Vecajā Derībā ķēniņš bija vissvarīgākais vadītājs. Taču Israēla tautai ne vienmēr bija ķēniņš. Bābeles trimda monarhijai pielika punktu.
No divpadsmit ciltīm līdz ķēniņa pārvaldītai valstij
Soģu laikā israēlieši gribēja sev ķēniņu tāpat, kā tas bija citām tautām. Tad Sauls kļuva tiem par pirmo ķēniņu. No aptuveni 1030.–586. g. pirms Kristus Israēla ciltis pārvaldīja ķēniņš.
Ķēniņa tiesības un uzdevumi
Israēlā ķēniņa amats tika mantots un tas ilga visu ķēniņa mūžu. Ķēniņam bija šādi svarīgi uzdevumi un tiesības:
- komandēt karaspēku,
- vadīt tautu,
- ievākt nodokļus,
- nodrošināt taisnību,
- uzņemties atbildību par Dieva pielūgsmi.
Jūdas valsts un Israēla valsts
Pirmie ķēniņi – Sauls, Dāvids un Sālamans Sālamans – valdīja pār visu Israēlas valsti. Pēc Sālamana nāves (aptuveni 930. g. pirms Kristus) valsts sašķēlās divās daļās, kur katrai no tām bija savs ķēniņš:
- Ziemeļu daļa – Israēla – ar galvaspilsētu Samariju. Israēla valsts bija neatkarīga līdz 721. g. pirms Kristus.
- Dienvidu daļa – Jūda – ar galvaspilsētu Jeruzālemi. Jūdas valsts bija neatkarīga valsts līdz 586. g. pirms Kristus. Šeit pie varas saglabājās Dāvida pēcnācēji.
Kritikas izteikšana par ķēniņu
Israēla ķēniņš nebija svēts vai kritikai nepakļauts kā, piemēram, Ēģiptes faraoni faraoni vai Asīrijas un Bābeles ķēniņi. Bībeles pravieši pravieši atklāti kritizēja ķēniņu, kad tas neievēroja Dieva likumus. Bībelē šādi konflikti notika starp:
- Saulu un Samuēlu (1. Samuēla 15),
- Dāvidu un Nātānu (2. Samuēla 12),
- Ahābu un Eliju (1. Ķēniņu 18),
- Hizkiju un Jesaju (2. Ķēniņu 20).
