1 And the LORD spake unto Moses, saying, 2 Sanctify unto me all the firstborn, whatsoever openeth the womb among the children of Israel, both of man and of beast: it is mine.
3 ¶ And Moses said unto the people, Remember this day, in which ye came out from Egypt, out of the house of bondage; for by strength of hand the LORD brought you out from this place: there shall no leavened bread be eaten. 4 This day came ye out in the month Abib.
5 ¶ And it shall be when the LORD shall bring thee into the land of the Canaanites, and the Hittites, and the Amorites, and the Hivites, and the Jebusites, which he sware unto thy fathers to give thee, a land flowing with milk and honey, that thou shalt keep this service in this month. 6 Seven days thou shalt eat unleavened bread, and in the seventh day shall be a feast to the LORD. 7 Unleavened bread shall be eaten seven days; and there shall no leavened bread be seen with thee, neither shall there be leaven seen with thee in all thy quarters.
8 ¶ And thou shalt shew thy son in that day, saying, This is done because of that which the LORD did unto me when I came forth out of Egypt. 9 And it shall be for a sign unto thee upon thine hand, and for a memorial between thine eyes, that the LORD’s law may be in thy mouth: for with a strong hand hath the LORD brought thee out of Egypt. 10 Thou shalt therefore keep this ordinance in his season from year to year.
11 ¶ And it shall be when the LORD shall bring thee into the land of the Canaanites, as he sware unto thee and to thy fathers, and shall give it thee, 12 That thou shalt set apart unto the LORD all that openeth the matrix, and every firstling that cometh of a beast which thou hast; the males shall be the LORD’s. 13 And every firstling of an ass thou shalt redeem with a lamb; and if thou wilt not redeem it, then thou shalt break his neck: and all the firstborn of man among thy children shalt thou redeem.
14 ¶ And it shall be when thy son asketh thee in time to come, saying, What is this? that thou shalt say unto him, By strength of hand the LORD brought us out from Egypt, from the house of bondage: 15 And it came to pass, when Pharaoh would hardly let us go, that the LORD slew all the firstborn in the land of Egypt, both the firstborn of man, and the firstborn of beast: therefore I sacrifice to the LORD all that openeth the matrix, being males; but all the firstborn of my children I redeem. 16 And it shall be for a token upon thine hand, and for frontlets between thine eyes: for by strength of hand the LORD brought us forth out of Egypt.
17 ¶ And it came to pass, when Pharaoh had let the people go, that God led them not through the way of the land of the Philistines, although that was near; for God said, Lest peradventure the people repent when they see war, and they return to Egypt: 18 But God led the people about, through the way of the wilderness of the Red sea: and the children of Israel went up harnessed out of the land of Egypt. 19 And Moses took the bones of Joseph with him: for he had straitly sworn the children of Israel, saying, God will surely visit you; and ye shall carry up my bones away hence with you.
20 ¶ And they took their journey from Succoth, and encamped in Etham, in the edge of the wilderness. 21 And the LORD went before them by day in a pillar of a cloud, to lead them the way; and by night in a pillar of fire, to give them light; to go by day and night: 22 He took not away the pillar of the cloud by day, nor the pillar of fire by night, from before the people.
Neraudzētās maizes svētki
(2Moz 12:14–20)1 Kungs teica Mozum: 2 “Svētī man ik pirmdzimto, kas Israēlā no miesām nācis gan cilvēkam, gan lopam, – tas mans!”
3 Un Mozus teica ļaudīm: “Atcerieties dienu, kad jūs iznācāt no Ēģiptes, no vergu nama, jo ar stipru roku Kungs jūs izveda – raudzētu lai neēd! 4 Šodien, abība mēnesī, jūs izejat. 5 Kad Kungs jūs aizvedīs uz kanaāniešu, hetiešu, amoriešu, hiviešu un jebūsiešu zemi – kā viņš zvērēja jūsu tēviem, ka dos zemi, kur piens un medus plūst, – tad šajā mēnesī kalpojiet, šādi kalpodami! 6 Septiņas dienas ēdiet neraudzētu maizi, bet septītajā dienā – svētki Kungam! 7 Neraudzētu maizi lai ēd septiņas dienas, raugu pie jums lai nemana un ieraugu pie jums lai nemana – nekur, kur jūs mītat! 8 Tajā dienā tu stāsti savam dēlam: tas tādēļ, ka tā man darīja Kungs, kad es iznācu no Ēģiptes! 9 Un lai tev ir zīme uz tavas rokas un piemiņa starp tavām acīm – lai Kunga bauslība ir tavā mutē, jo ar stipru roku Kungs tevi izveda no Ēģiptes. 10 Turi šo likumu norādītajā laikā mūžu mūžos!
Pirmdzimtie novēlēti Kungam
11 Kad Kungs tevi aizvedīs uz kanaāniešu zemi, kā viņš tev zvērēja, tev un taviem tēviem, un atdos to tev, 12 tad tu atdod Kungam visus, kas pirmie no miesām nākuši. Visi pirmie tēviņi no lopu metieniem – Kungam! 13 Ikvienu pirmdzimto ēzeli izpērc ar jēru, bet, ja neizpērc, pārlauz tam kaklu! Izpērc ikvienu pirmdzimto cilvēku starp saviem dēliem! 14 Un, kad rīt tavs dēls tev jautās: kas tas ir? – tad saki viņam: ar stipru roku Kungs mūs izveda no Ēģiptes, no vergu nama! 15 Un, kad faraons tiepās mūs laist, tad Kungs nokāva ik pirmdzimto Ēģiptes zemē – gan cilvēka pirmdzimto, gan lopa pirmdzimto. Tādēļ es upurēju Kungam ikvienu tēviņu, kas pirmais no miesām nācis, un izpērku ikvienu no manu dēlu pirmdzimtajiem! 16 Un lai tev ir zīme uz tavas rokas un piemiņa starp tavām acīm – jo ar stipru roku Kungs izveda mūs no Ēģiptes!”
Mākoņu un uguns stabs
(2Moz 40:34–384Moz 9:15–231Ķēn 8:10–11)17 Kad faraons atlaida tautu, Dievs nevadīja tos pa ceļu uz filistiešu zemi, kaut tā bija tuvu, bet Dievs teica: “Ka tik šī tauta nesāk nožēlot, karu pieredzēdama, un ka neatgriežas Ēģiptē.” 18 Dievs veda tautu apkārt pa tuksneša ceļu uz Niedru jūru, un Israēla dēli aizgāja no Ēģiptes zemes apbruņoti. 19 Un Mozus paņēma sev līdzi Jāzepa kaulus, jo viņš bija nozvērinājis Israēla dēlus, sacīdams: “Dievs jūs nepametīs – tad aiznesiet manus kaulus no šejienes sev līdzi!” 20 Viņi izgāja no Sukotas un apmetās Ētāmā, tuksneša malā. 21 Dienā Kungs gāja tiem pa priekšu mākoņu stabā, lai vadītu tos ceļā, un naktī – uguns stabā, lai būtu gaisma – lai tie ietu dienu un nakti. 22 Mākoņu stabs neatkāpās no tautas dienā un uguns stabs naktī.
