1 This Simon now, of whom we spake afore, having been a betrayer of the money, and of his country, slandered Onias, as if he had terrified Heliodorus, and been the worker of these evils.
2 Thus was he bold to call him a traitor, that had deserved well of the city, and tendered his own nation, and was so zealous of the laws.
3 But when their hatred went so far, that by one of Simon’s faction murders were committed,
4 Onias seeing the danger of this contention, and that Apollonius, as being the governor of Celosyria and Phenice, did rage, and increase Simon’s malice,
5 He went to the king, not to be an accuser of his countrymen, but seeking the good of all, both publick and private:
6 For he saw that it was impossible that the state should continue quiet, and Simon leave his folly, unless the king did look thereunto.
7 But after the death of Seleucus, when Antiochus, called Epiphanes, took the kingdom, Jason the brother of Onias laboured underhand to be high priest,
8 Promising unto the king by intercession three hundred and threescore talents of silver, and of another revenue eighty talents:
9 Beside this, he promised to assign an hundred and fifty more, if he might have licence to set him up a place for exercise, and for the training up of youth in the fashions of the heathen, and to write them of Jerusalem by the name of Antiochians.
10 Which when the king had granted, and he had gotten into his hand the rule he forthwith brought his own nation to Greekish fashion.
11 And the royal privileges granted of special favour to the Jews by the means of John the father of Eupolemus, who went ambassador to Rome for amity and aid, he took away; and putting down the governments which were according to the law, he brought up new customs against the law:
12 For he built gladly a place of exercise under the tower itself, and brought the chief young men under his subjection, and made them wear a hat.
13 Now such was the height of Greek fashions, and increase of heathenish manners, through the exceeding profaneness of Jason, that ungodly wretch, and no high priest;
14 That the priests had no courage to serve any more at the altar, but despising the temple, and neglecting the sacrifices, hastened to be partakers of the unlawful allowance in the place of exercise, after the game of Discus called them forth;
15 Not setting by the honours of their fathers, but liking the glory of the Grecians best of all.
16 By reason whereof sore calamity came upon them: for they had them to be their enemies and avengers, whose custom they followed so earnestly, and unto whom they desired to be like in all things.
17 For it is not a light thing to do wickedly against the laws of God: but the time following shall declare these things.
18 Now when the game that was used every fifth year was kept at Tyrus, the king being present,
19 This ungracious Jason sent special messengers from Jerusalem, who were Antiochians, to carry three hundred drachms of silver to the sacrifice of Hercules, which even the bearers thereof thought fit not to bestow upon the sacrifice, because it was not convenient, but to be reserved for other charges.
20 This money then, in regard of the sender, was appointed to Hercules’ sacrifice; but because of the bearers thereof, it was employed to the making of gallies.
21 Now when Apollonius the son of Menestheus was sent into Egypt for the coronation of king Ptolemeus Philometor, Antiochus, understanding him not to be well affected to his affairs, provided for his own safety: whereupon he came to Joppa, and from thence to Jerusalem:
22 Where he was honourably received of Jason, and of the city, and was brought in with torch alight, and with great shoutings: and so afterward went with his host unto Phenice.
23 Three years afterward Jason sent Menelaus, the aforesaid Simon’s brother, to bear the money unto the king, and to put him in mind of certain necessary matters.
24 But he being brought to the presence of the king, when he had magnified him for the glorious appearance of his power, got the priesthood to himself, offering more than Jason by three hundred talents of silver.
25 So he came with the king’s mandate, bringing nothing worthy the high priesthood, but having the fury of a cruel tyrant, and the rage of a savage beast.
26 Then Jason, who had undermined his own brother, being undermined by another, was compelled to flee into the country of the Ammonites.
27 So Menelaus got the principality: but as for the money that he had promised unto the king, he took no good order for it, albeit Sostratis the ruler of the castle required it:
28 For unto him appertained the gathering of the customs. Wherefore they were both called before the king.
29 Now Menelaus left his brother Lysimachus in his stead in the priesthood; and Sostratus left Crates, who was governor of the Cyprians.
30 While those things were in doing, they of Tarsus and Mallos made insurrection, because they were given to the king’s concubine, called Antiochus.
31 Then came the king in all haste to appease matters, leaving Andronicus, a man in authority, for his deputy.
32 Now Menelaus, supposing that he had gotten a convenient time, stole certain vessels of gold out of the temple, and gave some of them to Andronicus, and some he sold into Tyrus and the cities round about.
33 Which when Onias knew of a surety, he reproved him, and withdrew himself into a sanctuary at Daphne, that lieth by Antiochia.
34 Wherefore Menelaus, taking Andronicus apart, prayed him to get Onias into his hands; who being persuaded thereunto, and coming to Onias in deceit, gave him his right hand with oaths; and though he were suspected by him, yet persuaded he him to come forth of the sanctuary: whom forthwith he shut up without regard of justice.
35 For the which cause not only the Jews, but many also of other nations, took great indignation, and were much grieved for the unjust murder of the man.
36 And when the king was come again from the places about Cilicia, the Jews that were in the city, and certain of the Greeks that abhorred the fact also, complained because Onias was slain without cause.
37 Therefore Antiochus was heartily sorry, and moved to pity, and wept, because of the sober and modest behaviour of him that was dead.
38 And being kindled with anger, forthwith he took away Andronicus his purple, and rent off his clothes, and leading him through the whole city unto that very place, where he had committed impiety against Onias, there slew he the cursed murderer. Thus the Lord rewarded him his punishment, as he had deserved.
39 Now when many sacrileges had been committed in the city by Lysimachus with the consent of Menelaus, and the fruit thereof was spread abroad, the multitude gathered themselves together against Lysimachus, many vessels of gold being already carried away.
40 Whereupon the common people rising, and being filled with rage, Lysimachus armed about three thousand men, and began first to offer violence; one Auranus being the leader, a man far gone in years, and no less in folly.
41 They then seeing the attempt of Lysimachus, some of them caught stones, some clubs, others taking handfuls of dust, that was next at hand, cast them all together upon Lysimachus, and those that set upon them.
42 Thus many of them they wounded, and some they struck to the ground, and all of them they forced to flee: but as for the churchrobber himself, him they killed beside the treasury.
43 Of these matters therefore there was an accusation laid against Menelaus.
44 Now when the king came to Tyrus, three men that were sent from the senate pleaded the cause before him:
45 But Menelaus, being now convicted, promised Ptolemee the son of Dorymenes to give him much money, if he would pacify the king toward him.
46 Whereupon Ptolemee taking the king aside into a certain gallery, as it were to take the air, brought him to be of another mind:
47 Insomuch that he discharged Menelaus from the accusations, who notwithstanding was cause of all the mischief: and those poor men, who, if they had told their cause, yea, before the Scythians, should have been judged innocent, them he condemned to death.
48 Thus they that followed the matter for the city, and for the people, and for the holy vessels, did soon suffer unjust punishment.
49 Wherefore even they of Tyrus, moved with hatred of that wicked deed, caused them to be honourably buried.
50 And so through the covetousness of them that were of power Menelaus remained still in authority, increasing in malice, and being a great traitor to the citizens.
1 Simons, kas minēts iepriekš un bija nodevīgi izturējies pret dārgumu krātuvi un savu tēviju, sāka apmelot Oniju, ka viņš esot sakūdījis Hēliodoru un tā nodarījis lielu ļaunumu. 2 Par Oniju, kas bija pilsētas labdaris un dedzīgs Dieva likumu sargs un rūpējās par tautas kopību, viņš uzdrošinājās runāt kā par sazvērnieku, kas grib iegūt noteikšanu pilsētā. 3 Naidīgums bija aizgājis tiktāl, ka notika pat slepkavības, ko veica kāds Simonam uzticīgais. 4 Onija, redzēdams grūto stāvokli, ko radījis savstarpējais naidīgums, un to, ka Apollonijs, Menesteja dēls, Lejassīrijas un Foinīkijas militārais virspavēlnieks, sekmē Simona ļaundarības, 5 ieradās pie ķēniņa, nevis lai apsūdzētu savus pilsoņus, bet lai apspriestu to, kas derīgs – gan kopīgi visai tautai, gan katram atsevišķi. 6 Viņš redzēja, ka bez ķēniņa tālredzības nebūs iespējams iedibināt valstī mieru un Simons neatkāpsies no sava neprāta.
Jāsons – virspriesteris
7 Kad Seleiks bija šķīries no dzīves un viņa vietā varu pārņēma Antiohs, kura pievārds bija Epifans, tad Jāsons, Onijas brālis, centās negodīgā ceļā iegūt virspriestera amatu, 8 apsolīdams ķēniņam veiksmes gadījumā trīs simti sešdesmit sudraba talantus un vēl no kādām citām nodevām astoņdesmit talantus. 9 Vēl viņš apsolīja tam parakstīt simt piecdesmit talantus, ja tas ar savas varas autoritāti ļautu viņam ierīkot sporta skolu un jauniešu treniņu laukumu, kā arī jeruzālemiešus rakstīt kā antiohiešus. 10 Ķēniņš piekrita, un Jāsons, ieguvis varu, tūlīt sāka savus cilts brāļus pieradināt pie grieķu paražām. 11 Viņš noraidīja jūdiem draudzīgos ķēniņu noteiktos likumus, kurus bija iedibinājis Jānis, Eipolema tēvs, tas, kurš kā sūtnis piedalījās delegācijā pie romiešiem, kad tika noslēgta draudzības un militārās palīdzības vienošanās. Atcēlis likumīgo valsts satversmi, viņš mēģināja ieviest pretlikumīgas paražas. 12 Pašā akropoles pakājē viņš nekavējoties lika uzcelt sporta skolu un pavēlēja spēcīgākiem jauniešiem, ietērptiem pēc grieķu paražas, tur trenēties. 13 Jāsons nebija īsts virspriesteris, viņa bezdievības un pārmērīgās nešķīstības dēļ grieķisko paražu un visa svešā piesavināšanās sasniedza tādu pakāpi, 14 ka priesteri vairs nedomāja par upurēšanas kalpošanu. Noniecinādami templi un nerūpēdamies par upuriem, viņi cītīgi nodevās sportiskām cīņām un diska mešanai, tādējādi rīkodamies pretlikumīgi. 15 No tēviem mantotos likumus viņi neturēja nekādā godā, toties augstu vērtēja grieķu uzskatus. 16 Un tādēļ viņus piemeklēja smaga nelaime – tos, kurus viņi tik cītīgi atdarināja un kuriem centās pēc iespējas vairāk līdzināties, viņi iemantoja sev par ienaidniekiem un soģiem. 17 Nevar jokot un bezdievīgi izturēties pret dievišķiem likumiem, tas viss nāks gaismā, kad pienāks laiks.
18 Kad sportiskās sacensības, kas tika rīkotas katru piekto gadu, notika Tīrā ar ķēniņa piedalīšanos, 19 nelga Jāsons sūtīja no Jeruzālemes antiohiešu delegāciju ar trīs simti drahmām kā ziedojumu Hērakla templim. Bet tie, kas nogādāja šo naudu, uzskatīja, ka tā nepienākas ziedojumam, un lūdza izlietot to citiem izdevumiem. 20 Tā nauda, kas bija sūtīta ziedojumam Hērakla templim, nogādātāju dēļ tika izlietota karakuģu būvei.
21 Kad vēlāk Apollonijs, Menesteja dēls, tika sūtīts uz Ēģipti sakarā ar Filomētora pasludināšanu par ķēniņu, Antiohs, dabūjis zināt, ka Ēģiptes ķēniņš kļuvis neuzticīgs viņam un viņa valdīšanai, sāka bažīties par savu drošību. Tāpēc viņš devās vispirms uz Jafu, pēc tam ieradās Jeruzālemē. 22 Jāsons un visa pilsēta viņu uzņēma lieliski, vedot vēršu vilktos ratos un pavadot ar lāpām. Pēc tam viņš devās uz Foinīkiju.
Menelājs – virspriesteris
23 Pēc trim gadiem Jāsons sūtīja Menelāju, iepriekš minētā Simona brāli, aizvest ķēniņam naudu un atgādināt dažas vajadzīgas lietas. 24 Viņš satikās ar ķēniņu un, glaimodams viņam, ieguva tā labvēlību un, piedāvājis trīs simti drahmu vairāk nekā Jāsons, panāca, ka virspriestera amats tiek viņam. 25 Ar ķēniņa pavēli viņš atgriezās Jeruzālemē, bet kā virspriesteris neko ievērības cienīgu nepaveica, jo viņam piemita nežēlīga tirāna gars un savās dusmās viņš bija kā mežonīgs barbars. 26 Jāsons, kas negodīgā ceļā bija padzinis no amata savu brāli, tagad, cita padzīts tādā pašā negodīgā ceļā, bija spiests bēgt uz ammanītu zemi. 27 Tā Menelājs ieguva varu, tomēr no ķēniņam apsolītās naudas neko nesamaksāja, 28 lai gan Sostrats, pilsētas cietokšņa pārvaldnieks, viņam to pieprasīja, jo naudas savākšana bija viņa uzdevums. Tad ķēniņš abus izsauca pie sevis. 29 Menelājs savā vietā virspriestera amatā atstāja savu brāli Līsimahu, Sostrats – Kratētu, kipriešu pārvaldnieku.
30 Tajā laikā, kad risinājās šie notikumi, sadumpojās tarsieši un mallotieši, jo ķēniņš viņus bija uzdāvinājis savai piegulētājai Antiohidai. 31 Ķēniņš steidzās turp, lai dumpi apslāpētu, un savā vietā atstāja Andronīku, lai tas kārtotu valsts lietas. 32 Menelājs uzskatīja, ka viņam tā ir lieliska izdevība. Viņš piesavinājās no tempļa zeltlietas un, gribēdams pielabināties Andronīkam, dažas viņam uzdāvināja, citas viņš pārdeva Tīrā un apkārtējās pilsētās. 33 Kad Onija to uzzināja, viņš vispirms devās uz Dafni, drošu uzturēšanās vietu, kas atradās netālu no Antiohijas, un darīja zināmu Menelāja rīcību. 34 Tādēļ Menelājs, notvēris brīdi, kad Andronīks bija viens pats, uzkūdīja viņu Oniju nogalēt. Arī Andronīks devās pie Onijas, un, lai gan viņa ierašanās bija aizdomīga, viņš, zvērēdams un sniegdams savu labo roku, ar viltu pārliecināja Oniju iznākt ārā no drošās patvēruma vietas. Nekaunēdamies taisnības priekšā, Andronīks tūdaļ pat saņēma Oniju ciet. 35 Dusmas par to izrādīja ne tikai jūdi, bet arī daudzas citas tautas, kas smagi pārdzīvoja krietnā vīra netaisno nogalināšanu. 36 Kad ķēniņš atgriezās no Kilikijas, viņš satika pilsētas jūdus un arī grieķus, kuri tāpat bija sašutuši par Onijas netaisno nogalināšanu. 37 Antiohs dziļi dvēselē noskuma. Viņu pārņēma žēlums, un viņš raudāja par vīru, kam piemita krietns prāts un godīgums. 38 Tad, aizdedzies dusmās, viņš norāva Andronīkam purpura apmetni, saplēsa driskās drēbes un tādu lika vest apkārt pa visu pilsētu uz vietu, kur viņš bezdievīgi bija nogalinājis Oniju. Tur nešķīstais slepkava tika aizvākts no šīs pasaules. Tā Andronīks saņēma pelnīto Dieva sodu.
39 Kad Līsimahs ar Menelāja ziņu bija pilsētā daudzkārt aplaupījis tempļus un runas par to jau bija izplatījušās, tauta sāka kurnēt pret Līsimahu, jo daudzas zeltlietas jau bija aiznestas. 40 Kad pūlis, dusmu pārņemts, sacēlās, Līsimahs apbruņoja kādus trīs tūkstošus vīru un ķērās pie netaisniem varasdarbiem, par vadoni izvēloties kādu Auranu, kam bija diezgan daudz gadu un tikpat daudz neprāta. 41 Kad ļaudis redzēja Līsimaha ļaunos nodomus, vieni ņēma akmeņus, citi resnas nūjas, vēl citi saujām grāba pelnus, kas gadījās pie rokas, un meta virsū Līsimaha vīriem. 42 Tā viņi daudzus ievainoja, dažus notrieca zemē un visus piespieda bēgt, bet pašu Līsimahu, tempļu izlaupītāju, nogalināja pie dārgumu krātuves. 43 Par šīm lietām sākās tiesas izmeklēšana pret Menelāju. 44 Kad ķēniņš bija ieradies Tīrā, trīs vīri, kurus vecajie bija sūtījuši, viņam apsūdzēja Menelāju. 45 Menelājs tiesā jau bija zaudējis, bet viņš piesolīja lielu naudu Ptolemajam, Dorimena dēlam, lai tas mēģina iespaidot ķēniņu. 46 Ptolemajs, paaicinājis ķēniņu ārā kolonādes gaitenī, lai it kā atvēsinātos, panāca, ka ķēniņš maina savas domas, 47 un Menelājs, kas bija visa ļaunuma vaininieks, tika vaļā no visām apsūdzībām, bet tiem trim nelaimīgajiem tika piespriests nāves sods; pat ja skitu priekšā viņi tā būtu runājuši, viņi būtu palaisti vaļā nenotiesāti. 48 Tā visi tie, kas bija atklāti runājuši, iestādamies par pilsētu, par tautu un svētajiem traukiem, drīz pēc tam saņēma netaisnu sodu. 49 Tīras iedzīvotāji, kas par šādu nelietību bija sašutuši, viņiem sarīkoja cienīgu apglabāšanu. 50 Bet Menelājs ķēniņu mantkārības dēļ palika amatā, varens savā nekrietnajā uzpūtībā un pret pilsoņiem ļaunprātīgs.
