1 Not long after this, Lysias the king’s protector and cousin, who also managed the affairs, took sore displeasure for the things that were done.
2 And when he had gathered about fourscore thousand with all the horsemen, he came against the Jews, thinking to make the city an habitation of the Gentiles,
3 And to make a gain of the temple, as of the other chapels of the heathen, and to set the high priesthood to sale every year:
4 Not at all considering the power of God but puffed up with his ten thousands of footmen, and his thousands of horsemen, and his fourscore elephants.
5 So he came to Judea, and drew near to Bethsura, which was a strong town, but distant from Jerusalem about five furlongs, and he laid sore siege unto it.
6 Now when they that were with Maccabeus heard that he besieged the holds, they and all the people with lamentation and tears besought the Lord that he would send a good angel to deliver Israel.
7 Then Maccabeus himself first of all took weapons, exhorting the other that they would jeopard themselves together with him to help their brethren: so they went forth together with a willing mind.
8 And as they were at Jerusalem, there appeared before them on horseback one in white clothing, shaking his armour of gold.
9 Then they praised the merciful God all together, and took heart, insomuch that they were ready not only to fight with men, but with most cruel beasts, and to pierce through walls of iron.
10 Thus they marched forward in their armour, having an helper from heaven: for the Lord was merciful unto them.
11 And giving a charge upon their enemies like lions, they slew eleven thousand footmen, and sixteen hundred horsemen, and put all the other to flight.
12 Many of them also being wounded escaped naked; and Lysias himself fled away shamefully, and so escaped.
13 Who, as he was a man of understanding, casting with himself what loss he had had, and considering that the Hebrews could not be overcome, because the Almighty God helped them, he sent unto them,
14 And persuaded them to agree to all reasonable conditions, and promised that he would persuade the king that he must needs be a friend unto them.
15 Then Maccabeus consented to all that Lysias desired, being careful of the common good; and whatsoever Maccabeus wrote unto Lysias concerning the Jews, the king granted it.
16 For there were letters written unto the Jews from Lysias to this effect: Lysias unto the people of the Jews sendeth greeting:
17 John and Absolom, who were sent from you, delivered me the petition subscribed, and made request for the performance of the contents thereof.
18 Therefore what things soever were meet to be reported to the king, I have declared them, and he hath granted as much as might be.
19 And if then ye will keep yourselves loyal to the state, hereafter also will I endeavour to be a means of your good.
20 But of the particulars I have given order both to these and the other that came from me, to commune with you.
21 Fare ye well. The hundred and eight and fortieth year, the four and twentieth day of the month Dioscorinthius.
22 Now the king’s letter contained these words: King Antiochus unto his brother Lysias sendeth greeting:
23 Since our father is translated unto the gods, our will is, that they that are in our realm live quietly, that every one may attend upon his own affairs.
24 We understand also that the Jews would not consent to our father, for to be brought unto the custom of the Gentiles, but had rather keep their own manner of living: for the which cause they require of us, that we should suffer them to live after their own laws.
25 Wherefore our mind is, that this nation shall be in rest, and we have determined to restore them their temple, that they may live according to the customs of their forefathers.
26 Thou shalt do well therefore to send unto them, and grant them peace, that when they are certified of our mind, they may be of good comfort, and ever go cheerfully about their own affairs.
27 And the letter of the king unto the nation of the Jews was after this manner: King Antiochus sendeth greeting unto the council, and the rest of the Jews:
28 If ye fare well, we have our desire; we are also in good health.
29 Menelaus declared unto us, that your desire was to return home, and to follow your own business:
30 Wherefore they that will depart shall have safe conduct till the thirtieth day of Xanthicus with security.
31 And the Jews shall use their own kind of meats and laws, as before; and none of them any manner of ways shall be molested for things ignorantly done.
32 I have sent also Menelaus, that he may comfort you.
33 Fare ye well. In the hundred forty and eighth year, and the fifteenth day of the month Xanthicus.
34 The Romans also sent unto them a letter containing these words: Quintus Memmius and Titus Manlius, ambassadors of the Romans, send greeting unto the people of the Jews.
35 Whatsoever Lysias the king’s cousin hath granted, therewith we also are well pleased.
36 But touching such things as he judged to be referred to the king, after ye have advised thereof, send one forthwith, that we may declare as it is convenient for you: for we are now going to Antioch.
37 Therefore send some with speed, that we may know what is your mind.
38 Farewell. This hundred and eight and fortieth year, the fifteenth day of the month Xanthicus.
Uzvara pār Līsiju un Bēt-Cūru
1 Pēc neilga laika Līsijs, ķēniņa aizbildnis un radinieks, un valsts lietu pārzinis, smagi pārdzīvodams notikušo, 2 sapulcināja astoņdesmit tūkstošus vīru un visus jātniekus un devās pret jūdiem ar nodomu viņu pilsētā izmitināt grieķus, 3 no tempļa ievākt naudu, tāpat kā no citu tautu svētvietām, un priestera amatu padarīt par ik gadu pērkamu amatu. 4 Bet viņš nebija ņēmis vērā Dieva spēku, savā prātā paļaudamies uz desmit tūkstošiem kājnieku un tūkstošiem jātnieku, un uz saviem astoņdesmit ziloņiem. 5 Viņš ieradās Jūdejā un, nonācis pavisam tuvu Bēt-Cūrai, kas ir nocietināta vieta piecu stadiju attālumā no Jeruzālemes, to ciešā lokā aplenca. 6 Kad tie, kas bija ar Makabeju, uzzināja, ka viņš ir aplencis šo nocietināto vietu, viņi kopā ar ļaužu pūļiem, vaimanādami un asaras liedami, lūdza Kungu sūtīt viņiem labo eņģeli, kas nestu glābiņu Israēlam. 7 Makabejs pirmais paņēma ieročus un mudināja arī citus doties briesmās līdz ar viņu un palīdzēt brāļiem. Tūlīt pat viņi visi dedzīgi traucās cīņā. 8 Kad viņi jau bija pie pašas Jeruzālemes, viņiem kā vadonis parādījās jātnieks baltās drēbēs un vizošās zelta bruņās. 9 Visi kopā viņi pateicās žēlīgajam Dievam un sajutās stipri savā dvēselē, būdami gatavi saplosīt ne tikai cilvēkus, bet arī vismežonīgākos zvērus un pat sagraut dzelzs mūrus. 10 Tā viņi virzījās uz priekšu, no debesīm sūtītā sabiedrotā vadīti, jo Dievs par viņiem bija apžēlojies. 11 Kā lauvas viņi metās virsū ienaidniekiem un nogāza vienpadsmit tūkstošus kājnieku un tūkstoš seši simti jātnieku, bet visus pārējos piespieda bēgt. 12 Daudzi ievainotie, pametuši drēbes, bēga, un arī Līsijs ar negodu bēga un tā izglābās. 13 Nebūdams gluži nesaprātīgs, viņš pie sevis pārdomāja savu neveiksmi un apjēdza, ka jūdi ir neuzvarami, jo varenais Dievs ir viņu sabiedrotais. 14 Tādēļ viņš sūtīja tiem ziņu, apgalvodams, ka grib visu izšķirt taisnīgi un ka panāks, ka ķēniņš kļūs viņu draugs. 15 Makabejs, rūpēdamies par to, kas derīgs, piekrita visam, ko Līsijs piedāvāja, jo ķēniņš bija piekāpies visām Makabeja prasībām par jūdiem, kuras viņš vēstulē Līsijam bija darījis zināmas.
Līsija, Antioha un romiešu vēstījums
16 Līsija vēstule, kas rakstīta jūdiem, bija šāda:
“Līsijs jūdu tautai vēl prieku. 17 Jūsu atsūtītie Joanns un Abesaloms iedeva mums parakstītu atbildes vēstuli un aizbildināja par to, kas tajā bija rakstīts. 18 Visu, ko vajadzēja darīt zināmu ķēniņam, es viņam paziņoju, un, cik vien bija iespējams, viņš piekāpās. 19 Ja jūs saglabāsiet labvēlīgu attieksmi pret valsts pārvaldi, es arī turpmāk centīšos panākt, lai jums klātos labi. 20 Bet katru atsevišķu jautājumu esmu uzdevis jūsu un saviem sūtņiem ar jums pārrunāt. 21 Esiet veseli! 140. gadā Zeva Korintieša mēneša divdesmit ceturtajā dienā.”
22 Bet ķēniņa vēstule bija šāda:
“Ķēniņš Antiohs brālim Līsijam vēl prieku. 23 Kopš tā laika, kad mūsu tēvs ir pārcēlies pie dieviem, mēs gribam, lai mūsu pavalstnieki dzīvotu mierīgi un rūpētos par savām pašu lietām. 24 Kad mēs dzirdējām, ka jūdi nepiekrīt pārmaiņām uz visa grieķiskā ieviešanu, ko mans tēvs centās panākt, bet priekšroku dod paši savam dzīves veidam un lūdz ļaut viņiem dzīvot pēc viņu pašu bauslības, 25 mēs, gribēdami, lai arī šī tauta ir pasargāta no nemieriem, nolemjam, ka viņu templis ir jāatjauno un jāļauj viņiem dzīvot pēc tēvutēvu paradumiem. 26 Tu labi darīsi, ja sūtīsi pie viņiem sūtņus un izlīgsi, lai viņiem, zinot mūsu nodomus, būtu labs prāts un lai viņi priecīgi varētu nodoties savām pašu lietām.”
27 Ķēniņa vēstule tautai bija šāda:
“Ķēniņš Antiohs jūdu vecajiem un visiem citiem jūdiem vēl prieku. 28 Ja jūs esat veseli – mēs jums to arī vēlam. Mēs paši esam veseli. 29 Menelājs darīja mums zināmu, ka jūs gribot ierasties pie savējiem, kas ir mūsu zemē. 30 Jūdiem, kas ieradīsies līdz ksantika mēneša trīsdesmitajai dienai, es garantēšu pilnīgu drošību, 31 lai viņi varētu lietot savu barību un vadīties pēc savas bauslības, kā viņi to ir darījuši agrāk, un lai neviens no viņiem nekādi neciestu iepriekšējo pārpratumu dēļ. 32 Es aizsūtīju pie jums Menelāju, lai viņš jūs nomierina. 33 Esiet veseli! 148. gadā piecpadsmitajā ksantika dienā.”
34 Arī romieši nosūtīja viņiem vēstuli, tā bija šāda:
“Kvints Memmijs un Tits Manlijs, romiešu vecajie, jūdu tautai vēl prieku. 35 Mēs piekrītam visam, kam Līsijs, ķēniņa radinieks, ir piekāpies, vienojoties ar jums. 36 Bet, apspriedušies par tiem jautājumiem, kurus viņš uzskatīja par vajadzīgu darīt zināmus ķēniņam, nekavējoties sūtiet pie mums kādu ar ziņu, lai mēs varētu visu izdarīt tā, kā jums ir labāk, jo mēs dodamies uz Antiohiju. 37 Tādēļ pasteidzieties un atsūtiet kādus, lai arī mēs zinātu, kādas ir jūsu domas. 38 Esiet veseli! 148. gada ksantika mēneša piecpadsmitajā dienā.”
