1 In the hundred forty and ninth year it was told Judas, that Antiochus Eupator was coming with a great power into Judea,
2 And with him Lysias his protector, and ruler of his affairs, having either of them a Grecian power of footmen, an hundred and ten thousand, and horsemen five thousand and three hundred, and elephants two and twenty, and three hundred chariots armed with hooks.
3 Menelaus also joined himself with them, and with great dissimulation encouraged Antiochus, not for the safeguard of the country, but because he thought to have been made governor.
4 But the King of kings moved Antiochus’ mind against this wicked wretch, and Lysias informed the king that this man was the cause of all mischief, so that the king commanded to bring him unto Berea, and to put him to death, as the manner is in that place.
5 Now there was in that place a tower of fifty cubits high, full of ashes, and it had a round instrument which on every side hanged down into the ashes.
6 And whosoever was condemned of sacrilege, or had committed any other grievous crime, there did all men thrust him unto death.
7 Such a death it happened that wicked man to die, not having so much as burial in the earth; and that most justly:
8 For inasmuch as he had committed many sins about the altar, whose fire and ashes were holy, he received his death in ashes.
9 Now the king came with a barbarous and haughty mind to do far worse to the Jews, than had been done in his father’s time.
10 Which things when Judas perceived, he commanded the multitude to call upon the Lord night and day, that if ever at any other time, he would now also help them, being at the point to be put from their law, from their country, and from the holy temple:
11 And that he would not suffer the people, that had even now been but a little refreshed, to be in subjection to the blasphemous nations.
12 So when they had all done this together, and besought the merciful Lord with weeping and fasting, and lying flat upon the ground three days long, Judas, having exhorted them, commanded they should be in a readiness.
13 And Judas, being apart with the elders, determined, before the king’s host should enter into Judea, and get the city, to go forth and try the matter in fight by the help of the Lord.
14 So when he had committed all to the Creator of the world, and exhorted his soldiers to fight manfully, even unto death, for the laws, the temple, the city, the country, and the commonwealth, he camped by Modin:
15 And having given the watchword to them that were about him, Victory is of God; with the most valiant and choice young men he went in into the king’s tent by night, and slew in the camp about four thousand men, and the chiefest of the elephants, with all that were upon him.
16 And at last they filled the camp with fear and tumult, and departed with good success.
17 This was done in the break of the day, because the protection of the Lord did help him.
18 Now when the king had taken a taste of the manliness of the Jews, he went about to take the holds by policy,
19 And marched toward Bethsura, which was a strong hold of the Jews: but he was put to flight, failed, and lost of his men:
20 For Judas had conveyed unto them that were in it such things as were necessary.
21 But Rhodocus, who was in the Jews’ host, disclosed the secrets to the enemies; therefore he was sought out, and when they had gotten him, they put him in prison.
22 The king treated with them in Bethsura the second time, gave his hand, took their’s, departed, fought with Judas, was overcome;
23 Heard that Philip, who was left over the affairs in Antioch, was desperately bent, confounded, intreated the Jews, submitted himself, and sware to all equal conditions, agreed with them, and offered sacrifice, honoured the temple, and dealt kindly with the place,
24 And accepted well of Maccabeus, made him principal governor from Ptolemais unto the Gerrhenians;
25 Came to Ptolemais: the people there were grieved for the covenants; for they stormed, because they would make their covenants void:
26 Lysias went up to the judgment seat, said as much as could be in defence of the cause, persuaded, pacified, made them well affected, returned to Antioch. Thus it went touching the king’s coming and departing.
Menelāja nāve
1 149. gadā Jūdas karavīrus sasniedza ziņa, ka Antiohs Eipators nāk ar lielu karapulku pret Jūdeju 2 un līdz ar viņu ir Līsijs, aizbildnis un valsts lietu pārzinis. Katram bija grieķu karaspēks, kopā simt desmit tūkstoši kājnieku, pieci tūkstoši trīs simti jātnieku, divdesmit divi ziloņi un trīs simti kararatu ar asmeņiem. 3 Viņiem piebiedrojās arī Menelājs, kas ļoti skubināja Antiohu, bet darīja to izlikdamies – nevis lai pasargātu savu tēvzemi, bet lai tiktu pie varas. 4 Taču visu valdnieku Valdnieks sacēla Antiohā naidu pret šo noziedznieku, un, kad Līsijs uzrādīja Menelāju kā visu ļaunumu vaininieku, Antiohs lika viņu aizvest uz Beroianu un nogalināt pēc turienes paražas. 5 Tajā vietā ir piecdesmit olektis augsts tornis, pilns ar pelniem. Iekšpusē bija ierīce, kas griežoties nolaidās pelnos. 6 Tornī iegrūda visus, kas bija svētuma zaimotāji vai arī darījuši kādas citas pārmēra ļaundarības, lai viņi tur dabūtu galu. 7 Šādā nāvē iznāca mirt noziedzniekam un palikt neapglabātam zemē, 8 un tas bija visnotaļ taisnīgi, jo viņš bija veicis daudzus grēka darbus pret altāri, kura uguns un pelni ir svēti; tādēļ viņš savu nāvi dabūja pelnos.
Gatavošanās sadursmei
9 Bet ķēniņš pa to laiku, mežonīgu ieceru pārņemts, virzījās uz priekšu, lai jūdiem nestu vēl lielāku postu nekā viņa tēvs. 10 Kad to uzzināja Jūda, viņš pavēlēja ļaudīm dienu un nakti piesaukt Kungu un lūgt, lai viņš tiem, kam draud bauslības, tēvzemes un svētā tempļa zaudēšana, palīdz, tāpat kā citkārt to ir darījis, 11 un lai viņš nepieļauj, ka tauta, kas tikko sākusi atspirgt, nonāk zaimotāju cittautiešu rokās. 12 Kad viņi visi kopā trīs dienas nepārtraukti tā bija darījuši – raudot, gavējot un krītot ceļos, lūguši Kungu būt žēlīgam –, Jūda uzmundrināja viņus un pavēlēja būt gatavībā. 13 Tad, palicis viens ar vecajiem un apspriedies, viņš nolēma doties ar saviem ļaudīm pretim un izšķirt lietu ar Dieva palīdzību, pirms vēl ķēniņš ar karaspēku ienāk Jūdejā un ieņem pilsētu. 14 Uzticējis aizbildnību par sevi pasaules Radītājam un uzmundrinājis savus ļaudis cīnīties drosmīgi līdz nāvei par baušļiem, par templi, par pilsētu, tēvzemi un valsti, viņš apmetās ar karaspēku pie Modeīnas. 15 Devis saviem vīriem norunāto signālu: “Dieva uzvara!” – viņš kopā ar atlasītiem drosmīgiem jaunekļiem naktī uzbruka ķēniņa teltij un karaspēka nometnē nogalināja divus tūkstošus vīru un arī lielāko ziloni ar visiem ļaudīm, kas uz tā bija izvietojušies. 16 Viņiem izdevās nometnē radīt bailes un apjukumu, bet viņi paši veiksmīgi atkāpās. 17 Tas notika ar Kunga palīdzīgo atbalstu, dienai austot.
Cīņa Bēt-Cūrā
18 Bet ķēniņš, kad bija izbaudījis, ko nozīmē jūdu drošsirdība, mēģināja ar viltus paņēmieniem iekarot šīs vietas. 19 Viņš virzīja karaspēku pret Bēt-Cūru – jūdu nocietinātu priekšposteni, bet tika atsists, cieta neveiksmi un zaudējumus. 20 Bet Jūda tiem, kas atradās cietoksnī, sūtīja visu nepieciešamo. 21 Šo noslēpumu ienaidniekiem atklāja kāds Rodoks, kas bija no jūdu karaspēka. Viņu sameklēja, saņēma ciet un ieslodzīja. 22 Tad ķēniņš otrreiz mēģināja runāt ar bētcūriešiem. Viņi saderēja mieru, ķēniņš devās prom un uzbruka Jūdas karavīriem, bet tika sakauts. 23 Uzzinājis, ka Filips, kas Antiohijā bija atstāts par valsts lietu pārzini, ir atkāpies no viņa, viņš apjuka: viņš vērsās pie jūdiem, pazemojās un zvērēja pildīt visu, kas taisnīgs, samierinājās ar viņiem, pienesa upuri, pagodināja templi un apliecināja laipnu draudzību pilsētai. 24 Viņš pieņēma Makabeju un nozīmēja viņu par militāro karavadoni teritorijā no Ptolemaīdas līdz Gerrēnām. 25 Kad ķēniņš ieradās Ptolemaīdā, ptolemajieši izrādīja neapmierinātību par šo vienošanos, viņi dusmojās par vienošanās nosacījumiem un gribēja tos atcelt. 26 Tad runātāja tribīnē kāpa Līsijs un aizstāvējās, cik vien spēja; viņš pārliecināja, nomierināja un noskaņoja viņus labvēlīgi, tad devās uz Antiohiju. Tā notika ķēniņa uzbrukums un viņa atgriešanās atpakaļ.
