1 Then fourteen years after I went up again to Jerusalem with Barnabas, and took Titus with me also. 2 And I went up by revelation, and communicated unto them that gospel which I preach among the Gentiles, but privately to them which were of reputation, lest by any means I should run, or had run, in vain. 3 But neither Titus, who was with me, being a Greek, was compelled to be circumcised: 4 And that because of false brethren unawares brought in, who came in privily to spy out our liberty which we have in Christ Jesus, that they might bring us into bondage: 5 To whom we gave place by subjection, no, not for an hour; that the truth of the gospel might continue with you. 6 But of these who seemed to be somewhat, (whatsoever they were, it maketh no matter to me: God accepteth no man’s person:) for they who seemed to be somewhat in conference added nothing to me: 7 But contrariwise, when they saw that the gospel of the uncircumcision was committed unto me, as the gospel of the circumcision was unto Peter; 8 (For he that wrought effectually in Peter to the apostleship of the circumcision, the same was mighty in me toward the Gentiles:) 9 And when James, Cephas, and John, who seemed to be pillars, perceived the grace that was given unto me, they gave to me and Barnabas the right hands of fellowship; that we should go unto the heathen, and they unto the circumcision. 10 Only they would that we should remember the poor; the same which I also was forward to do. 11 But when Peter was come to Antioch, I withstood him to the face, because he was to be blamed. 12 For before that certain came from James, he did eat with the Gentiles: but when they were come, he withdrew and separated himself, fearing them which were of the circumcision. 13 And the other Jews dissembled likewise with him; insomuch that Barnabas also was carried away with their dissimulation. 14 But when I saw that they walked not uprightly according to the truth of the gospel, I said unto Peter before them all, If thou, being a Jew, livest after the manner of Gentiles, and not as do the Jews, why compellest thou the Gentiles to live as do the Jews? 15 We who are Jews by nature, and not sinners of the Gentiles, 16 Knowing that a man is not justified by the works of the law, but by the faith of Jesus Christ, even we have believed in Jesus Christ, that we might be justified by the faith of Christ, and not by the works of the law: for by the works of the law shall no flesh be justified. 17 But if, while we seek to be justified by Christ, we ourselves also are found sinners, is therefore Christ the minister of sin? God forbid. 18 For if I build again the things which I destroyed, I make myself a transgressor. 19 For I through the law am dead to the law, that I might live unto God. 20 I am crucified with Christ: nevertheless I live; yet not I, but Christ liveth in me: and the life which I now live in the flesh I live by the faith of the Son of God, who loved me, and gave himself for me. 21 I do not frustrate the grace of God: for if righteousness come by the law, then Christ is dead in vain.
Pārējie apustuļi pieņem Pāvilu
1 Kad pagāja četrpadsmit gadu, es vēlreiz devos uz Jeruzālemi kopā ar Barnabu, līdzi ņemdams arī Titu. 2 Turp es devos, atklāsmes vadīts, un iepazīstināju viņus ar evaņģēliju, ko sludinu pagāniem. Atsevišķi es to darīju tiem, kas bija īpaši ietekmīgi draudzē, lai es nebūtu dzinies pa tukšo vai velti skrējis. 3 Bet arī Titu, grieķi, kas bija ieradies kopā ar mani, tie nespieda apgraizīties. 4 Lai gan bija sūtīti arī viltus brāļi un tie bija iezagušies izokšķerēt mūsu brīvību, kas mums ir Jēzū Kristū, lai mūs paverdzinātu, 5 mēs ne mirkli tiem nepiekāpāmies un nepakļāvāmies, lai pie jums saglabātos evaņģēlija patiesība. 6 Bet tie, kurus draudzē uzskatīja par ietekmīgiem – kādi tie bija, man ir vienalga, jo Dievs cilvēku neskata pēc ārienes, – tie manai mācībai neko klāt nav pielikuši. 7 Tieši otrādi, redzēdami, ka man uzticēta evaņģēlija sludināšana pie neapgraizītajiem tāpat kā Pēterim pie apgraizītajiem – 8 jo Dievs, kas darbojās caur Pēteri viņa apustuļa darbā pie apgraizītajiem, darbojās arī caur mani pie pagāniem, – 9 un uzzinājuši par žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes pīlāriem, apliecinādami vienību, sniedza man un Barnabam roku, lai mēs darbotos pie pagāniem, bet viņi – pie apgraizītajiem; 10 vienīgi – lai atceramies nabagus, ko arī čakli esmu centies darīt.
Pāvils nostājas pret Pēteri
11 Bet, kad Kēfa ieradās Antiohijā, es atklāti nostājos pret viņu, tādēļ ka viņš bija apsūdzams. 12 Jo, pirms bija ieradušies kādi no Jēkaba, Kēfa ēda kopā ar pagāniem, bet, kad tie ieradās, viņš, baidīdamies no apgraizītajiem, novērsās no pagāniem un turējās atsevišķi. 13 Tad arī pārējie jūdi sāka liekuļot tāpat kā viņš, un pat Barnaba tika ierauts līdz ar viņiem liekulībā. 14 Kad es redzēju, ka viņi nerīkojas pēc evaņģēlija patiesības, es Kēfam visu priekšā sacīju: ja tu, būdams jūds, nedzīvo kā jūds, bet kā pagāns, kā tad tu pagānus spied dzīvot pēc jūdu paražām?
Gan jūdi, gan pagāni tiek attaisnoti ticībā
15 Pat mēs, kas esam dzimuši jūdi, nevis pagānu grēcinieki, 16 zinādami, ka neviens cilvēks nekļūst attaisnots ar bauslības darbiem, bet vienīgi ticībā Jēzum Kristum, esam sākuši ticēt uz Jēzu Kristu, lai kļūtu attaisnoti Kristus ticībā, nevis pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst attaisnots. 17 Ja mēs, kas meklējam attaisnošanu Kristū, paši nu izrādāmies grēcinieki – vai tad Kristus kalpo grēkam? Nē, taču! 18 Ja es no jauna uzceļu to, ko nojaucu, tad es pats sevi padaru par pārkāpēju. 19 Bet caur bauslību es bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu pienaglots krustā, 20 tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus. Un mana dzīve miesā tagad ir ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani. 21 Es neatstumju Dieva žēlastību; jo Kristus veltīgi būtu miris, ja Dieva taisnība nāktu caur bauslību.
