1 Now king David was old and stricken in years; and they covered him with clothes, but he gat no heat. 2 Wherefore his servants said unto him, Let there be sought for my lord the king a young virgin: and let her stand before the king, and let her cherish him, and let her lie in thy bosom, that my lord the king may get heat. 3 So they sought for a fair damsel throughout all the coasts of Israel, and found Abishag a Shunammite, and brought her to the king. 4 And the damsel was very fair, and cherished the king, and ministered to him: but the king knew her not.
5 ¶ Then Adonijah the son of Haggith exalted himself, saying, I will be king: and he prepared him chariots and horsemen, and fifty men to run before him. 6 And his father had not displeased him at any time in saying, Why hast thou done so? and he also was a very goodly man; and his mother bare him after Absalom. 7 And he conferred with Joab the son of Zeruiah, and with Abiathar the priest: and they following Adonijah helped him . 8 But Zadok the priest, and Benaiah the son of Jehoiada, and Nathan the prophet, and Shimei, and Rei, and the mighty men which belonged to David, were not with Adonijah. 9 And Adonijah slew sheep and oxen and fat cattle by the stone of Zoheleth, which is by En-rogel, and called all his brethren the king’s sons, and all the men of Judah the king’s servants: 10 But Nathan the prophet, and Benaiah, and the mighty men, and Solomon his brother, he called not.
11 ¶ Wherefore Nathan spake unto Bath-sheba the mother of Solomon, saying, Hast thou not heard that Adonijah the son of Haggith doth reign, and David our lord knoweth it not? 12 Now therefore come, let me, I pray thee, give thee counsel, that thou mayest save thine own life, and the life of thy son Solomon. 13 Go and get thee in unto king David, and say unto him, Didst not thou, my lord, O king, swear unto thine handmaid, saying, Assuredly Solomon thy son shall reign after me, and he shall sit upon my throne? why then doth Adonijah reign? 14 Behold, while thou yet talkest there with the king, I also will come in after thee, and confirm thy words.
15 ¶ And Bath-sheba went in unto the king into the chamber: and the king was very old; and Abishag the Shunammite ministered unto the king. 16 And Bath-sheba bowed, and did obeisance unto the king. And the king said, What wouldest thou? 17 And she said unto him, My lord, thou swarest by the LORD thy God unto thine handmaid, saying , Assuredly Solomon thy son shall reign after me, and he shall sit upon my throne. 18 And now, behold, Adonijah reigneth; and now, my lord the king, thou knowest it not: 19 And he hath slain oxen and fat cattle and sheep in abundance, and hath called all the sons of the king, and Abiathar the priest, and Joab the captain of the host: but Solomon thy servant hath he not called. 20 And thou, my lord, O king, the eyes of all Israel are upon thee, that thou shouldest tell them who shall sit on the throne of my lord the king after him. 21 Otherwise it shall come to pass, when my lord the king shall sleep with his fathers, that I and my son Solomon shall be counted offenders.
22 ¶ And, lo, while she yet talked with the king, Nathan the prophet also came in. 23 And they told the king, saying, Behold Nathan the prophet. And when he was come in before the king, he bowed himself before the king with his face to the ground. 24 And Nathan said, My lord, O king, hast thou said, Adonijah shall reign after me, and he shall sit upon my throne? 25 For he is gone down this day, and hath slain oxen and fat cattle and sheep in abundance, and hath called all the king’s sons, and the captains of the host, and Abiathar the priest; and, behold, they eat and drink before him, and say, God save king Adonijah. 26 But me, even me thy servant, and Zadok the priest, and Benaiah the son of Jehoiada, and thy servant Solomon, hath he not called. 27 Is this thing done by my lord the king, and thou hast not shewed it unto thy servant, who should sit on the throne of my lord the king after him?
28 ¶ Then king David answered and said, Call me Bath-sheba. And she came into the king’s presence, and stood before the king. 29 And the king sware, and said, As the LORD liveth, that hath redeemed my soul out of all distress, 30 Even as I sware unto thee by the LORD God of Israel, saying, Assuredly Solomon thy son shall reign after me, and he shall sit upon my throne in my stead; even so will I certainly do this day. 31 Then Bath-sheba bowed with her face to the earth, and did reverence to the king, and said, Let my lord king David live for ever.
32 ¶ And king David said, Call me Zadok the priest, and Nathan the prophet, and Benaiah the son of Jehoiada. And they came before the king. 33 The king also said unto them, Take with you the servants of your lord, and cause Solomon my son to ride upon mine own mule, and bring him down to Gihon: 34 And let Zadok the priest and Nathan the prophet anoint him there king over Israel: and blow ye with the trumpet, and say, God save king Solomon. 35 Then ye shall come up after him, that he may come and sit upon my throne; for he shall be king in my stead: and I have appointed him to be ruler over Israel and over Judah. 36 And Benaiah the son of Jehoiada answered the king, and said, Amen: the LORD God of my lord the king say so too . 37 As the LORD hath been with my lord the king, even so be he with Solomon, and make his throne greater than the throne of my lord king David. 38 So Zadok the priest, and Nathan the prophet, and Benaiah the son of Jehoiada, and the Cherethites, and the Pelethites, went down, and caused Solomon to ride upon king David’s mule, and brought him to Gihon. 39 And Zadok the priest took an horn of oil out of the tabernacle, and anointed Solomon. And they blew the trumpet; and all the people said, God save king Solomon. 40 And all the people came up after him, and the people piped with pipes, and rejoiced with great joy, so that the earth rent with the sound of them.
41 ¶ And Adonijah and all the guests that were with him heard it as they had made an end of eating. And when Joab heard the sound of the trumpet, he said, Wherefore is this noise of the city being in an uproar? 42 And while he yet spake, behold, Jonathan the son of Abiathar the priest came: and Adonijah said unto him, Come in; for thou art a valiant man, and bringest good tidings. 43 And Jonathan answered and said to Adonijah, Verily our lord king David hath made Solomon king. 44 And the king hath sent with him Zadok the priest, and Nathan the prophet, and Benaiah the son of Jehoiada, and the Cherethites, and the Pelethites, and they have caused him to ride upon the king’s mule: 45 And Zadok the priest and Nathan the prophet have anointed him king in Gihon: and they are come up from thence rejoicing, so that the city rang again. This is the noise that ye have heard. 46 And also Solomon sitteth on the throne of the kingdom. 47 And moreover the king’s servants came to bless our lord king David, saying, God make the name of Solomon better than thy name, and make his throne greater than thy throne. And the king bowed himself upon the bed. 48 And also thus said the king, Blessed be the LORD God of Israel, which hath given one to sit on my throne this day, mine eyes even seeing it . 49 And all the guests that were with Adonijah were afraid, and rose up, and went every man his way.
50 ¶ And Adonijah feared because of Solomon, and arose, and went, and caught hold on the horns of the altar. 51 And it was told Solomon, saying, Behold, Adonijah feareth king Solomon: for, lo, he hath caught hold on the horns of the altar, saying, Let king Solomon swear unto me to day that he will not slay his servant with the sword. 52 And Solomon said, If he will shew himself a worthy man, there shall not an hair of him fall to the earth: but if wickedness shall be found in him, he shall die. 53 So king Solomon sent, and they brought him down from the altar. And he came and bowed himself to king Solomon: and Solomon said unto him, Go to thine house.
Dāvids lielā vecumā
1 Kad ķēniņš Dāvids kļuva vecs, dzīvojis jau daudzas dienas, tie sedza viņu ar drānām, bet viņam nekļuva silti. 2 Un viņa kalpi sacīja: “Lai sameklē mūsu kungam ķēniņam meiteni jaunavu, kas kalpotu ķēniņam un viņu aprūpētu. Lai viņa guļ pie tā krūtīm un silda mūsu kungu ķēniņu.” 3 Tad viņi visā Israēla zemē meklēja skaistu meiteni un atrada šūnēmieti Abīšagu un atveda viņu pie ķēniņa. 4 Tā meitene bija pat ļoti skaista, viņa aprūpēja ķēniņu un kalpoja viņam, bet dzimumattiecību viņiem nebija.
Adonījāhu sevi pasludina par ķēniņu
5 Taču Hagītas dēls Adonījāhu paaugstinājās, sacīdams: “Es būšu ķēniņš!” Tad viņš lika sev gādāt ratus un jātniekus, kā arī piecdesmit vīrus, kas skrietu viņam pa priekšu. 6 Bet tēvs viņu nekad nebija apgrūtinājis, jautādams: “Kāpēc tu tā dari?” Turklāt viņš bija ļoti izskatīgs un bija dzimis pēc Abšāloma. 7 Viņš bija runājis ar Joābu, Cerūjas dēlu, un priesteri Ebjātāru, un viņi palīdzēja Adonījāhu. 8 Bet priesteris Cādoks un Benājāhu, Jehojādas dēls, un pravietis Nātāns, tāpat Šimī un Reī, kā arī Dāvida sardzes vīri nebija ar Adonījāhu.
9 Adonījāhu upurēja avis, vēršus un nobarotus lopus pie Čūskas akmens Ēn-Rogēlas tuvumā un saaicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un visus Jūdas vīrus, ķēniņa kalpus. 10 Bet pravieti Nātānu un Benājāhu, kā arī sardzes vīrus un savu brāli Sālamanu viņš neaicināja.
Nātāns un Batšeba
11 Tad Nātāns sacīja Sālamana mātei Batšebai: “Vai tu esi dzirdējusi runājam, ka Adonījāhu, Hagītas dēls, ir jau ķēniņš? Bet mūsu kungs Dāvids to nezina. 12 Tagad ej, es tev dodu padomu: glāb savu dzīvību un sava dēla Sālamana dzīvību. 13 Ieej pie ķēniņa Dāvida un saki viņam: vai tu, mans kungs, ķēniņ, nezvērēji savai kalponei, sacīdams: tavs dēls Sālamans būs ķēniņš pēc manis, un viņš sēdēs manā tronī! – tad kādēļ ķēniņš ir Adonījāhu? 14 Redzi, kamēr tu vēl runāsi ar ķēniņu, es iešu pie viņa pēc tevis un apstiprināšu tavus vārdus.” 15 Un Batšeba iegāja pie ķēniņa guļamistabā; ķēniņš bija ļoti vecs, un šūnēmiete Abīšaga aprūpēja viņu. 16 Un Batšeba noliecās un zemojās ķēniņam, un ķēniņš jautāja: “Ko tu gribi?” 17 Un viņa teica: “Mans kungs, tu zvērēji savai kalponei pie Kunga, sava Dieva: tavs dēls Sālamans būs nākamais ķēniņš un sēdēs manā tronī! 18 Un, redzi, Adonījāhu jau ir ķēniņš, bet tu, mans kungs, ķēniņ, to nezini! 19 Adonījāhu upurēja daudzus vēršus, nobarotus lopus un avis un saaicināja visus ķēniņa dēlus un priesteri Ebjātāru un karaspēka virspavēlnieku Joābu, bet tavu kalpu Sālamanu viņš neaicināja. 20 Bet tu, mans kungs, ķēniņ, visa Israēla acis ir vērstas uz tevi, lai tu viņiem paziņo, kas sēdēs tronī pēc tevis, mans kungs, ķēniņ. 21 Ka nenotiek tā – kad mans kungs, ķēniņš apgulsies pie saviem tēviem, tad es un mans dēls Sālamans būsim vainīgi!”
22 Un, redzi, viņa vēl runāja ar ķēniņu, kad ienāca pravietis Nātāns. 23 Un ķēniņam ziņoja: “Redzi, pravietis Nātāns,” – un viņš ienāca pie ķēniņa un noliecās ar seju līdz zemei. 24 Nātāns sacīja: “Mans kungs, ķēniņ, vai tu esi teicis: Adonījāhu būs ķēniņš pēc manis un sēdēs manā tronī? – 25 Jo šodien viņš nogāja lejā upurēt lielu skaitu vēršu, nobarotu lopu un avju, kā arī saaicināja visus ķēniņa dēlus un karaspēka pavēlniekus un priesteri Ebjātāru, un, redzi, tie ēd un dzer kopā ar viņu un sauc: lai dzīvo ķēniņš Adonījāhu! 26 Bet mani, tavu kalpu, un priesteri Cādoku un Benājāhu, Jehojādas dēlu, un tavu kalpu Sālamanu viņš nav aicinājis. 27 Vai tas ir darīts ar mana kunga, ķēniņa, ziņu, un vai tu saviem kalpiem nebūtu pateicis, kas sēdēs mana kunga, ķēniņa, tronī pēc tevis?”
Sālamans manto troni
(1L 29:22–25)28 Ķēniņš Dāvids atbildēja: “Sauciet pie manis Batšebu.” Viņa pienāca pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. 29 Un ķēniņš zvērēja, sacīdams: “Dzīvs Kungs, kas izpērk manu dvēseli no visām nelaimēm! 30 Tiešām, kā es tev esmu zvērējis pie Kunga, Israēla Dieva, sacīdams, ka tavs dēls Sālamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs tronī manā vietā, tā es darīšu šodien!” 31 Tad Batšeba noliecās ar seju līdz zemei ķēniņa priekšā un teica: “Lai mans kungs, ķēniņš Dāvids, dzīvo mūžīgi!”
32 Un ķēniņš Dāvids sacīja: “Sauciet pie manis priesteri Cādoku, pravieti Nātānu un Benājāhu, Jehojādas dēlu!” – un tie nāca pie ķēniņa. 33 Ķēniņš tiem sacīja: “Ņemiet līdzi sava kunga kalpus un sēdiniet manu dēlu Sālamanu uz manas mūļa ķēves un novediet viņu lejā uz Gīhonu! 34 Tur priesteris Cādoks un pravietis Nātāns lai svaida viņu par Israēla ķēniņu. Pēc tam pūtiet taures un sauciet: lai dzīvo ķēniņš Sālamans! 35 Tad dodieties augšā pēc viņa, un viņš lai nāk un sēžas manā tronī, jo viņš būs ķēniņš manā vietā, un viņu es esmu iecēlis par valdnieku Israēlam un Jūdai.” 36 Tad Benājāhu, Jehojādas dēls, atbildēja un sacīja ķēniņam: “Patiesi, tā saka Kungs, mana ķēniņa Dievs: 37 kā Kungs bija ar manu kungu, ķēniņu, tā viņš būs ar Sālamanu un darīs viņa troni lielāku par mana kunga ķēniņa Dāvida troni!”
38 Tad priesteris Cādoks, pravietis Nātāns, Benājāhu, Jehojādas dēls, un krētieši un peletieši gāja lejā un sēdināja Sālamanu uz ķēniņa Dāvida mūļa ķēves un veda viņu uz Gīhonu. 39 Priesteris Cādoks ņēma eļļas ragu no telts un svaidīja Sālamanu, tad tie pūta taures, un visa tauta sauca: “Lai dzīvo ķēniņš Sālamans!” 40 Un visa tauta devās augšā viņam pakaļ, pūzdami stabules un varen līksmodami – ka zeme rībēja no viņu saucieniem.
41 To dzirdēja Adonījāhu un visi viņa saaicinātie viesi, kad tie bija beiguši ēst. Un Joābs dzirdēja tauru skaņas un jautāja: “Kādēļ pilsētā tāds troksnis?” 42 Viņam vēl runājot, atnāca priestera Ebjātāra dēls Jonatāns. Un Adonījāhu sacīja: “Nāc, jo tu esi krietns vīrs un nes labu ziņu.” 43 Jonatāns atbildēja Adonījāhu: “Tik tiešām mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, ir iecēlis par ķēniņu Sālamanu. 44 Un ķēniņš sūtīja viņam līdzi priesteri Cādoku, pravieti Nātānu, Benājāhu, Jehojādas dēlu, kā arī krētiešus un peletiešus, un tie viņu sēdināja uz ķēniņa mūļa ķēves. 45 Priesteris Cādoks un pravietis Nātāns viņu svaidīja par ķēniņu pie Gīhonas. No turienes viņi līksmodami atnākuši un gavilē pilsētā – tas ir troksnis, ko jūs dzirdējāt. 46 Turklāt Sālamans sēž valdnieka tronī. 47 Un arī ķēniņa kalpi ir ieradušies svētīt mūsu kungu, ķēniņu Dāvidu, sacīdami: tavs Dievs lai Sālamana vārdu dara augstāku par tavu vārdu un viņa troni lielāku par tavu troni. – Un ķēniņš zemojās savā guļvietā. 48 Tad ķēniņš sacīja: slavēts ir Kungs, Israēla Dievs, kurš šodien ir devis to, kas sēž manā tronī, un manas acis to redz.”
49 Tad visi Adonījāhu aicinātie izbijās, cēlās un aizgāja katrs savu ceļu. 50 Un Adonījāhu baidījās no Sālamana, viņš cēlās, gāja un satvēra altāra ragus. 51 Sālamanam pastāstīja: “Redzi, Adonījāhu nobijies no ķēniņa Sālamana, satvēris altāra ragus un saka: lai ķēniņš Sālamans man šodien pat zvēr, ka viņš nenokaus savu kalpu ar zobenu!” 52 Un Sālamans sacīja: “Ja viņš ir krietns vīrs, neviens viņa mats nekritīs zemē, bet, ja viņš darīs ko ļaunu, tad mirs!” 53 Un ķēniņš Sālamans sūtīja pēc viņa un lika viņam nākt lejā no altāra. Adonījāhu atnāca un klanījās ķēniņam Sālamanam, tad Sālamans viņam teica: “Ej mājās.”
