Dažas pārdomas, Bībeles tulkojuma revīzijai noslēdzoties
Jāatzīstas, ka sirdī radās bijības sajūta, kad saņēmu aicinājumu piedalīties 2012. gada Bībeles tulkojuma revīzijas procesā. Prātā toreiz nāca cilvēki, kuri daudzu gadu gaitā uzņēmušies šo svēto pienākumu: Džons Viklifs (John Wycliffe), kurš jau 14. gs. ierosināja pirmo pilno Bībeles tulkojumu angļu valodā. Protams, Mārtiņš Luters, kura Bībeles tulkojums Saksijas vācu valodā veidoja ne tikai Reformācijas teoloģisko gaitu, bet arī veicināja modernās vācu valodas attīstību. Tāpat arī ģeniālais, Dieva gara iedvesmotais Ernsta Glika 17. gs. tulkojums, kas iespaidoja latviešu valodas attīstību.
Vēl šodien (par spīti arhaismiem un ģermānismiem, vai pat tieši to dēļ) ir patiess prieks šo ikonisko E. Glika Bībeli lasīt. Tuvāk jau mūsdienām, – atceros, ka pat man kā bērnam bija skaidrs, cik ļoti būtisks trimdas latviešiem bija 1965. gada Bībeles izdevums, kas iznāca toreizējā Latvijas sūtņa Londonā Kārļa Zariņa dziļās ticības un arī neatlaidības dēļ, meklējot atbalstu Britu un ārzemju Bībeles biedrībā un citur. Toreiz, kad trimda jau bija ilgusi 20 gadus, ļaudis sāka padoties izmisumam, jo cerības atgriezties dzimtenē bija izgaisušas, un sūtnis K. Zariņš, vienmēr savas tautas aizstāvis, saprata, kā jūtas svešatnē dzīvojošie tautieši un to, cik būtiska ir piekļuve Dieva vārdam latviešu valodā.
Un jau 21. gs. – 2012. gadā sagaidījām jauno Bībeles tulkojumu, citādākā noformējumā, ar laikmetīgāku valodu (dažviet pretrunīgu) un mūsdienīgu sintaksi.
Zinot visu šo pagātni, jutu īpašu bijību un atbildības sajūtu, kas bija mums visiem, uzsākot darbu pie Bībeles 2012. g. tulkojuma caurskatīšanas un revidēšanas. Apziņa, ka bijām kaut maza daļiņa, kas piederīga šiem daudzu dižu dvēseļu veidotajiem Bībeles tulkojumiem, protams, mazliet aizsita elpu. Gribētos teikt, – ja mēs nebūtu apzinājušies un izjutuši Dieva gara vadību, – šo darbu vispār nepaveiktu. Jo lasīt, iedziļināties, pārrunāt svēto Bībeles tekstu, mēģināt atrast tulkojumu, kas atbilst sākotnējā teksta būtībai, bet reizē ir saprotams 21. gs. latvietim, ir unikāli izaicinošs, bet arī izglītojošs un bagātinošs process, kur ar cilvēka spēku un saprātu vien nepietiek. Esmu pateicīga Dievam par padarīto darbu un gūto pieredzi, un arī Latvijas Bībeles biedrībai par aicinājumu piedalīties.
Neviens Bībeles tulkojums, pat, ja tas tiek tulkots no rokrakstiem oriģinālvalodās, nav tulkojums ex nihilo (no nekā). Ikvienam prātā bijā iemīļotie teksti, kurus zinājām no galvas; vairākiem no mums bija arī pieredze, lasot Bībeli citās valodās. Tāpēc gribētos teikt, ka arī šī tulkojuma revīzijas pamats ir ne tikai 2012. gada tulkojums, bet visi iepriekšējie tulkojumi, kas veido šodienas Bībeles tekstu, kādu mēs to pazīstam. Brīžiem vērsāmies pie Glika Bībeles, bieži pieHieronīma Vulgātas, pie Lutera Bībeles, kā arī pie versijām krievu, angļu un vēl citās valodās, vienmēr meklējot tulkojumu, kas būtu pēc iespējas tuvāk oriģinālajai domai, vienlaicīgi cenšoties to izteikt tā, lai tas ir saprotams mūsdienu kontekstā. Reizēm pavadījām ilgu laiku cīnoties ap vienu pantu, izteicienu vai pat vārdu, jo starp Bībeles koinē grieķu valodu vai seno ebreju valodu un mūsdienu latviešu valodu ļoti bieži nav tieša ekvivalenta. Jāņem vērā arī tas, ka mums tautas valodā, gribētos teikt, tautas ticībā “ir iegājies” tas, ka, piemēram, grieķu vārdu metanoia tulkojam un saprotam, kā “atgriešanos no grēkiem”, kas faktiski nav tas, ko šis vārds nozīmē. Tātad, ja tulkojumā tiek veikta korekcija, tas neizbēgami noved arī pie teoloģiskām sekām.
Divi vārdi, ar kuriem ilgi un pamatīgi cīnījāmies, bija ļoti atšķirīgi – χάρις un πόρνη. Pirmā vārda χάρις ierastais tulkojums latviešu valodā ir “žēlastība”, kas nebūt neizsaka grieķu vārda dziļumus, ne arī to vārdu tīklojumu, ar kuru tas saistās. χάρις – kaut kas brīvi, devīgi dots; atvērta mīlestība, kas negaida neko, bet ir gatava dot bez nosacījumiem; dāvana; Dieva būtības attēls. Kamēr “žēlastība” vedina mūs domāt par apžēlošanu, piedošanu, pat par žēlumu – un tā varbūt ir daļa no χάρις, bet noteikti neatklāj visus vārda dziļumus un tā pilnīgumu.
Otrs vārds πόρνη – mazāk skaists un ar Dieva mīlestības atspīdumu pilnīgi nesaistīts vārds, kas 2012. gadā tika tulkots kā “mauka” un kas izsauca ļoti negatīvas reakcijas. Bet atkal – mums latviešu valodā nav īsti adekvāta vārda. Netikle? Vieglas uzvedības sieviete? Izlaidene? Visi šie vārdi pauž īpaši nosodošu izpratni par šīm sievietēm, kuras ne vienā vietā vien tiek Bībelē pieminētas (apmēram 43 vietās), un kuru loma atšķiras no viena laikmeta uz citu. Vecajā Derībā pat ir divi vārdi ar stipri atšķirīgām nozīmēm (קדשה un זונה). Gala lēmums bija, ka atgriežamies pie vārda ‘netikle’, pret kuru personīgi un atkārtoti iebildu, bet mūsu diskusijas un lēmumi bija ļoti demokrātiski, tā ka pieņēmu iznākumu, ar piezīmi, ka būtu labi, ja kāds apgarots valodnieks, mūsdienu Endzelīns atrastu labu tulkojumu vārdam χάρις .
To, ka Bībele ir brīnumdarītāja grāmata, mēs jau visi zinājām. Tomēr tas bija patīkams un negaidīts pārsteigums konstatēt, ka, ejot dziļumā, strādājot ar tekstu, mēs – tulkotāju grupa – atradām daudz kopēja. Tas, ka bijām sapulcēti katoļi un luterāņi, baptisti, adventisti, anglikāņi un konfesijām nepiederoši; sievietes un vīrieši; cilvēki ar dažādām “birkām” pie krūtīm – konfesionāls, konservatīvs, liberāls – visas šīs atšķirības, kas baznīcas ikdienā šķiet svarīgas un šķeļošas, pazuda. Darbs ar Bībeles tekstu, ar Dieva Vārdu, mūs vienoja ciešāk, nekā daudzas ekumēniskas diskusijas un dialogi. Man tagad ļoti pietrūkst gan Bībeles teksta dziļākā izpēte, kuru kopā veicām, gan arī attiecības, kas starp mums veidojās. Tā ir mācība mums visiem, kas cenšas nodarboties ar ekumenismu un attiecībām starp konfesijām.
