1 But I determined this with myself, that I would not come again to you in heaviness. 2 For if I make you sorry, who is he then that maketh me glad, but the same which is made sorry by me? 3 And I wrote this same unto you, lest, when I came, I should have sorrow from them of whom I ought to rejoice; having confidence in you all, that my joy is the joy of you all. 4 For out of much affliction and anguish of heart I wrote unto you with many tears; not that ye should be grieved, but that ye might know the love which I have more abundantly unto you. 5 But if any have caused grief, he hath not grieved me, but in part: that I may not overcharge you all. 6 Sufficient to such a man is this punishment, which was inflicted of many. 7 So that contrariwise ye ought rather to forgive him , and comfort him , lest perhaps such a one should be swallowed up with overmuch sorrow. 8 Wherefore I beseech you that ye would confirm your love toward him. 9 For to this end also did I write, that I might know the proof of you, whether ye be obedient in all things. 10 To whom ye forgive any thing, I forgive also: for if I forgave any thing, to whom I forgave it , for your sakes forgave I it in the person of Christ; 11 Lest Satan should get an advantage of us: for we are not ignorant of his devices. 12 Furthermore, when I came to Troas to preach Christ’s gospel, and a door was opened unto me of the Lord, 13 I had no rest in my spirit, because I found not Titus my brother: but taking my leave of them, I went from thence into Macedonia. 14 Now thanks be unto God, which always causeth us to triumph in Christ, and maketh manifest the savour of his knowledge by us in every place. 15 For we are unto God a sweet savour of Christ, in them that are saved, and in them that perish: 16 To the one we are the savour of death unto death; and to the other the savour of life unto life. And who is sufficient for these things? 17 For we are not as many, which corrupt the word of God: but as of sincerity, but as of God, in the sight of God speak we in Christ.
Piedodiet pārkāpējam
1 Es pats sevī nolēmu: ar bēdām pie jums vairs nenākt. 2 Jo, ja es jūs apbēdinu, kas gan mani tad iepriecinās, ja ne tas, ko es būšu apbēdinājis. 3 Tādēļ arī es uzrakstīju šo vēstuli, lai tad, kad ieradīšos, man nebūtu jābēdājas par jums, par kuriem man būtu jāpriecājas, jo esmu pārliecināts par jums visiem, ka mans prieks ir arī jūsu visu prieks. 4 Jo no sāpju un līdzjūtības pilnas sirds lejot rūgtas asaras, es rakstīju jums ne jau tādēļ, lai jūs apbēdinātu, bet gan lai jūs sajustu mīlestību, kas manī ir tādā pārpilnībā uz jums. 5 Bet apbēdinātājs nav apbēdinājis tikai mani, bet jūs visus vai – lai neteiktu par stipru – gandrīz visus. 6 Tādam pietiek ar vairākuma nosodījumu. 7 Tieši otrādi – jūs varētu viņam labāk piedot un to mierināt, lai viņš nenoslīkst pārāk lielās bēdās. 8 Tādēļ es jūs mudinu gādāt par to, lai viņš sajūt jūsu mīlestību. 9 Es jums tādēļ arī rakstīju, lai pārbaudītu, vai esat paklausīgi visās lietās. 10 Ja jūs kādam piedodat, tad arī es; jo, ja es kādam esmu piedevis, tad jūsu dēļ Kristus priekšā. 11 Lai sātans mūs nepārspētu, jo viņa nolūki mums ir zināmi.
Pāvila raizes un paļāvība
12 Kad es ierados Troādā, lai sludinātu Kristus evaņģēliju, un ar Kunga palīdzību man atvērās durvis, 13 tomēr, pirms nebiju atradis savu brāli Titu, es nesajutu atvieglinājumu garā. Es atvadījos no viņiem un devos uz Maķedoniju. 14 Lai pateicība Dievam, kas mūs Kristū vienmēr vada uzvaras gājienā un caur mums Kristus atzīšanai ļauj izplatīties kā smaržai visās vietās! 15 Jo Dievam mēs esam Kristus labā smarža – gan to vidū, kas tiek glābti, gan to, kas iet pazušanā. 16 Vieniem tā ir nāves smarža, kas nes nāvi, otriem – dzīvības smarža uz dzīvību. Kas visam tam ir gatavs? 17 Mēs neesam kā tie daudzie, kas tirgojas ar Dieva vārdu, mēs runājam no tīras sirds kā no Dieva – Dieva priekšā Kristū.
