Dienvidu valsts Jūda ir nosaukums reģionam, kuru, sākot no aptuveni 926. g. pirms Kristus, pārvaldīja ķēniņa Dāvida un Sālamana pēcteči. Tās galvaspilsēta bija Jeruzāleme. Bieži vien starp Dienvidu valsti Jūdu un Ziemeļu valsti Israēlu pastāvēja spriedze. 586. g. pirms Kristus Dienvidu valsts Jūda sabruka. Babilonieši ieņēma galvaspilsētu Jeruzālemi un nopostīja Templi.
Dienvidu valsts rašanās
Sālamana mērķis bija politiski noturēt kopā israēliešu ciltis. Pēc viņa nāves ziemeļu ciltis vēlējās lielāku neatkarību, taču Sālamana dēls Rehabeāms nebija gatavs tām to piešķirt.
Jārobāmam izdevās uzturēt šo cilšu pretestības garu, kā dēļ desmit ziemeļu ciltis atdalījās no šīs savienības. Jaunā valsts, kurā Jārobāms bija ķēniņš, Bībelē tiek saukta par Israēlu.
Rehabeāmam arī neizdevās iekarot Ziemeļu valsti Israēlu. Viņš palika ķēniņš pār divām dienvidu ciltīm ar Jeruzālemi kā galvaspilsētu. Tā kā šis reģions galvenokārt piederēja Jūdas ciltij, tad Dienvidu valsts Bībelē tiek saukta par Jūdu.
Ekonomiski nenozīmīga
Salīdzinājumā ar Israēlu Jūdas valsts bija ekonomiski vāja un politiski mazsvarīga. Tā neatradās uz tirdzniecības ceļa. Tomēr Jeruzālemes Templim bija liela autoritāte, jo tas atgādināja par ķēniņu Dāvidu, karaliskā nama dibinātāju. Stabils faktors šajā mazajā valstī bija tas, ka tās tronī atradās Dāvida pēcnācējs (2. Samuēla 7:1–16).
Israēla valsts atradās blakus kā bīstams kaimiņš. Tāpēc 732. g. pirms Kristus Jūdas ķēniņš Āhāzs meklēja Asīrijas ķēniņa atbalstu, un Jūda kļuva par Asīrijas vasaļvalsti. 722. g. pirms Kristus asīrieši iekaroja Ziemeļu valsti Israēlu – izdzīvoja tikai Dienvidu valsts Jūda.
Dienvidu valsts krišana
Jūdas valsts uzplauka ķēniņa Jošijāhu valdīšanas laikā, kurš ap 620. g. pirms Kristus iekaroja bijušās Ziemeļu valsts teritoriju. Tomēr viņa dēls Jehojākīms atkal kļuva par vasali: vispirms Ēģiptei, bet vēlāk Bābeli. Jehojākīms sacēlās pret Bābeles ķēniņu, taču sacelšanās tika apspiesta.
Pēdējais Jūdas ķēniņš bija Cedekija. Arī viņš sacēlās pret bābeliešiem, taču zaudēja. Šī sakāve nozīmēja Dienvidu valsts galu. Bābele iekaroja Jeruzālemi un Templis, kuru ķēniņš Sālamans bija cēlis, nodega liesmās.
