1 Es esmu Šaronas narcise un ielejas lilija." 2 "Kā lilija starp ērkšķiem, tā izceļas mana draudzene starp tautas meitām." 3 "Kā ābele starp meža kokiem, tā izceļas mans draugs starp tautas dēliem. Es sēžu kārotajā pavēnī, un mana ēnas devēja koka augļi ir saldi manai mutei. 4 Viņš ved mani vīna pagrabā, un viņa mīlestība ir viņa karogs pār mani. 5 Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību. 6 Viņa kreisā roka guļ zem manas galvas, un viņa labā roka glāsta mani." 7 "Es jūs no sirds lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, jūsu mīlestības un uzmanības dēļ pret stirnām un briežu mātēm laukos, neskarieties klāt manai draudzenei un nemodiniet viņu, kamēr viņai pašai neiepatīkas mosties!" 8 "Klau, tur dzirdama mana drauga balss! Raugi, viņš nāk un, sīkiem soļiem palēkdamies, dodas augšup kalnos un lēkā no pakalna uz pakalna! 9 Mans draugs ir līdzīgs jaunam stirnāzim vai jaunam briedim. Raugi, viņš stāv aiz mūsu sienas, raugās pa logu un lūkojas cauri skadriņiem! 10 Mans draugs atbild un saka man: celies, mana draudzene, mana skaistule, un nāc šurpu! 11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, lietus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidzies! 12 Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks - pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē. 13 Vīģes kokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu. Piecelies, mana draudzene, un nāc, mana daiļā, nāc šurp pie manis!" 14 "Tu, mana dūja klinšu spraugās, slēpta akmeņu plaisās, parādi man savu vaigu un liec man dzirdēt savu balsi, jo tava balss ir salda un tavs vaigs ir mīlīgs!" 15 "Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!" 16 "Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, kas gana zem augstajām lilijām. 17 Iekām vēl diena metas dzestra un ēnas zūd, griezies atpakaļ, mans draugs, kļūsti kā jauns stirnāzis vai kā jauns briedis starp kalniem, kurus plaisas šķir citu no cita.
1 Es esmu Šaronas narcise un ielejas lilija." 2 "Kā lilija starp ērkšķiem, tā izceļas mana draudzene starp tautas meitām." 3 "Kā ābele starp meža kokiem, tā izceļas mans draugs starp tautas dēliem. Es sēžu kārotajā pavēnī, un mana ēnas devēja koka augļi ir saldi manai mutei. 4 Viņš ved mani vīna pagrabā, un viņa mīlestība ir viņa karogs pār mani. 5 Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību. 6 Viņa kreisā roka guļ zem manas galvas, un viņa labā roka glāsta mani." 7 "Es jūs no sirds lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, jūsu mīlestības un uzmanības dēļ pret stirnām un briežu mātēm laukos, neskarieties klāt manai draudzenei un nemodiniet viņu, kamēr viņai pašai neiepatīkas mosties!" 8 "Klau, tur dzirdama mana drauga balss! Raugi, viņš nāk un, sīkiem soļiem palēkdamies, dodas augšup kalnos un lēkā no pakalna uz pakalna! 9 Mans draugs ir līdzīgs jaunam stirnāzim vai jaunam briedim. Raugi, viņš stāv aiz mūsu sienas, raugās pa logu un lūkojas cauri skadriņiem! 10 Mans draugs atbild un saka man: celies, mana draudzene, mana skaistule, un nāc šurpu! 11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, lietus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidzies! 12 Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks - pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē. 13 Vīģes kokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu. Piecelies, mana draudzene, un nāc, mana daiļā, nāc šurp pie manis!" 14 "Tu, mana dūja klinšu spraugās, slēpta akmeņu plaisās, parādi man savu vaigu un liec man dzirdēt savu balsi, jo tava balss ir salda un tavs vaigs ir mīlīgs!" 15 "Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!" 16 "Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, kas gana zem augstajām lilijām. 17 Iekām vēl diena metas dzestra un ēnas zūd, griezies atpakaļ, mans draugs, kļūsti kā jauns stirnāzis vai kā jauns briedis starp kalniem, kurus plaisas šķir citu no cita.
