Tajā apgabalā ap Galilejas jūru, kur dzīvoja un strādāja Jēzus, zvejniecība daudziem cilvēkiem bija nozīmīgs ienākumu avots. Piemēram, vairāki Jēzus mācekļi bija zvejnieki. Pateicoties kā arheoloģiskajiem datiem, tā arī informācijai no Jaunās Derības, ir iespējams sniegt plašu ieskatu Jēzus laika zvejnieku arodā.
Dažādas zvejošanas metodes
Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Galilejā izmantoja dažādas zvejošanas metodes, kuras daudzos aspektos laika gaitā nav mainījušās:
- Ar zvejas tīklu: zvejnieki izmantoja traļu tīklus, metamos tīklus un zivju murdus.
- Ar auklu, kam galā ir makšķeres āķis, un makšķeri: makšķeres āķi veidoja niecīgs saliekta metāla vai kaula gabals, kuram bija ass gals. Zivju pievilināšanai pie āķa piestiprināja ēsmu. Auklu ar makšķeres āķi izmeta ūdenī, un, ja zivs piekodās, tad auklu atkal izvilka. Mateja 17:27 Jēzus lika Pēterim iet uz jūru un izmest makšķeri.
- Ar harpūnu, koka kātu cilvēka augumā, kam piestiprināts ass metāla uzgalis ar dzeloņiem. Zvejnieks mēģināja ar harpūnu iesist zivīm un citām jūras radībām un tādā veidā tās noķert.
Kur cilvēki zvejoja?
Zvejošana lielā mērā notika Vidusjūrā, Galilejas jūrā un Hulas ezerā Israēlas ziemeļos, kā arī Jardānas upē, bet ne Nāves jūrā.
Tīras pilsēta (Libāna) bija labi pazīstama ar savu zvejošanu Vidusjūrā (Ecehiēla 26:15). Tirgotāji no Tīras pārdeva savas zivis arī pie Zivju vārtiem Jeruzālemē (Nehemijas 3:3 un Nehemijas 13:16).
Ko viņi zvejoja?
Zvejnieki galvenokārt pievērsās tam, ko cilvēki ēda. Tie ēda tikai zivis ar spurām un zvīņām. Sugas bez zvīņām, piemēram, mīdijas un krabji, tika uzskatītas par nešķīstām un bija aizliegtas saskaņā ar uztura likumiem (3. Mozus 11:10, 5. Mozus 14:10).
Iespējams, ka zvejnieki Galilejas jūrā galvenokārt nozvejoja saldūdens sardīni, sarkano kefali (karpai līdzīgu zivi) un tilapiju.
Svētā Pētera zivs
Mūsdienu Izraēlā tilapiju sauc par “Svētā Pētera zivi”. To, kāpēc tas ir tā, var atrast Mateja 17:27, kur, lai gan nav minēta zivs suga, stāstīts par to, ka Pēteris noķēra zivi, kurai mutē bija monēta.
