Pravieša Jeremijas vārdā nosauktā grāmata ir pravietojumu un stāstu krājums par Jeruzālemes krišanu un tautas aizvešanu uz Bābeli.
Grāmatas nosaukums
Jeremijas grāmata savu nosaukumu ieguvusi no pravieša, kas dzīvoja Jūdas valstī. Jeremija apmēram četrdesmit gadus bija pravietis Jeruzālemē. Viņš dzīvoja starp diviem svarīgiem notikumiem Jūdas vēsturē, no kuriem viens nesa cerību, bet otrs bija dramatisks.
Jeremija savu kalpošanu uzsāka pirms daudzsološajām reformām ķēniņa Jošijāhu (622. g. pirms Kristus) valdīšanas laikā, kurš vēlējās Jūdā izbeigt elku kalpošanu un gribēja arī atjaunot vienotību Ziemeļu valstī – Israēlā, kuru tajā laikā bija okupējuši asīrieši. Jeremija dzīvoja to ķēniņu laikā, kuri nāca pie varas pēc Jošijāhu un valdīja pirms un pēc Jūdas un Jeruzālemes krišanas, kas iezīmēja Bābeles trimdas sākumu.
Jeremija nāca no priesteru ģimenes. Kad grupa ar Jūdas iedzīvotājiem pēc Jeruzālemes iekarošanas aizbēga uz Ēģipti, tie Jeremiju pret viņa paša gribu aizveda sev līdzi. Pastāv uzskats, ka viņš miris Ēģiptē.
Saturs
Galvenā tēma Jeremijas sludināšanā ir tāda, ka nevis Dievs ir vainīgs Jūdas sabrukumā, bet par to atbildība ir jāuzņemas kā tautai, tā arī viņu politiskajiem un reliģiskajiem vadītājiem. Šajā grāmatā ir ietverti pārmetumi, paziņojumi par katastrofu un aicinājumi Jeremijas klausītājiem uz grēku nožēlu, atsakoties no elkdievības un sociālās netaisnības.
Jeremija nosoda to, ka cilvēki akli tic templim un dievkalpojumam, iedomādamies, ka tie garantēs Dieva palīdzību. Taču vecās sistēmas beigas var būt arī jaunas sabiedrības sākums. Tāpēc Jeremija ir arī cerības sludinātājs. Viņš apsola, ka tauta atgriezīsies savā zemē, ka būs jauna derība ar Dievu un tautai būs jauna sirds un gars.
Tēmas un raksturojums
Jeremijas grāmatā ir dažāda veida teksti: pravietojumi, stāsti, vaimanas un runas. Tajos atklājas personisks stils un ir izmantota izteiksmīga valoda.
Grāmatas galvenā tēma ir tāda, ka Jūdas sabrukumā ir vainojama tauta un tās vadītāji, nevis Dievs. Divi svarīgi šīs grāmatas motīvi ir aicinājumi nožēlot grēkus un atteikties no sociālās netaisnības. Vēl viena tikpat svarīga tēma ir ticība jaunai nākotnei un jaunai derībai starp Dievu un viņa tautu.
Grāmatā ir daudz stāstu par Jeremijas kalpošanu. Pārsteidzošas šajos stāstos ir simboliskās darbības, kuras Dievs prasa, lai pravietis veic. Viņam jāsasit vīna trauks, jāuzliek kaklā jūgs un jānopērk lauks. Lai varētu apgalvot, ka ir bezjēdzīgi radīt bērnus, kad beigas ir tik tuvu, Jeremija joprojām ir neprecējies.
Atrašanās vieta Bībelē
Jeremija ir viens no trim lielajiem praviešiem – nosaukums, kas dots grāmatu apjoma dēļ. Lielie pravieši ir Jesaja, Jeremija un Ecehiēls.
Bībelē Jeremijas grāmata ir otrā no šīm trim grāmatām. Šādu secību nosaka laika periods, kas norādīts šo grāmatu sākuma pantos.
Jeremijas grāmata ir garākā no šīm trim grāmatām un no visām Vecās Derības grāmatām pēc Psalmu grāmatas.
Jeremijas grāmata: uzbūve
Jeremijas grāmatu var iedalīt četrās daļās:
- pravietojumi un informācija par pašu Jeremiju;
- Jeremijas runas;
- pravietojumi par citām tautām;
- noslēguma sadaļa.
Pravietojumi un informācija par pašu Jeremiju
Grāmatas pirmajā daļā (Jeremijas 1–25) bez pravietojumiem par Israēlu un Jūdu ir arī daudz informācijas par pašu Jeremiju. Šī informācija ir par viņa aicinājumu, pravieša kalpošanu un pieredzi ķēniņa Jošijāhu un tā pēcteču Jehoāhāza, Jehojākīma un Cedekijas laikā.
Šie dažādie pravietojumi nav sakārtoti hronoloģiskā secībā.
Jeremijas runas
Grāmatas otrā daļa (Jeremijas 26–45) ir veltīta Jeremijas runām un pārdzīvojumiem tajos gados, kas saistīti ar Jūdas valsts krišanu.
Saskaņā ar Jeremijas 36 informācija par to galvenokārt iegūta no Bārūha pierakstiem. Bārūhs bija rakstnieks un Jeremijas draugs. Grāmatas 45. nodaļa ir adresēta šim cilvēkam vārdā Bārūhs.
Pravietojumi par citām tautām
Grāmatas trešajā daļā (Jeremijas 46–51) ir apkopoti pravietojumi par citām tautām; tajos iekļauta Ēģipte, filistiešu tauta, Moābs un Bābele. Šādi pravietojumi bieži sastopami arī citās pravietiskajās grāmatās, piemēram, Jesajas 13–23.
Noslēguma sadaļa
Pēdējā nodaļa (Jeremijas 52) ir vēsturisks pielikums, kas pievienots vēlāk. Tas ir diezgan līdzīgs 2. Ķēniņu grāmatas noslēgumam (2. Ķēniņu 24:12–25:30). Tajā aprakstīta Jeruzālemes krišana un iedzīvotāju aizvešana uz Bābeli.
Laiks, kurā dzīvoja Jeremija
Jeremijas grāmata sniedz lasītājam unikālu teoloģisku ieskatu par to, kas notika Jeremijas laikā, un mēģina piešķirt nozīmi tā laika perioda lielajām politiskā spēka izmaiņām. Asīrija atradās uz robežas, lai zaudētu savu pasaules kundzību par labu Ēģiptei un Bābelei. Šīs valstu savstarpējās cīņas deva Jūdas valstij iespēju atgūt elpu, kas nozīmēja to, ka ķēniņš Jošijāhu varēja īstenot savas reformas. Taču viņa nāve nozīmēja šā politiskā sapņa beigas. Bābeles spēks pieauga, un Jūda vispirms nonāca Bābeles un vēlāk ēģiptiešu ietekmes sfērā. Visbeidzot tas noveda pie Jūdas valsts beigām un Jeruzālemes pilsētas iznīcināšanas.
Jeremijas grāmata: sarakstīšanas laiks
Pravietis Jeremija dzīvoja un pravietoja 7. gs. otrajā pusē un 6. gs. sākumā pirms Kristus.
Mēs nezinām, kad un kā tika uzrakstīta Jeremijas grāmata. Grāmata tās pašreizējā formā ir sakopota no dažādiem avotiem.
Bārūha teksti
Saskaņā ar Jeremijas 36. nodaļu Jeremija visu, ko gribēja pateikt, 605. g. pirms Kristus nodiktēja Bārūham. Taču Bārūha uzrakstīto tekstu ķēniņš Jehojākīms sadedzināja. Tad Bārūhs visu uzrakstīja vēlreiz jaunā rakstu rullī.
Šis jaunais rakstu rullis, iespējams, ir mums pazīstamās grāmatas pamatā, lai gan daudz kas tika pievienots vēlāk.
Dažādas versijas
Pārsteidzoši ir tas, ka Jeremijas grāmatas teksta ebreju versija ir garāka nekā grieķu versija. Pastāv uzskats, ka grieķu teksts ir senāks un ka tas ir pamatā ebreju tekstam, kas tālāk nodošanas un pierakstīšanas procesā paplašinājās.
Kumrānā tika atrastas vairākas šā teksta versijas. Dažas no tām ir līdzīgas versijai ebreju Bībelē, un divas vairāk atgādina tulkojumu grieķu valodā; (skat. arī teksta kritiku).
