1 And after the uproar was ceased, Paul called unto him the disciples, and embraced them , and departed for to go into Macedonia. 2 And when he had gone over those parts, and had given them much exhortation, he came into Greece, 3 And there abode three months. And when the Jews laid wait for him, as he was about to sail into Syria, he purposed to return through Macedonia. 4 And there accompanied him into Asia Sopater of Berea; and of the Thessalonians, Aristarchus and Secundus; and Gaius of Derbe, and Timotheus; and of Asia, Tychicus and Trophimus. 5 These going before tarried for us at Troas. 6 And we sailed away from Philippi after the days of unleavened bread, and came unto them to Troas in five days; where we abode seven days. 7 And upon the first day of the week, when the disciples came together to break bread, Paul preached unto them, ready to depart on the morrow; and continued his speech until midnight. 8 And there were many lights in the upper chamber, where they were gathered together. 9 And there sat in a window a certain young man named Eutychus, being fallen into a deep sleep: and as Paul was long preaching, he sunk down with sleep, and fell down from the third loft, and was taken up dead. 10 And Paul went down, and fell on him, and embracing him said, Trouble not yourselves; for his life is in him. 11 When he therefore was come up again, and had broken bread, and eaten, and talked a long while, even till break of day, so he departed. 12 And they brought the young man alive, and were not a little comforted.
13 ¶ And we went before to ship, and sailed unto Assos, there intending to take in Paul: for so had he appointed, minding himself to go afoot. 14 And when he met with us at Assos, we took him in, and came to Mitylene. 15 And we sailed thence, and came the next day over against Chios; and the next day we arrived at Samos, and tarried at Trogyllium; and the next day we came to Miletus. 16 For Paul had determined to sail by Ephesus, because he would not spend the time in Asia: for he hasted, if it were possible for him, to be at Jerusalem the day of Pentecost.
17 ¶ And from Miletus he sent to Ephesus, and called the elders of the church. 18 And when they were come to him, he said unto them, Ye know, from the first day that I came into Asia, after what manner I have been with you at all seasons, 19 Serving the Lord with all humility of mind, and with many tears, and temptations, which befell me by the lying in wait of the Jews: 20 And how I kept back nothing that was profitable unto you , but have shewed you, and have taught you publickly, and from house to house, 21 Testifying both to the Jews, and also to the Greeks, repentance toward God, and faith toward our Lord Jesus Christ. 22 And now, behold, I go bound in the spirit unto Jerusalem, not knowing the things that shall befall me there: 23 Save that the Holy Ghost witnesseth in every city, saying that bonds and afflictions abide me. 24 But none of these things move me, neither count I my life dear unto myself, so that I might finish my course with joy, and the ministry, which I have received of the Lord Jesus, to testify the gospel of the grace of God. 25 And now, behold, I know that ye all, among whom I have gone preaching the kingdom of God, shall see my face no more. 26 Wherefore I take you to record this day, that I am pure from the blood of all men . 27 For I have not shunned to declare unto you all the counsel of God.
28 ¶ Take heed therefore unto yourselves, and to all the flock, over the which the Holy Ghost hath made you overseers, to feed the church of God, which he hath purchased with his own blood. 29 For I know this, that after my departing shall grievous wolves enter in among you, not sparing the flock. 30 Also of your own selves shall men arise, speaking perverse things, to draw away disciples after them. 31 Therefore watch, and remember, that by the space of three years I ceased not to warn every one night and day with tears. 32 And now, brethren, I commend you to God, and to the word of his grace, which is able to build you up, and to give you an inheritance among all them which are sanctified. 33 I have coveted no man’s silver, or gold, or apparel. 34 Yea, ye yourselves know, that these hands have ministered unto my necessities, and to them that were with me. 35 I have shewed you all things, how that so labouring ye ought to support the weak, and to remember the words of the Lord Jesus, how he said, It is more blessed to give than to receive.
36 ¶ And when he had thus spoken, he kneeled down, and prayed with them all. 37 And they all wept sore, and fell on Paul’s neck, and kissed him, 38 Sorrowing most of all for the words which he spake, that they should see his face no more. And they accompanied him unto the ship.
Pāvila ceļojums uz Maķedoniju un Grieķiju
1 Kad trokšņošana bija norimusi, Pāvils saaicināja mācekļus un, tos iedrošinājis, atvadījās un aizgāja, lai dotos uz Maķedoniju. 2 Pārstaigājis šos apvidus un, daudz runādams un uzmundrinādams tos, viņš nonāca Grieķijā, 3 kur pavadīja trīs mēnešus; kad viņš jau gatavojās doties tālāk uz Sīriju, jūdi pret viņu sazvērējās, un viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju. 4 Ceļā viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pirra dēls, no tesalonīkiešiem – Aristarhs un Sekunds, derbietis Gājs un Timotejs, no Āzijas provinces – Tihiks un Trofims. 5 Aizsteigušies mums priekšā, viņi gaidīja mūs Troādā. 6 Pēc Neraudzētās maizes dienām mēs devāmies prom no Filipiem un piecās dienās nonācām pie viņiem Troādā, kur uzkavējāmies septiņas dienas.
Pāvila atvadu runa Troādā
7 Nedēļas pirmajā dienā, kad bijām sapulcējušies maizi lauzt, Pāvils runāja ar ļaudīm; gatavodamies jau rītausmā doties ceļā, viņš runāja līdz pat pusnaktij. 8 Augštelpā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz lāpu. 9 Kāds jauneklis, vārdā Eutihs, kurš sēdēja uz palodzes, Pāvila runai ieilgstot, iegrima dziļā miegā; miega pārņemts, viņš nokrita no trešā stāva zemē, un viņu pacēla mirušu. 10 Nokāpis lejā, Pāvils metās viņam klāt un, to apkampis, sacīja: “Neuztraucieties, viņa dvēsele ir viņā.” 11 Uzkāpis atkal augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl ilgi līdz rīta gaismai viņš runāja un tad devās prom. 12 Bet ļaudis zēnu pārveda mājās dzīvu un bija ļoti iepriecināti.
Ceļojums no Troādas uz Milētu
13 Mēs ar kuģi devāmies ceļā pirmie un nonācām Āsā, kur bijām nodomājuši uzņemt Pāvilu, jo tā viņš bija pavēlējis, pats gribēdams iet kājām. 14 Āsā satikušies, mēs viņu uzņēmām un devāmies uz Mitilēni. 15 No turienes aizbraukuši, nākamajā dienā nonācām iepretim Hijai, tad nobraucām gar Samu un nākamajā dienā nonācām Milētā. 16 Pāvils bija nolēmis braukt ar kuģi Efesai garām, lai viņam neiznāktu aizkavēšanās Āzijā, jo viņš steidzās, lai paspētu, ja vien būtu iespējams, Vasarsvētku dienā nokļūt Jeruzālemē.
Pāvils uzrunā Efesas presbiterus
17 Būdams Milētā, viņš ataicināja draudzes presbiterus no Efesas. 18 Kad tie atnāca, viņš tiem sacīja: “Jūs zināt, ka jau no pirmās dienas, kopš ierados Āzijā, visu laiku esmu bijis kopā ar jums, 19 kalpodams Kungam visā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, kas cēlušies jūdu sazvērestību dēļ. 20 Neko noderīgu neesmu jums noklusējis, kas jums netiktu darīts zināms vai izskaidrots visiem kopā un atsevišķi pa mājām. 21 Gan jūdiem, gan grieķiem esmu liecinājis atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu. 22 Un, redzi, tagad, garā saistīts, es dodos uz Jeruzālemi un nezinu, kas mani tur gaida; 23 vienīgi Svētais Gars man ik pilsētā pasludina, ka mani gaida važas un ciešanas. 24 Bet savu dzīvību es nekādi neuzskatu par vērtīgu. Kaut tik es varētu pabeigt savu gājumu un kalpošanu, ko esmu saņēmis no Kunga Jēzus, – apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. 25 Un, redzi, tagad es zinu, ka jūs visi, pie kuriem esmu nācis, sludinādams Valstību, vairs nekad manu vaigu neredzēsiet. 26 Tādēļ es jums šodien liecinu, ka esmu tīrs no visu asinīm, 27 jo neesmu vairījies pavēstīt jums Dieva nodomu. 28 Sargiet sevi un visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars jūs licis par bīskapiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi, ko viņš ir iemantojis ar savām asinīm. 29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas jūsu vidū nāks plēsīgi vilki, kas ganāmpulku nesaudzēs, 30 un arī no jūsu vidus celsies vīri, kas runās aplam, cenzdamies aizraut sev līdzi mācekļus. 31 Tādēļ esiet nomodā, atcerēdamies, ka es trīs gadus dienu un nakti neesmu mitējies ar asarām ikvienu no jums pamācīt. 32 Un tagad es jūs uzticu Dievam un viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs uzcelt kā namu un dot mantojumu līdz ar visiem svētītajiem. 33 Zeltu, sudrabu vai apģērbu ne no viena neesmu iekārojis. 34 Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani. 35 Visās lietās es esmu rādījis jums priekšzīmi, ka, šādi nopūloties, vajag palīdzēt vājajiem, atceroties Kunga Jēzus vārdus, ko viņš sacījis: svētīgāk ir dot nekā ņemt.” 36 To sacījis, viņš nokrita ceļos un kopā ar visiem lūdza Dievu. 37 Visi sāka skaļi raudāt, krita Pāvilam ap kaklu un viņu skūpstīja. 38 Visvairāk tos sāpināja viņa teiktie vārdi, ka tie vairs nekad neredzēs viņa vaigu. Tad tie pavadīja viņu uz kuģi.
