Psalmu grāmata ir lielākā grāmata Bībelē. Tajā ir 150 dažāda garuma nodaļas – sākot ar 2 pantiem un beidzot ar 176 pantiem nodaļā.
Grāmatas nosaukums
Psalmu grāmatas nosaukums ir cēlies no grieķu vārda psalmos, kas ir tulkojums ebreju vārdam mizmor, kuru bieži lieto kā Psalma virsrakstu. Šis vārds nozīmē “dziesma”, kas jādzied stīgu instrumentu pavadījumā. Ebreju Bībelē šo grāmatu sauc Tehilīm, “slavas dziesmas”.
Saturs
Psalmu grāmatā ar Dievu un par Dievu tiek runāts dziesmās, kurās par literāro formu ir izmantota dzeja. Tās ir piemērotas dziedāšanai dažādos apstākļos. Dievam pateicas un viņu slavē, tomēr viņu arī aicina palīgā vai izsaka kritiku. Atkārtojot vēstures notikumus, tiek sniegtas gudras mācības.
Izkārtojums
Psalmu grāmatu var iedalīt piecās daļās:
- Psalmi 1–41;
- Psalmi 42–72;
- Psalmi 73–89;
- Psalmi 90–106;
- Psalmi 107–150.
Katra daļa beidzas ar doksoloģiju – slavas dziesmu Dievam, piemēram, “Slavēts Kungs, Israēla Dievs, no mūžības līdz mūžībai” (Psalms 41:14), Psalms 72:18–19, Psalms 89:53 un Psalms 106:48). 150. psalmā nav doksoloģijas, šis psalms pats par sevi ir slavēšanas psalms, ar ko tādējādi tiek pabeigta visa Psalmu grāmata.
Grāmatas pirmās divas daļas tiek arī uzskatītas par vienu paplašinātu vienību, kas pabeigtas ar Psalma 72:20 vārdiem: “Te beidzas Dāvida, Jišaja dēla, lūgšanas.”
Citās grāmatas daļās var pamanīt arī mazākas vienības, piemēram:
- Psalmus 120–134 sauc par “augšupceļa psalmiem”;
- Psalmi 113–118 veido “ēģiptiešu” vai “mazo hallel” vienību – slavas dziesmas, kurās atkārtojas ebreju vārds hallel, kā, piemēram, “alleluja” – slavējiet;
- Psalmu 136, kuru dažkārt saista ar Psalmiem 120–135, sauc par “lielo hallel”.
Nosaukumi
Daudziem psalmiem ir nosaukumi. Tie norāda uz to, kas tika uzskatīts par psalmaautoru, kādā melodijā tas dziedāts un dažreiz arī situācija, kurai psalms tika sacerēts. Labi zināmi autori ir Dāvids, Āsāfs un Korahs.
Izmantojums
Droši vien daudzi psalmi tika sacerēti, lai tos izmantotu saistībā ar Dieva pielūgsmi kulta centros, piemēram, Jeruzālemes templī. Citi psalmi, šķiet, drīzāk radušies personīgās pieredzes vai situācijas iespaidā, taču arī šos psalmus varēja pierakstīt un apkopot izmantošanai liturģijā.
No tā, ko esam uzzinājuši no Jaunās Derības un Nāves jūras tīstokļiem, šķiet, ka senajā jūdaismā un agrīnajā kristietībā Psalmu grāmatu daudz lasīja.
Atrašanās vieta Bībelē
Daudzos Bībeles izdevumos Psalmu grāmata kopā ar Ījaba un Dziesmu dziesmas grāmatu tiek uzskatītas par dzejas grāmatām. Lielākajā daļā Bībeles tulkojumu Psalmu grāmata atrodas Bībeles vidū.
Ebreju Bībelē, Tanahā, šī grāmata pieder pie Rakstiem (Ketuvim – ebr. val.).
Psalmu grāmata: sarakstīšanas laiks
Lielākajai daļai psalmu ir grūti noteikt, kad tie uzrakstīti. Domājams, ka grāmata savu pašreizējo veidolu ieguvusi tikai 200.–150. g. pirms Kristus.
Norādes uz sarakstīšanas laiku
Visvecākie psalmi, iespējams, sarakstīti 1000.–586. g. pirms Kristus, ka tie tiktu izmantoti Sālamana templī, taču daudzi psalmi ir datēti ar otrā Tempļa laiku (pēc 515. g. pirms Kristus).
Dažreiz aptuvenu sarakstīšanas laiku var noteikt, ņemot vērā dziesmas saturu. Tas, piemēram, attiecas uz psalmiem, kas atsaucas uz vēsturiskiem notikumiem – piemēram, Bābeles trimdu , kas ilga 586. – 539. g. pirms Kristus.
Nosaukumos, kas atrodas psalmu sākumā, dažreiz var atrast norādes sarakstīšanas laika noteikšanai. Šie nosaukumi nepieder pie paša psalma, bet, iespējams, tika pievienoti vēlāk – otrā Tempļa laikā (pēc 515. g. pirms Kristus).
Psalmu grāmata: nosaukumi
Lielākajai daļai psalmu ir nosaukumi. Tie nepieder pie paša psalma, bet satur komentārus par psalma rašanās iemeslu un to, kā un kad tas jādzied.
Autors un rašanās iemesli
Daudzi psalmi tiek attiecināti uz Dāvidu, daži uz Sālamanu (Psalms 72) vai Mozu (Psalms 90). Tas nebūt nenozīmē, ka viņi šos psalmus ir sarakstījuši. Šie psalmu nosaukumi, iespējams, ierakstīti otrā Tempļa laikā (pēc 515. g. pirms Kristus), kad bija ierasts svarīgus rakstus piedēvēt diženajiem pagātnes vadītājiem. Tas attiecas arī uz nosaukumiem, kas saistīti ar notikumiem Dāvida dzīvē, piemēram, Psalms 3:1 un Psalms 51:1. Iespējams, ka tos psalmiem pievienoja vēlāk, lai būtu skaidrs, kādi bija psalma rašanās iemesli.
Mūziķi
Dažreiz psalmu sākumā ir nosaukti profesionāli mūziķi, piemēram, ebreju valodā manatseah, ko parasti tulko kā “korvedis”.
Ir arī atsauces uz Korahu un Āsāfu, kuri bija dziedātāji templī (skat. 2. Laiku 20:19). Viņiem piedēvētie psalmi ir sagrupēti kopā (Psalmi42–50, 73–85 un 87–88). Domājams, ka šie psalmi ir atlasīti no viena vai vairākiem dziesmu krājumiem, kas saistīti ar šiem mūziķiem.
Ir minēti arī daži citi profesionāli Tempļa dziedātāji: Jedūtūns (Psalms 39), Psalms 62 un Psalms 77), Hēmāns (Psalms 88) un Ētāns (Psalms 89).
Melodijas?
Pirms psalma sākuma mēs dažkārt lasām norādījumus, piemēram, kā “Lilijas” (Psalms 45:1, Psalms 69:1 un Psalms 80:1), “Jaunavu balsīm” (Psalms 46:1) un “sēru kokles pavadījumā” (Psalms 88:1).
Lielākā daļa pētnieku pieņem, ka šie psalmu nosaukumi attiecas uz dziesmu melodijām, kuru nosaukumi sākas ar šiem vārdiem. Tomēr tie var attiekties arī uz konkrēti noskaņotiem mūzikas instrumentiem , kurus spēlēja Mezopotāmijā.
Psalmu lietošana
Ir daži nosaukumi, kas skaidri norāda uz notikumu, kam konkrētais psalms tika uzrakstīts. Psalms 100 ir paredzēts kā slavas dziesma, kuru izpilda, svinot pateicības upuri, Psalms 92 – svinot sabatu, un Psalms 30 – Tempļa iesvētīšanas notikumā.
Psalmu grāmata: žanrs
Psalmu grāmatā ir daudz dažāda žanra psalmi, no kuriem var izdalīt septiņus žanrus:
- vēsturiskie psalmi;
- raudu dziesmas;
- ķēnišķie psalmi;
- himnas;
- augšupceļa psalmi;
- Ciānas psalmi;
- gudrības psalmi.
Dažus psalmus var iedalīt vairāk nekā tikai vienā kategorijā. Piemēram, Psalms 84 ir gan augšupceļa psalms, gan Ciānas psalms.
Psalmu grāmatas izkārtojums
Psalmi pārsvarā nav sagrupēti pēc to žanriem. Dažādu kategoriju psalmi juku jukām seko viens otram, taču ir daži izņēmumi: Psalmi 95–99 kopā veido nelielu ķēnišķo psalmu grupu. Lielākā daļa augšupceļa psalmu atrodama Psalmi 121–134. Tā sauktie hallel psalmi (slavas dziesmas, lietojot ebreju vārdu hallel, piemēram, “alleluja”) izvietoti blakus viens otram (Psalms 113–118, 135–136, 145–150).
Vēsturiskie psalmi
Vēsturiskie psalmi ir neliela kategorija Psalmu grāmatā. Šajos psalmos galvenā tēma ir Israēla tautas vēsture. Tajos Dievam tiek izteikta pateicība, jo viņš ir tik daudz darījis savas tautas labā.
Saturs
Divas visbiežāk sastopamās tēmas vēsturiskajos psalmos ir izceļošana no Ēģiptes un Dāvida karaļnama izveide. Katrs no šiem notikumiem kalpo par iemeslu psalmu autoriem, lai pateiktos Dievam. Lielākā atšķirība starp šiem un slavēšanas psalmiem ir lielais uzsvars uz vēsturi vēsturiskajos psalmos. Notikumi tajos tiek atstāstīti kā galvenā tēma un Dieva slavēšanas iemesls.
Plaši pazīstami vēsturiskie psalmi
Plaši pazīstami vēsturiskie psalmi ir:
Raudu dziesmas
Viens no pazīstamākajiem psalmu žanriem ir raudu dziesmas. Var uzskatīt, ka no 150 psalmiem aptuveni 40 pieder šai kategorijai.
Personīgas dziesmas
Raudu dziesmās dzejnieks sūdzas par savu dzīvi un skaidro, cik smaga un grūta tā viņam šķiet. Tās bieži vien ir personīgas dziesmas, taču šķiet, ka dažas no tām ir veidojuši vairāki cilvēki kopā.
Savu žēlošanos dzejnieks vienmēr sasaista kopā ar ticību Dievam.
Saturs
Raudu dziesmām parasti ir šāda uzbūve:
- dzejnieks sūdzas par savu grūto stāvokli;
- viņš atzīst, ka uzticas Dievam;
- viņš pateicas Dievam, kas vienmēr ir gatavs palīdzēt cilvēkiem.
Tātad raudu dziesmas nebeidzas uz bēdīga toņa. Vienmēr tiek slavēts Dievs. Izņēmums ir Psalms 88, kas beidzas bez slavēšanas.
Labi pazīstamas raudu dziesmas
Daudzas raudu dziesmas var atrast Psalmu grāmatas trešajā daļā – starp Psalmiem 73–89 – un dažas no tām ir ļoti labi zināmas:
Ķēnišķie psalmi
Israēls bija valsts daudzus gadus, un dažos Psalmu grāmatas psalmos galvenā tēma ir ķēniņš. Šos psalmus sauc par ķēnišķajiem psalmiem.
Saturs
Daži ķēnišķie psalmi galvenokārt attiecas uz ķēniņu kā uz personu, bet citos psalmos vārds “ķēniņš” attiecas uz Dievu kā uz patieso Ķēniņu.
Ķēnišķie psalmi un Jaunā Derība
Psalms 110 ir viens no pazīstamākajiem ķēnišķajiem psalmiem. Tas arī ir visvairāk citētais teksts Jaunajā Derībā.
Jaunās Derības rakstnieki uzskatīja, ka daudzi no ķēnišķajiem psalmiem attiecas uz Jēzu.
Labi pazīstami ķēnišķie psalmi
Citi labi zināmie ķēnišķie psalmi, ieskaitot arī Psalmu 110, ir šādi:
Himnas
Himnas ir viens no visbiežāk sastopamajiem psalmu veidiem Psalmu grāmatā. Himnās tiek slavēts Dievs. Atbilstoši nosaukumiem psalmu sākumā himnas varēja pavadīt uz dažādiem mūzikas instrumentiem.
Dziedāšana lielā grupā vai arī ļoti personīgi
Dažu himnu kompozīcija bieži liek domāt, ka to dziedāja liela israēliešu grupa kantora vai korveža pavadībā. Ir viegli iedomāties, ka Psalmu 136, kurā ir refrēns “uz mūžiem viņa žēlastība”, divas dziedātāju grupas dziedāja antifoniski jeb pamīšus.
Papildus tiem psalmiem, kas bija jādzied visai kopienai, ir arī ļoti personiski psalmi, kurus, domājams, dziedāja īpašos pateicības gadījumos. Kā piemērs tam ir Psalms 146.
Kāpēc slavēja Dievu?
Himnās ir sniegts paskaidrojums tam, kāpēc ir jāslavē Dievs. Viņu slavē:
- kā debesu un zemes radītāju;
- kā visas pasaules ķēniņu;
- kā to, kas atbrīvoja Israēla tautu no Ēģiptes, – tēma, kas ir ļoti svarīga arī vēsturiskajos psalmos.
Svētki
Sākotnēji himnas tika dziedātas Jeruzālemes templī trīs lielajos ikgadējos svētkos: Būdiņu svētkos (Sukkot – ebr. val.), Nedēļu svētkos (Šavuot – ebr. val.) un Pashas svētkos (Pesah – ebr. val.).
Plaši pazīstamas himnas
Himnas ir atrodamas visā Psalmu grāmatā, tomēr daudzas no tām ir apkopotas grāmatas beigās. Labi zināmi himnu piemēri ir:
Augšupceļa psalmi
Ļoti pazīstams Psalmu grāmatā ir krājums ar augšupceļa psalmiem – dziesmām par ceļojumu, kuras israēliešu svētceļnieki dziedāja, dodoties uz Jeruzālemi.
Psalms 120–134
Visiem Psalmiem 120–134 sākumā ebreju valodā ir nosaukums “Augšupceļa dziesma”. Šī grupa ar piecpadsmit īsajiem psalmiem, iespējams, ir dziesmu krājums, kas jādzied svētceļojuma laikā, dodoties augšup pakalnos uz Jeruzālemes templi, lai atzīmētu lielos svētkus.
Kaut arī šie psalmi ir dažādi, tomēr visos ir svētceļnieku dziesmām atbilstoši motīvi: ilgas pēc Ciānas (Jeruzālemes), atrašanās ceļojumā, paļāvība, Dieva svētība un ilgas pēc miera.
Ciānas psalmi
Dažos psalmos ir slavēts ne tikai Dievs, bet arī viņa svētums. Šos psalmus parasti sauc par “Ciānas psalmiem”.
Ciāna
“Ciāna” ir nosaukums kalnam, uz kuru ir uzbūvēta Jeruzālemes pilsēta. Psalmu grāmatā tas tiek izmantots arī kā Dieva mājvietas nosaukums uz šīs zemes. Dažos gadījumos tas attiecas uz templi Jeruzālemē, bet citos gadījumos tas nozīmē pašu Jeruzālemi.
Ciānas psalmos ir apdziedāts templis un Jeruzālemes pilsēta kā vieta, kurā mājo Dievs. Ciānas kalns ir vieta, kur Dievs valda kā ķēniņš, – zemes centrs.
Plaši pazīstami Ciānas psalmi
Psalmi, kuri bieži tiek iedalīti Ciānas psalmu kategorijā, ir:
Gudrības psalmi
Ir īpaši gudrības teksti, kā, piemēram, Ījaba grāmata, Sakāmvārdi un Mācītājs. Un arī vairāki Psalmi tiek uzskatīti par Bībeles gudrības literatūru.
Saturs
Gudrības psalmos rakstnieki pārdomā par to, kas ir labs dzīvesveids. Tēma šeit ir dzīves gudrība. Gudrības psalms aicina klausītāju vai lasītāju aizdomāties par dzīves jēgu.
Plaši pazīstamie gudrības psalmi
Plaši pazīstamie gudrības psalmi ir:
Psalms 151 (Kumrāna)
Ebreju Bībelē Psalmu grāmatā ir 150 psalmi. Bet grieķu Septuagintā, kas ir vecākais Vecās Derības tulkojums grieķu valodā, ir papildu psalms – 151. psalms. Ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka, iespējams, nekad nav eksistējusi šī psalma ebreju versija, taču atklājumi Kumrānas alās divdesmitajā gadsimtā uzrādīja 151. psalma tekstu ebreju valodā.
Psalms 151 no Kumrānas
Līdz pat Nāves jūras tīstokļu atklāšanai 1948. gadā neviens nezināja, ka pastāv 151. psalma ebreju versija.
Tomēr vienpadsmitajā alā tika atrasts tīstoklis, uz kura uzrakstītais 151. psalms ebreju valodā bija labi saglabājies. Teksts ir līdzīgs Septuagintā atrodamajam, taču šķiet, ka tas ir daudz uzticamāk nodots no paaudzes paaudzei. Nav skaidrs, tieši kurā laika posmā uzrakstīts šis psalms.
Kumrānā atrastā 151. psalma tulkojums latviešu valodā:
“Dāvida, Jišaja dēla, slavas dziesma.
Es biju mazākais starp saviem brāļiem,
jaunākais no mana tēva dēliem.
Viņš padarīja mani par savu aitu ganu
un deva manā atbildībā savas kazas.
Manas rokas izgrieza flautu,
mani pirksti darināja liru,
un es slavēju To Kungu.
Es pie sevis nodomāju:
Kalni nevar runāt par viņu
un pakalni nevar liecināt par viņu;
koki mums nestāsta par viņa vārdiem,
nedz arī aitas par viņa darbiem.
Kurš tad liecinās, kurš tad pastāstīs šo stāstu,
kurš darīs zināmus Tā Kunga darbus?
Dievs visu redzēja,
viņš visu dzirdēja un klausījās.
Viņš sūtīja savu pravieti Samuēlu,
lai svaidītu mani un dotu man lielu cieņu.
Vispirms viņa priekšā parādījās mani brāļi
visā savā skaistumā un spēkā.
Kaut arī viņi bija augumā lieli
un tiem bija brīnišķīgi mati,
Dievs, Tas Kungs, viņus neizvēlējās.
Viņš lika atvest mani no aitu ganīšanas
un svaidīja mani ar svēto eļļu.
Viņš padarīja mani par savas tautas vadītāju
un par valdnieku savas derības bērniem.”
Psalms 151 (Septuaginta)
Ebreju Bībelē Psalmu grāmatā ir 150 psalmi. Bet grieķu Septuagintā, kas ir vecākais Vecās Derības tulkojums grieķu valodā, ir papildu psalms – 151. psalms. Ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka, iespējams, nekad nav bijusi šā psalma ebreju versija, taču atklājumi Kumrānas alās divdesmitajā gadsimtā uzrādīja 151. psalma tekstu ebreju valodā.
Psalms 151 Septuagintā
Septuagintā 151. psalma nosaukumā teikts, ka “šis patiesi ir Dāvida psalms, taču tas nav iekļauts numerācijā”. Šajā nosaukumā teksta pārrakstītājs paskaidro, ka šis psalms nav bijis citās Psalmu grāmatas versijās.
151. psalma grieķu valodas versijā var skaidri saskatīt līdzību ar ebreju versiju, kuru atrada Kumrānas alās, taču šķiet, ka 151. psalma teksts ebreju valodā no paaudzes paaudzei nodots daudz precīzāk. Zinātnieki uzskata, ka šis psalms sākotnēji uzrakstīts 3. gs. pirms Kristus.
Tulkojums latviešu valodā
Septuagintas 151. psalma tulkojumu latviešu valodā varat lasīt jaunajā Bībeles tulkojumā ar deiterokanoniskajām grāmatām:
- Šis psalms patiesi ir Dāvida psalms, pēc tam, kad viņš viens pats bija cīnījies ar Goliātu, taču tas nav iekļauts numerācijā. – Es biju mazākais starp maniem brāļiem un jaunākais mana tēva namā. Es ganīju sava tēva avis.
- Ar savām rokām es darināju un ar pirkstiem uzskaņoju cītaru.
- Kurš pavēstīs manam Kungam? Kungs pats, viņš pats sadzird.
- Viņš sūtīja savu vēstnesi un aizveda mani prom no mana tēva ganāmpulka un svaidīja mani ar savu svaidāmo eļļu.
- Mani brāļi bija skaisti un vareni, bet Kungam nebija labs prāts uz tiem.
- Es izgāju cīņā pret vīru no citas cilts, un viņš lādēja mani, piesaukdams savus elkdievus.
- Bet es, izrāvis no viņa rokām zobenu, nocirtu viņam galvu un atbrīvoju no negoda Israēla dēlus.
