1 And it was told Joab, Behold, the king weepeth and mourneth for Absalom. 2 And the victory that day was turned into mourning unto all the people: for the people heard say that day how the king was grieved for his son. 3 And the people gat them by stealth that day into the city, as people being ashamed steal away when they flee in battle. 4 But the king covered his face, and the king cried with a loud voice, O my son Absalom, O Absalom, my son, my son! 5 And Joab came into the house to the king, and said, Thou hast shamed this day the faces of all thy servants, which this day have saved thy life, and the lives of thy sons and of thy daughters, and the lives of thy wives, and the lives of thy concubines; 6 In that thou lovest thine enemies, and hatest thy friends. For thou hast declared this day, that thou regardest neither princes nor servants: for this day I perceive, that if Absalom had lived, and all we had died this day, then it had pleased thee well. 7 Now therefore arise, go forth, and speak comfortably unto thy servants: for I swear by the LORD, if thou go not forth, there will not tarry one with thee this night: and that will be worse unto thee than all the evil that befell thee from thy youth until now. 8 Then the king arose, and sat in the gate. And they told unto all the people, saying, Behold, the king doth sit in the gate. And all the people came before the king: for Israel had fled every man to his tent.
9 ¶ And all the people were at strife throughout all the tribes of Israel, saying, The king saved us out of the hand of our enemies, and he delivered us out of the hand of the Philistines; and now he is fled out of the land for Absalom. 10 And Absalom, whom we anointed over us, is dead in battle. Now therefore why speak ye not a word of bringing the king back?
11 ¶ And king David sent to Zadok and to Abiathar the priests, saying, Speak unto the elders of Judah, saying, Why are ye the last to bring the king back to his house? seeing the speech of all Israel is come to the king, even to his house. 12 Ye are my brethren, ye are my bones and my flesh: wherefore then are ye the last to bring back the king? 13 And say ye to Amasa, Art thou not of my bone, and of my flesh? God do so to me, and more also, if thou be not captain of the host before me continually in the room of Joab. 14 And he bowed the heart of all the men of Judah, even as the heart of one man; so that they sent this word unto the king, Return thou, and all thy servants. 15 So the king returned, and came to Jordan. And Judah came to Gilgal, to go to meet the king, to conduct the king over Jordan.
16 ¶ And Shimei the son of Gera, a Benjamite, which was of Bahurim, hasted and came down with the men of Judah to meet king David. 17 And there were a thousand men of Benjamin with him, and Ziba the servant of the house of Saul, and his fifteen sons and his twenty servants with him; and they went over Jordan before the king. 18 And there went over a ferry boat to carry over the king’s household, and to do what he thought good. And Shimei the son of Gera fell down before the king, as he was come over Jordan; 19 And said unto the king, Let not my lord impute iniquity unto me, neither do thou remember that which thy servant did perversely the day that my lord the king went out of Jerusalem, that the king should take it to his heart. 20 For thy servant doth know that I have sinned: therefore, behold, I am come the first this day of all the house of Joseph to go down to meet my lord the king. 21 But Abishai the son of Zeruiah answered and said, Shall not Shimei be put to death for this, because he cursed the LORD’s anointed? 22 And David said, What have I to do with you, ye sons of Zeruiah, that ye should this day be adversaries unto me? shall there any man be put to death this day in Israel? for do not I know that I am this day king over Israel? 23 Therefore the king said unto Shimei, Thou shalt not die. And the king sware unto him.
24 ¶ And Mephibosheth the son of Saul came down to meet the king, and had neither dressed his feet, nor trimmed his beard, nor washed his clothes, from the day the king departed until the day he came again in peace. 25 And it came to pass, when he was come to Jerusalem to meet the king, that the king said unto him, Wherefore wentest not thou with me, Mephibosheth? 26 And he answered, My lord, O king, my servant deceived me: for thy servant said, I will saddle me an ass, that I may ride thereon, and go to the king; because thy servant is lame. 27 And he hath slandered thy servant unto my lord the king; but my lord the king is as an angel of God: do therefore what is good in thine eyes. 28 For all of my father’s house were but dead men before my lord the king: yet didst thou set thy servant among them that did eat at thine own table. What right therefore have I yet to cry any more unto the king? 29 And the king said unto him, Why speakest thou any more of thy matters? I have said, Thou and Ziba divide the land. 30 And Mephibosheth said unto the king, Yea, let him take all, forasmuch as my lord the king is come again in peace unto his own house.
31 ¶ And Barzillai the Gileadite came down from Rogelim, and went over Jordan with the king, to conduct him over Jordan. 32 Now Barzillai was a very aged man, even fourscore years old: and he had provided the king of sustenance while he lay at Mahanaim; for he was a very great man. 33 And the king said unto Barzillai, Come thou over with me, and I will feed thee with me in Jerusalem. 34 And Barzillai said unto the king, How long have I to live, that I should go up with the king unto Jerusalem? 35 I am this day fourscore years old: and can I discern between good and evil? can thy servant taste what I eat or what I drink? can I hear any more the voice of singing men and singing women? wherefore then should thy servant be yet a burden unto my lord the king? 36 Thy servant will go a little way over Jordan with the king: and why should the king recompense it me with such a reward? 37 Let thy servant, I pray thee, turn back again, that I may die in mine own city, and be buried by the grave of my father and of my mother. But behold thy servant Chimham; let him go over with my lord the king; and do to him what shall seem good unto thee. 38 And the king answered, Chimham shall go over with me, and I will do to him that which shall seem good unto thee: and whatsoever thou shalt require of me, that will I do for thee. 39 And all the people went over Jordan. And when the king was come over, the king kissed Barzillai, and blessed him; and he returned unto his own place.
40 Then the king went on to Gilgal, and Chimham went on with him: and all the people of Judah conducted the king, and also half the people of Israel.
41 ¶ And, behold, all the men of Israel came to the king, and said unto the king, Why have our brethren the men of Judah stolen thee away, and have brought the king, and his household, and all David’s men with him, over Jordan? 42 And all the men of Judah answered the men of Israel, Because the king is near of kin to us: wherefore then be ye angry for this matter? have we eaten at all of the king’s cost ? or hath he given us any gift? 43 And the men of Israel answered the men of Judah, and said, We have ten parts in the king, and we have also more right in David than ye: why then did ye despise us, that our advice should not be first had in bringing back our king? And the words of the men of Judah were fiercer than the words of the men of Israel.
Dāvids sēro par Abšālomu
1 Tad ķēniņš sāka drebēt un uzkāpa augšistabā virs vārtiem. Viņš gāja un runāja, raudādams: “Dēliņ manu, Abšālom, dēliņ manu, dēliņ manu, Abšālom! Kaut es varētu mirt tavā vietā, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!”
2 Joābam pastāstīja: “Redzi, ķēniņš raud un sēro pēc Abšāloma!” 3 Uzvara todien kļuva par sērām visai tautai, jo ļaudis dzirdēja runājam: “Ķēniņš skumst par savu dēlu!” 4 Ļaudis todien pazagšus atgriezās pilsētā, it kā apkaunoti bēgtu no kaujas lauka. 5 Bet ķēniņš bija aizsedzis seju un sauca skaļā balsī: “Dēliņ manu, Abšālom, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!”
6 Joābs ieradās pie ķēniņa viņa namā un sacīja: “Nu tu esi iegrūdis kaunā visus savus kalpus, kuri šodien glāba tavu dzīvību, tavu dēlu un meitu dzīvību, tavu sievu dzīvību un tavu blakussievu dzīvību! 7 Tu mīli tos, kas nīst tevi, un nīsti tos, kas mīl tevi, – šodien tu esi parādījis, ka tavi virsnieki un kalpi tev nav nekas! Nu es zinu – ja vien Abšāloms būtu dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tas gan tev patiktu! 8 Tad nu celies, ej ārā un uzrunā savus kalpus, jo – zvēru pie Kunga! – ja tu neiesi, līdz naktij pie tevis vairs nepaliks neviena vīra, un tas būs lielākais posts, kāds pār tevi nācis kopš jaunības līdz šim brīdim!” 9 Un ķēniņš iznāca un apsēdās vārtos. Visiem ļaudīm pavēstīja: “Redzi, ķēniņš sēž vārtos!” – un viss pulks nāca ķēniņa priekšā. Bet israēlieši bēga uz savām teltīm.
Dāvids atgriežas Jeruzālemē
10 Un visās Israēla ciltīs ļaudis strīdējās, sacīdami: “Ķēniņš mūs izrāva no ienaidnieku nagiem, glāba mūs no filistiešu nagiem, bet nu viņš aizbēdzis no šīs zemes Abšāloma dēļ. 11 Bet Abšāloms, ko mēs svaidījām valdīt pār mums, ir kritis kaujā. Ko tad jūs klusējat – jāved nu ķēniņš atpakaļ!”
12 Ķēniņš Dāvids sūtīja pie priesteriem Cādoka un Ebjātāra, sacīdams: “Runājiet ar Jūdas vecajiem un sakiet: kādēļ jums būt pēdējiem, kas ķēniņu aicinās atpakaļ viņa namā? – tas, ko runā viss Israēls, jau sasniedzis ķēniņa mītni. 13 Jūs – mani brāļi, jūs – mans kauls, mana miesa. Kādēļ jums būt pēdējiem, kas aicinās ķēniņu atpakaļ? 14 Un Amāsam sakiet: vai tu neesi mans kauls, mana miesa? Tā lai dara man Dievs un vēl vairāk! – ja tu uz mūžu nekļūsi mana karaspēka virspavēlnieks Joāba vietā!” 15 Un viņš sev par labu noslieca Jūdas vīru sirdis – visas kā vienu. Tie sūtīja ķēniņam ziņu: “Nāc atpakaļ kopā ar visiem saviem kalpiem!” 16 Un ķēniņš griezās atpakaļ un atnāca līdz Jardānai. Jūdas vīri gāja uz Gilgālu, lai dotos pretī ķēniņam un pārceltu ķēniņu pāri Jardānai.
Šimī tiek apžēlots
17 Un benjāminietis Šimī, Gēras dēls, – tas pats no Bahūrīmas – steidzās lejā kopā ar Jūdas vīriem pretī ķēniņam Dāvidam. 18 Ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no benjāminiešiem un Ciba, Saula nama puisis ar saviem piecpadsmit dēliem un divdesmit kalpiem – tie traucās pāri Jardānai pretī ķēniņam. 19 Un pārceltuve jau šķērsoja upi, lai celtu pāri ķēniņa saimi – tie steidzās, lai darītu, ko ķēniņš vēlēsies. Šimī, Gēras dēls, krita uz sava vaiga ķēniņa priekšā, kad tas cēlās pāri Jardānai. 20 Viņš teica ķēniņam: “Nepieskaiti, mans kungs, man vainu, nepiemini, ko tavs kalps todien noziedzies, kad mans kungs, ķēniņš, atstāja Jeruzālemi – lai ķēniņš to neņem pie sirds, 21 jo tavs kalps zina, ka grēkojis! Re nu – šodien es steidzos pats pirmais no visas Jāzepa saimes, lai atnācis satiktu savu kungu, ķēniņu.”
22 Abīšajs, Cerūjas dēls, atsaucās: “Vai gan Šimī netiks nonāvēts par to, ka lādēja Kunga svaidīto?” 23 Dāvids sacīja: “Kas man ar jums, Cerūjas dēli, ka šodien kļūstat man par pretiniekiem! Vai šodien Israēlā kādam būtu jāmirst? – Es taču zinu, ka nu esmu ķēniņš pār Israēlu!” 24 Un ķēniņš teica Šimī: “Tu nemirsi!” – un ķēniņš viņam to apzvērēja.
Tikšanās ar Mefībošetu
25 Saula dēls Mefībošets devās ķēniņam pretī. Viņš nebija rūpējies par kājām, kopis ūsas un mazgājis drēbes kopš dienas, kad ķēniņš aizgāja, līdz dienai, kad tas veiksmīgi pārnāca. 26 Kad viņš nāca uz Jeruzālemi satikt ķēniņu, tas viņam jautāja: “Kāpēc tu nenāci ar mani, Mefībošet?” 27 Viņš atbildēja: “Mans kungs, ķēniņ, mans kalps piekrāpa mani. Es, tavs kalps, domāju – apseglošu ēzeli un jāšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir klibs! 28 Taču šis nopulgoja tavu kalpu manam kungam, ķēniņam. Bet tu, mans kungs, ķēniņ, esi kā Dieva eņģelis – dari, kā tev tīk! 29 Viss mana tēva nams bija nāvi vien pelnījis no mana kunga, ķēniņa, bet tu mani iecēli starp tiem, kas ēd pie tava galda. Kādas man tiesības vēl ko prasīt ķēniņam?”
30 Ķēniņš viņam teica: “Ko tik daudz runāt! Esmu nolēmis – tu un Ciba daliet tīrumu savā starpā.” 31 Mefībošets teica ķēniņam: “Lai viņš ņem kaut visu, ja reiz mans kungs, ķēniņš, ir veiksmīgi pārnācis mājās!”
Barzilajs
32 Gileādietis Barzilajs nāca no Roglīmas un devās pār Jardānu ķēniņam pretī, lai pavadītu viņu pāri Jardānai. 33 Barzilajs bija ļoti vecs, viņam bija astoņdesmit gadu. Viņš bija uzturējis ķēniņu, kamēr tas mita Mahanaimā, jo viņš bija ļoti varens vīrs. 34 Ķēniņš teica Barzilajam: “Celies pāri kopā ar mani, un es tevi uzturēšu pie sevis Jeruzālemē.” 35 Barzilajs sacīja ķēniņam: “Cik nu vairs ilgas manas mūža dienas, ka es ietu pie ķēniņa uz Jeruzālemi? 36 Man jau ir astoņdesmit gadu – vai es vairs pratīšu izšķirt labu no slikta, kad tavs kalps baudīs ēdienu un dzērienu vai kad klausīšos dziedātājus un dziedātājas? Kāpēc lai tavs kalps kļūtu par nastu manam kungam, ķēniņam? 37 Tavs kalps tikai pārcelsies pāri Jardānai kopā ar ķēniņu. Kāpēc lai ķēniņš man tā atlīdzina? 38 Ļauj, lai es, tavs kalps, dodos atpakaļ un nomirstu savā pilsētā, kur tuvu mana tēva un mātes kaps. Bet redzi – tavs kalps Kimhāms! Viņš celsies pāri kopā ar manu kungu, ķēniņu, viņam dari, kā uzskati par labu.”
39 Ķēniņš atbildēja: “Kimhāms celsies pāri kopā ar mani, un es viņam darīšu, kā tu uzskati par labu, – arīdzan visu, ko tu vēlēsies, es tev darīšu!” 40 Visi ļaudis kopā ar ķēniņu pārcēlās Jardānai. Ķēniņš skūpstīja Barzilaju un svētīja viņu, un tas atgriezās mājās. 41 Ķēniņš devās uz Gilgālu, un Kimhāms kopā ar viņu. Ķēniņu pāri cēla visi Jūdas ļaudis un puse israēliešu. 42 Un redzi – visi israēlieši nāca pie ķēniņa un sacīja ķēniņam: “Kādēļ gan mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi nozaguši? – Viņi ķēniņu un viņa namu pārcēluši pāri Jardānai un visus Dāvida vīrus kopā ar viņu?” 43 Jūdas vīri atbildēja israēliešiem: “Tāpēc, ka ķēniņš ir rada mums! Un kāpēc tas jūs tā aizkaitinājis? Vai mēs būtu ko noēduši ķēniņam vai aizstiepuši sev?”
44 Bet israēlieši teica Jūdas vīriem: “Mums pienākas desmit daļas no ķēniņa, tātad Dāvids ir vairāk mūsu nekā jūsu. Kādēļ jūs mūs nievājat? – Vai mums pirmajiem nebija doma pārvest atpakaļ mūsu ķēniņu?” Tomēr Jūdas vīru runas bija skarbākas par israēliešu runām.
