servant, though he be lord of all; 2 But is under tutors and governors until the time appointed of the father. 3 Even so we, when we were children, were in bondage under the elements of the world: 4 But when the fulness of the time was come, God sent forth his Son, made of a woman, made under the law, 5 To redeem them that were under the law, that we might receive the adoption of sons. 6 And because ye are sons, God hath sent forth the Spirit of his Son into your hearts, crying, Abba, Father. 7 Wherefore thou art no more a servant, but a son; and if a son, then an heir of God through Christ.
8 Howbeit then, when ye knew not God, ye did service unto them which by nature are no gods. 9 But now, after that ye have known God, or rather are known of God, how turn ye again to the weak and beggarly elements, whereunto ye desire again to be in bondage? 10 Ye observe days, and months, and times, and years. 11 I am afraid of you, lest I have bestowed upon you labour in vain.
12 Brethren, I beseech you, be as I am ; for I am as ye are : ye have not injured me at all. 13 Ye know how through infirmity of the flesh I preached the gospel unto you at the first. 14 And my temptation which was in my flesh ye despised not, nor rejected; but received me as an angel of God, even as Christ Jesus. 15 Where is then the blessedness ye spake of? for I bear you record, that, if it had been possible, ye would have plucked out your own eyes, and have given them to me. 16 Am I therefore become your enemy, because I tell you the truth? 17 They zealously affect you, but not well; yea, they would exclude you, that ye might affect them. 18 But it is good to be zealously affected always in a good thing , and not only when I am present with you. 19 My little children, of whom I travail in birth again until Christ be formed in you, 20 I desire to be present with you now, and to change my voice; for I stand in doubt of you.
21 Tell me, ye that desire to be under the law, do ye not hear the law? 22 For it is written, that Abraham had two sons, the one by a bondmaid, the other by a freewoman. 23 But he who was of the bondwoman was born after the flesh; but he of the freewoman was by promise. 24 Which things are an allegory: for these are the two covenants; the one from the mount Sinai, which gendereth to bondage, which is Agar. 25 For this Agar is mount Sinai in Arabia, and answereth to Jerusalem which now is, and is in bondage with her children. 26 But Jerusalem which is above is free, which is the mother of us all. 27 For it is written, Rejoice, thou barren that bearest not; break forth and cry, thou that travailest not: for the desolate hath many more children than she which hath an husband. 28 Now we, brethren, as Isaac was, are the children of promise. 29 But as then he that was born after the flesh persecuted him that was born after the Spirit, even so it is now. 30 Nevertheless what saith the scripture? Cast out the bondwoman and her son: for the son of the bondwoman shall not be heir with the son of the freewoman. 31 So then, brethren, we are not children of the bondwoman, but of the free.
1 Es jums saku: kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, viņš neatšķiras no verga, kaut arī viņš ir kungs pār visiem. 2 Viņš ir pakļauts aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva noteiktajam laikam. 3 Tāpat arī mēs, kamēr vēl nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku paverdzināti. 4 Bet, kad pienāca laiku beigas, Dievs sūtīja savu Dēlu, kas piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai, 5 lai izpirktu tos, kas pakļauti bauslībai, un lai mēs tiktu pieņemti par Dieva dēliem. 6 Tā kā jūs esat dēli, Dievs sava Dēla Garu ir sūtījis jūsu sirdīs, kas sauc: Aba! Tēvs! 7 Tātad tu vairs neesi vergs, bet gan dēls un, ja dēls, tad caur Dievu arī mantinieks.
Pāvila pārmetumi galatiešiem
8 Tolaik, kad Dievu vēl nepazināt, jūs vergojāt tiem, kas patiesībā nebija dievi. 9 Bet tagad, kad jūs esat atzinuši Dievu; pareizāk gan, kad Dievs jūs ir atzinis, – kā tad jūs atkal pievēršaties nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un no jauna gribat ļaut tiem sevi paverdzināt? 10 Jūs cītīgi ievērojat dienas un mēnešus, noteiktus laikus un gadus; 11 man ir bažas par jums, vai nebūšu veltīgi jūsu labā pūlējies. 12 Brāļi, es jūs lūdzu, topiet tādi kā es, jo es esmu kā viens no jums! Jūs man neko ļaunu neesat nodarījuši. 13 Jūs arī zināt, ka, pirmoreiz pasludinot jums evaņģēliju, es biju miesas nespēkā, 14 un, lai gan mana slimība jums bija par pārbaudījumu, jūs mani neuzņēmāt ar nicināšanu vai riebumu, bet uzņēmāt kā Dieva eņģeli, kā pašu Jēzu Kristu. 15 Kur tagad ir palikusi jūsu svētlaime? To es jums apliecinu, ka toreiz, ja vien būtu bijis iespējams, jūs pat savas acis būtu izrāvuši un atdevuši tās man! 16 Vai tagad, jums patiesību sacīdams, esmu kļuvis par jūsu ienaidnieku? 17 Bet to dedzība, kas jūs grib šķirt no mums, tā nav laba, jo viņi grib, lai jūs degtu dedzībā uz viņiem. 18 Būt dedzīgiem uz labu vienmēr ir labi, ne tikai tad, kad esmu pie jums. 19 Mani bērni, kuru dēļ es atkal ciešu dzemdību sāpes, lai Kristus beidzot izveidojas jūsos, 20 es gribētu tagad būt pie jums un runāt pavisam citādi, jo es esmu pilnīgā neziņā par jums.
Hāgare un Sāra
21 Jūs, kas gribat būt zem bauslības, sakiet man – vai jūs nedzirdat, ko saka bauslība? 22 Ir taču rakstīts: Ābrahāmam bija divi dēli – viens no verdzenes, otrs no brīvās. 23 Tas, kas bija no verdzenes, bija dzimis no miesas, turpretī tas, kas no brīvās, – caur apsolījumu. 24 Šis notikums izsaka līdzību: ir divas derības – viena nāk no Sīnaja kalna un dzemdē verdzībai, tā ir Hāgare – 25 Hāgare ir Sīnaja kalns Arābijā – un tāda ir tagadējā Jeruzāleme, kas līdz ar saviem bērniem ir verdzībā. 26 Taču debesu Jeruzāleme ir brīva, viņa ir mūsu māte, 27 jo ir rakstīts:
priecājies, neauglīgā, kas neesi dzemdējusi,
ļauj vaļu gavilēm un sauc, tu, kas neesi cietusi dzemdību sāpes,
jo daudz bērnu ir vientuļajai, vairāk nekā tai, kam ir vīrs.
28 Bet jūs, brāļi, esat apsolījuma bērni tāpat kā Īzaks. 29 Un, tāpat kā toreiz no miesas dzimušais vajāja dzimušo no gara, tā arī tagad. 30 Ko tad saka Raksti? – Padzen verdzeni un viņas dēlu, jo verdzenes dēls nemantos kopā ar brīvās dēlu. 31 Tātad, brāļi, mēs neesam vis verdzenes bērni, bet gan brīvās.
