1 Then Judas Maccabeus, and they that were with him, went privily into the towns, and called their kinsfolks together, and took unto them all such as continued in the Jews’ religion, and assembled about six thousand men.
2 And they called upon the Lord, that he would look upon the people that was trodden down of all; and also pity the temple profaned of ungodly men;
3 And that he would have compassion upon the city, sore defaced, and ready to be made even with the ground; and hear the blood that cried unto him,
4 And remember the wicked slaughter of harmless infants, and the blasphemies committed against his name; and that he would shew his hatred against the wicked.
5 Now when Maccabeus had his company about him, he could not be withstood by the heathen: for the wrath of the Lord was turned into mercy.
6 Therefore he came at unawares, and burnt up towns and cities, and got into his hands the most commodious places, and overcame and put to flight no small number of his enemies.
7 But specially took he advantage of the night for such privy attempts, insomuch that the fruit of his holiness was spread every where.
8 So when Philip saw that this man increased by little and little, and that things prospered with him still more and more, he wrote unto Ptolemeus, the governor of Celosyria and Phenice, to yield more aid to the king’s affairs.
9 Then forthwith choosing Nicanor the son of Patroclus, one of his special friends, he sent him with no fewer than twenty thousand of all nations under him, to root out the whole generation of the Jews; and with him he joined also Gorgias a captain, who in matters of war had great experience.
10 So Nicanor undertook to make so much money of the captive Jews, as should defray the tribute of two thousand talents, which the king was to pay to the Romans.
11 Wherefore immediately he sent to the cities upon the sea coast, proclaiming a sale of the captive Jews, and promising that they should have fourscore and ten bodies for one talent, not expecting the vengeance that was to follow upon him from the Almighty God.
12 Now when word was brought unto Judas of Nicanor’s coming, and he had imparted unto those that were with him that the army was at hand,
13 They that were fearful, and distrusted the justice of God, fled, and conveyed themselves away.
14 Others sold all that they had left, and withal besought the Lord to deliver them, sold by the wicked Nicanor before they met together:
15 And if not for their own sakes, yet for the covenants he had made with their fathers, and for his holy and glorious name’s sake, by which they were called.
16 So Maccabeus called his men together unto the number of six thousand, and exhorted them not to be stricken with terror of the enemy, nor to fear the great multitude of the heathen, who came wrongly against them; but to fight manfully,
17 And to set before their eyes the injury that they had unjustly done to the holy place, and the cruel handling of the city, whereof they made a mockery, and also the taking away of the government of their forefathers:
18 For they, said he, trust in their weapons and boldness; but our confidence is in the Almighty who at a beck can cast down both them that come against us, and also all the world.
19 Moreover, he recounted unto them what helps their forefathers had found, and how they were delivered, when under Sennacherib an hundred fourscore and five thousand perished.
20 And he told them of the battle that they had in Babylon with the Galatians, how they came but eight thousand in all to the business, with four thousand Macedonians, and that the Macedonians being perplexed, the eight thousand destroyed an hundred and twenty thousand because of the help that they had from heaven, and so received a great booty.
21 Thus when he had made them bold with these words, and ready to die for the law and the country, he divided his army into four parts;
22 And joined with himself his own brethren, leaders of each band, to wit Simon, and Joseph, and Jonathan, giving each one fifteen hundred men.
23 Also he appointed Eleazar to read the holy book: and when he had given them this watchword, The help of God; himself leading the first band,
24 And by the help of the Almighty they slew above nine thousand of their enemies, and wounded and maimed the most part of Nicanor’s host, and so put all to flight;
25 And took their money that came to buy them, and pursued them far: but lacking time they returned:
26 For it was the day before the sabbath, and therefore they would no longer pursue them.
27 So when they had gathered their armour together, and spoiled their enemies, they occupied themselves about the sabbath, yielding exceeding praise and thanks to the Lord, who had preserved them unto that day, which was the beginning of mercy distilling upon them.
28 And after the sabbath, when they had given part of the spoils to the maimed, and the widows, and orphans, the residue they divided among themselves and their servants.
29 When this was done, and they had made a common supplication, they besought the merciful Lord to be reconciled with his servants for ever.
30 Moreover of those that were with Timotheus and Bacchides, who fought against them, they slew above twenty thousand, and very easily got high and strong holds, and divided among themselves many spoils more, and made the maimed, orphans, widows, yea, and the aged also, equal in spoils with themselves.
31 And when they had gathered their armour together, they laid them up all carefully in convenient places, and the remnant of the spoils they brought to Jerusalem.
32 They slew also Philarches, that wicked person, who was with Timotheus, and had annoyed the Jews many ways.
33 Furthermore at such time as they kept the feast for the victory in their country they burnt Callisthenes, that had set fire upon the holy gates, who had fled into a little house; and so he received a reward meet for his wickedness.
34 As for that most ungracious Nicanor, who had brought a thousand merchants to buy the Jews,
35 He was through the help of the Lord brought down by them, of whom he made least account; and putting off his glorious apparel, and discharging his company, he came like a fugitive servant through the midland unto Antioch having very great dishonour, for that his host was destroyed.
36 Thus he, that took upon him to make good to the Romans their tribute by means of captives in Jerusalem, told abroad, that the Jews had God to fight for them, and therefore they could not be hurt, because they followed the laws that he gave them.
Jūda sāk sacelšanos
1 Makabejietis Jūda un tie, kas bija līdz ar viņu, slepus ieradās apdzīvotās vietās un aicināja kopā savus tuviniekus un tos, kas vēl bija stingri palikuši jūdu ticībā. Pavisam viņi sapulcināja kādus sešus tūkstošus. 2 Viņi lūdza Dievu vērst savu skatienu uz tautu, ko visi mīdīja kājām, apžēloties par templi, ko bezdievīgi cilvēki bija apgānījuši, 3 iežēloties par izpostīto pilsētu, kurai draudēja nolīdzināšana līdz ar zemi, ieklausīties uz debesīm brēcošajās asinīs, 4 atcerēties nevainīgo zīdaiņu pretlikumīgās slepkavības un zaimošanu, kas notika viņa vārdā, – viņi lūdza, lai Dievs vērš savu naidu pret visu šo ļaunumu. 5 Kad Makabejs jau bija tik daudzus ap sevi sapulcinājis, viņš cittautiešiem kļuva neuzveicams, jo Kunga dusmas bija pārvērtušās par žēlsirdību. 6 Negaidīti ieradies pilsētās un ciemos, viņš tos nodedzināja un, ieņēmis svarīgas vietas, ne mazums ienaidnieku piespieda bēgt, 7 visvairāk šādus uzbrukumus viņš veica nakts aizsegā. Slava par viņa drosmi izplatījās visur.
Pirmā uzvara pār Nikanoru
8 Filips, redzēdams, ka pamazām šis vīrs virzās pretim panākumiem un arvien biežāk gūst veiksmi, rakstīja Lejassīrijas un Foinīkijas militārajam virspavēlniekam Ptolemajam, lai tas nāk palīgā ķēniņam. 9 Ptolemajs tūlīt nosūtīja Nikanoru, Patrokla dēlu, ko bija izvēlējies no saviem labākajiem draugiem, un, nodevis viņa rīcībā ne mazāk kā divdesmit tūkstošus vīru no dažādām tautām, pavēlēja izdeldēt visu jūdu cilti. Viņš lika līdzi doties arī karavadonim Gorgijam, kam kara lietās bija pieredze. 10 Nikanors bija nolēmis, ka divus tūkstošus talantu, ko ķēniņam kā nodevu vajadzēja maksāt romiešiem, viņš sagādās, pārdodot jūdu gūstekņus. 11 Tādēļ viņš sūtīja ziņu uz piejūras pilsētām, aicinādams pirkt jūdu gūstekņus, solīdams deviņdesmit gūstekņus par vienu talantu. Viņš neko nejauta par visa Valdītāja viņam gatavoto sodu. 12 Kad Jūda uzzināja, ka Nikanors devies ceļā, viņš to paziņoja arī tiem, kas bija kopā ar viņu. 13 Gļēvie un tie, kas neticēja Dieva taisnīgajam sodam, pameta šo vietu un aizbēga katrs uz savu pusi. 14 Citi pārdeva visu, kas viņiem vēl bija atlicis, un lūdza, lai Dievs viņus pasargā no bezdievja Nikanora, kas viņus jau bija pārdevis, pirms cīņa bija notikusi – 15 ja ne viņu pašu dēļ, tad vismaz tās derības dēļ, kas slēgta ar viņu tēviem, un sava svētā un diženā vārda dēļ, kādā viņi tiek dēvēti. 16 Tad Makabejs sapulcināja visus, kas ap viņu bija, skaitā aptuveni sešus tūkstošus vīru, un mudināja nenobīties no ienaidniekiem un neatkāpties milzīgā cittautiešu pulka priekšā, kas netaisnīgi bija viņiem uzbrukuši, 17 bet cīnīties drosmīgi, acu priekšā paturot gan zaimošanu, ko cittautieši atļāvušies pret svēto vietu, gan apsmietās pilsētas postīšanu, gan no tēviem mantotās dzīves kārtības iznīcināšanu. 18 Viņš teica: “Ienaidnieki paļaujas uz ieročiem un savu drosmi, bet mēs paļaujamies uz visvareno Dievu, kas ar vienu mājienu spēj satriekt gan tos, kas nāk pret mums, gan visu pasauli.” 19 Viņš pastāstīja viņiem par palīdzību, kādu piedzīvojuši viņu senči, par to, kā Sennahērimā gāja bojā simt astoņdesmit pieci tūkstoši vīru, 20 un arī par to, kā Bābelē, būdami tikai astoņi tūkstoši vīru un vēl četri tūkstoši maķedoniešu, tie cīnījušies pret galatiešiem, un, kad maķedonieši apjukuši, viņi vieni paši stājušies pretī simt divdesmit tūkstošiem vīru un visus pieveikuši, tādēļ ka palīdzība viņiem nākusi no debesīm, un viņi ieguvuši lielu laupījumu. 21 To stāstīdams, viņš iedvesa tiem drosmi un gatavību mirt par bauslību un tēvzemi. Tad viņš sadalīja karaspēku četrās daļās. 22 Saviem brāļiem – Simonam, Jāzepam un Jonātam – viņš uzdeva katram vadīt vienu pulku, katra pakļautībā dodot tūkstoš piecsimt vīru, 23 un arī Elāzāram. Pēc lasījuma no svētās grāmatas viņš deva kaujas signālu, iedrošinot ar Dieva palīdzību, un pats pirmā pulka priekšgalā metās pret Nikanoru. 24 Tā kā Visuvarenais bija viņu sabiedrotais, viņi nogalināja vairāk nekā deviņus tūkstošus ienaidnieku, bet ievainoja un sakropļoja lielāko daļu Nikanora karavīru un visus piespieda bēgt. 25 Viņi arī atņēma naudu tiem, kas bija atnākuši viņus pirkt. Tos viņi vajāja labu gabalu, līdz beidzot viņiem pietrūka laika, 26 jo tā bija diena pirms sabata. Tādēļ viņi neturpināja dzīties tiem pakaļ. 27 Uzlasījuši ienaidnieku ieročus un novilkuši kritušajiem bruņas, viņi svētīja sabatu, bezgala pateikdamies Kungam un to slavinādami, jo viņš tos tajā dienā bija izglābis, parādot, ka no jauna ir iežēlojies par viņiem. 28 Pēc sabata viņi daļu laupījuma izdalīja sakropļotajiem, atraitnēm un bāreņiem, pārējo sadalīja savā starpā un saviem bērniem. 29 Kad tas bija izdarīts, viņi sarīkoja kopīgu lūgšanu. Viņi lūdza, lai žēlīgais Kungs beidzot izlīgst ar saviem kalpiem.
Nākamā uzvara
30 Tāpat arī, cīnīdamies pret Timoteja un Bakhida karapulkiem, viņi nogalināja vairāk nekā divdesmit tūkstošus viņu vīru un veiksmīgi pārvarēja augstos nocietinājumus. Lielo kara laupījumu viņi sadalīja vienādās daļās sev, sakropļotajiem, bāreņiem un atraitnēm un arī vecajiem. 31 Uzlasījuši pretinieku ieročus, viņi tos noglabāja piemērotās vietās, bet pārējo laupījumu aizveda uz Jeruzālemi. 32 Timoteja karaspēka vadoni viņi nogalināja, jo viņš bija bezgodīgs vīrs un bija sagādājis jūdiem daudz ciešanu. 33 Svinot uzvaras svētkus tēvzemē, viņi sadedzināja Kallistenu un vēl citus, kas bija sabēguši vienā mājā – tie reiz bija dedzinājuši svētos vārtus un tagad par savu bezdievību saņēma pelnīto algu. 34 Bet trīskārt nolādētais Nikanors, kas bija atvedis tūkstoš tirgoņus, lai tiem pārdotu jūdus, 35 ar Dieva palīdzību dabūja piedzīvot pazemojumu no tiem, kurus viņš turēja par galīgu niecību. Novilcis savas goda drēbes, viņš viens pats kā izbēdzis vergs bēga prom cauri visai zemei, līdz nonāca Antiohijā, pagalam apbēdināts par sava karaspēka bojāeju. 36 Viņš, kas bija solījis romiešiem samaksāt nodevas, iegūstot naudu par sagūstītajiem jūdiem, bija spiests atklāti atzīt, ka Dievs ir jūdu aizstāvis un tādēļ viņi ir neievainojami, jo paklausīgi seko viņa noteiktajiem baušļiem.
