1 Then Agrippa said unto Paul, Thou art permitted to speak for thyself. Then Paul stretched forth the hand, and answered for himself: 2 I think myself happy, king Agrippa, because I shall answer for myself this day before thee touching all the things whereof I am accused of the Jews: 3 Especially because I know thee to be expert in all customs and questions which are among the Jews: wherefore I beseech thee to hear me patiently. 4 My manner of life from my youth, which was at the first among mine own nation at Jerusalem, know all the Jews; 5 Which knew me from the beginning, if they would testify, that after the most straitest sect of our religion I lived a Pharisee. 6 And now I stand and am judged for the hope of the promise made of God unto our fathers: 7 Unto which promise our twelve tribes, instantly serving God day and night, hope to come. For which hope’s sake, king Agrippa, I am accused of the Jews. 8 Why should it be thought a thing incredible with you, that God should raise the dead? 9 I verily thought with myself, that I ought to do many things contrary to the name of Jesus of Nazareth. 10 Which thing I also did in Jerusalem: and many of the saints did I shut up in prison, having received authority from the chief priests; and when they were put to death, I gave my voice against them . 11 And I punished them oft in every synagogue, and compelled them to blaspheme; and being exceedingly mad against them, I persecuted them even unto strange cities. 12 Whereupon as I went to Damascus with authority and commission from the chief priests, 13 At midday, O king, I saw in the way a light from heaven, above the brightness of the sun, shining round about me and them which journeyed with me. 14 And when we were all fallen to the earth, I heard a voice speaking unto me, and saying in the Hebrew tongue, Saul, Saul, why persecutest thou me? it is hard for thee to kick against the pricks. 15 And I said, Who art thou, Lord? And he said, I am Jesus whom thou persecutest. 16 But rise, and stand upon thy feet: for I have appeared unto thee for this purpose, to make thee a minister and a witness both of these things which thou hast seen, and of those things in the which I will appear unto thee; 17 Delivering thee from the people, and from the Gentiles, unto whom now I send thee, 18 To open their eyes, and to turn them from darkness to light, and from the power of Satan unto God, that they may receive forgiveness of sins, and inheritance among them which are sanctified by faith that is in me. 19 Whereupon, O king Agrippa, I was not disobedient unto the heavenly vision: 20 But shewed first unto them of Damascus, and at Jerusalem, and throughout all the coasts of Judæa, and then to the Gentiles, that they should repent and turn to God, and do works meet for repentance. 21 For these causes the Jews caught me in the temple, and went about to kill me . 22 Having therefore obtained help of God, I continue unto this day, witnessing both to small and great, saying none other things than those which the prophets and Moses did say should come: 23 That Christ should suffer, and that he should be the first that should rise from the dead, and should shew light unto the people, and to the Gentiles.
24 And as he thus spake for himself, Festus said with a loud voice, Paul, thou art beside thyself; much learning doth make thee mad. 25 But he said, I am not mad, most noble Festus; but speak forth the words of truth and soberness. 26 For the king knoweth of these things, before whom also I speak freely: for I am persuaded that none of these things are hidden from him; for this thing was not done in a corner. 27 King Agrippa, believest thou the prophets? I know that thou believest. 28 Then Agrippa said unto Paul, Almost thou persuadest me to be a Christian. 29 And Paul said, I would to God, that not only thou, but also all that hear me this day, were both almost, and altogether such as I am, except these bonds. 30 And when he had thus spoken, the king rose up, and the governor, and Bernice, and they that sat with them: 31 And when they were gone aside, they talked between themselves, saying, This man doeth nothing worthy of death or of bonds. 32 Then said Agrippa unto Festus, This man might have been set at liberty, if he had not appealed unto Cæsar.
Pāvils aizstāvas Agripas priekšā
1 Agripa sacīja Pāvilam: “Tev ir ļauts par sevi runāt.” Tad Pāvils pacēla roku un sevis aizstāvībai sacīja: 2 “Es uzskatu sevi par laimīgu, ķēniņ Agripa, ka tieši tavā priekšā man ir jāaizstāvas pret visu to, par ko jūdi mani apsūdz, 3 jo tev vislabāk ir pazīstamas jūdu ieražas un svarīgākie jautājumi, tādēļ es tevi lūdzu uzmanīgi mani uzklausīt. 4 Tiešām, manu dzīvi visi jūdi zina jau no manas jaunības, kā tā sākumā ritēja manā tautā Jeruzālemē, 5 labi pazīdami mani no paša sākuma, kad es dzīvoju kā visstingrākā novirziena dievbijīgs farizejs, – ja vien viņi gribētu par mani liecināt. 6 Tagad, šeit stāvot, es tieku tiesāts par cerību, ko Dievs caur apsolījumu devis mūsu tēviem, – 7 par cerību, ko mūsu divpadsmit ciltis cer sasniegt, nepārtraukti kalpojot Dievam dienu un nakti. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz. 8 Kas tad, pēc jūsu atzinuma, tur ir neticams, ja Dievs uzmodina mirušos? 9 Man gan pašam šķita, ka man jādarbojas Jēzus, Nācarieša, vārdam pretī, cik vien iespējams. 10 To Jeruzālemē es arī darīju un, saņēmis no virspriesteriem pilnvaru, daudzus svētos esmu slēdzis cietumā, un, kad tie bija jānogalina, arī es par to balsoju. 11 Pa visām sinagogām es bieži viņus sodīju, daudz un dažādi spiedu viņus zaimot un, pār mēru trakodams, vajāju viņus pat svešās pilsētās.
Pāvils stāsta par notikumu uz Damaskas ceļa
(Apd 9:1–19Apd 22:6–16)12 Ar tādu nolūku es devos uz Damasku ar virspriesteru pilnvaru un pavēli, 13 un, dienas vidū pa ceļu ejot, ak, ķēniņ, es ieraudzīju gaismu no debesīm, spožāku par sauli, kas apspīdēja mani un manus ceļabiedrus. 14 Mēs nokritām visi pie zemes, un es dzirdēju balsi uzrunājam mani ebreju valodā: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? Grūti tev ir pret dzelksni spārdīt. 15 Bet es jautāju: Kungs, kas tu esi? Kungs sacīja: es esmu Jēzus, ko tu vajā. 16 Celies augšā un nostājies uz savām kājām; es parādījos tev tādēļ, ka esmu izraudzījis tevi par kalpu un liecinieku tam, ko tu redzēji un ko es tev rādīšu. 17 Es tevi izrāvu laukā no šīs tautas un no pagāniem, pie kuriem es tevi sūtīšu, 18 lai tu atvērtu viņu acis un viņi atgrieztos no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, lai saņemtu grēku piedošanu un ticībā uz mani iemantotu vietu starp svētajiem.
Pāvila liecība jūdiem un pagāniem
19 Tādēļ, ķēniņ Agripa, es nevarēju būt nepaklausīgs redzējumam no debesīm. 20 Vispirms damaskiešiem, pēc tam jeruzālemiešiem un visā jūdu zemē, un arī pagāniem es sludināju grēku nožēlu, lai tie atgriežas pie Dieva un dara grēku nožēlas cienīgus darbus. 21 Tādēļ jūdi sagūstīja mani templī un gribēja noslepkavot. 22 Bet palīdzība no Dieva man ir nākusi līdz pat šai dienai, un es stāvu šeit, liecinādams kā maziem, tā lieliem, ka nerunāju neko, ko nebūtu pravietojuši Mozus un pravieši – 23 ka Kristum bija jācieš, ka viņš ir pirmais, kam bija augšāmcelties no mirušajiem, pasludinot gaismu šai tautai un pagāniem.”
Pāvils aicina Agripu ticēt evaņģēlijam
24 Pāvilam tā runājot, Fēsts skaļā balsī sacīja: “Tu esi traks, Pāvil, tavas pārlieku lielās zināšanas padara tevi traku.” 25 Bet Pāvils atbildēja: “Es neesmu traks, augsti cienījamais Fēst, bet paužu patiesības un saprāta vārdus. 26 Arī ķēniņš, kuram es atklāti to stāstīju, to zina. Es neticu, ka viņam ir palicis kaut kas apslēpts, jo tas taču nav darīts kādā nomaļā kaktā. 27 Vai tu tici praviešiem, ķēniņ Agripa? Es zinu, ka tu tici.” 28 Bet Agripa sacīja Pāvilam: “Nu jau tu mani mēģini padarīt par kristieti.” 29 Tad Pāvils atbildēja: “Es lūdzu Dievu, lai agrāk vai vēlāk ne vien tu, bet arī visi pārējie, kas šodien manī klausās, kļūtu tādi paši, kāds esmu es, tikai bez šīm važām.” 30 Tad ķēniņš, vietvaldis un Berenīke, un tie, kas sēdēja kopā ar viņiem, piecēlās 31 un, iedami prom, cits citam sacīja: “Šis cilvēks nav darījis nekā tāda, ka būtu pelnījis nāvi vai važas.” 32 Bet Agripa sacīja Fēstam: “Šo cilvēku varētu atlaist, ja vien viņš nebūtu piesaucis cēzaru.”