1 Kā sniegs neder vasarai un lietus ražas novākšanas laikam, tā nepiederas gods ģeķim. 2 Kā aizlaižas bez kādām pēdām putns, kā pāri aizspurdz bezdelīga, tā izskan nepelnīti lāsti, tie nepiepildās. 3 Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un nejēgas mugurai rīkste. 4 Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam, 5 bet atbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai viņš neiedomātos sevi gudru esam. 6 Darbu uzticēt neprašas rokām ir tāpat, kā kad sev nocērt kājas un pārdzīvo lielas briesmas. 7 Kā klibam nevarīgas kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi. 8 Kas izrāda godu nejēgam, ir līdzīgs tādam, kas lingā liek prom sviešanai dārgakmeni. 9 Kā ērkšķu zars, kas nonācis piedzēruša rokā, tāds ir gudrs izteiciens neprāša mutē. 10 Labs pratējs izveido lietu pareizi, bet, kas darbā pieņem nepratēju, tam tas tiek sabojāts. 11 Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību. 12 Ja tu redzi vīru, kas pats sev šķiet visai gudrs esam, tad vairāk var sagaidīt no neprašas nekā no tāda. 13 Sliņķis saka:"Jauns lauva staigā pa ceļu, un pieaudzis lauva pa pilsētas ielām." 14 Sliņķis grozās pa gultu kā durvis kabēs. 15 Sliņķis ielaiž savu roku podā un sajūt kā lielu grūtumu piecelt to atkal pie mutes. 16 Sliņķis iedomājas sevi gudrāku esam par septiņiem, kas dzīves ziņu māca citiem. 17 Kas iziet citu priekšā un iejaucas svešās nesaskaņās, ir kā tāds, kas suni plēš aiz ausīm. 18 Kā neprātis šauj ar loku un šautrām un kādu arī nogalina, 19 tā dara arī cilvēks, kas savu tuvāko pievīlis, saka:"Es tikai pajokoju." 20 Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest, un, kad aprunātājs prom, tad nesaskaņas izbeidzas pašas no sevis. 21 Kā ogles rada karstumu un malka liek uzliesmot ugunij, tā nesaticīgs cilvēks izraisa nesaskaņas un rāšanos. 22 Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi, un tie iet visai pie sirds. 23 Draudzībā kvēlojošas lūpas un ļauna sirds ir kā lauskas gabaliņš, kas pārklāts ar sudraba putu krāsu. 24 Gan ienaidnieks cenšas izlikties tev ar muti draugs, tad tomēr sirdī viņam apslēpts ir viltus. 25 Kad viņš mīlīgus vārdus runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības mīt viņa sirdī. 26 Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tad taču viņa ļaunprātība draudzes priekšā drīz vien atklāsies. 27 Kas bedri rok, tas pats tajā iekrīt, un, kas veļ kalnup akmeni, tam tas atpakaļiski uzvelsies virsū. 28 Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un liekulīga mute ir par iemeslu pazudināšanai.
1 Kā sniegs neder vasarai un lietus ražas novākšanas laikam, tā nepiederas gods ģeķim. 2 Kā aizlaižas bez kādām pēdām putns, kā pāri aizspurdz bezdelīga, tā izskan nepelnīti lāsti, tie nepiepildās. 3 Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un nejēgas mugurai rīkste. 4 Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam, 5 bet atbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai viņš neiedomātos sevi gudru esam. 6 Darbu uzticēt neprašas rokām ir tāpat, kā kad sev nocērt kājas un pārdzīvo lielas briesmas. 7 Kā klibam nevarīgas kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi. 8 Kas izrāda godu nejēgam, ir līdzīgs tādam, kas lingā liek prom sviešanai dārgakmeni. 9 Kā ērkšķu zars, kas nonācis piedzēruša rokā, tāds ir gudrs izteiciens neprāša mutē. 10 Labs pratējs izveido lietu pareizi, bet, kas darbā pieņem nepratēju, tam tas tiek sabojāts. 11 Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību. 12 Ja tu redzi vīru, kas pats sev šķiet visai gudrs esam, tad vairāk var sagaidīt no neprašas nekā no tāda. 13 Sliņķis saka:"Jauns lauva staigā pa ceļu, un pieaudzis lauva pa pilsētas ielām." 14 Sliņķis grozās pa gultu kā durvis kabēs. 15 Sliņķis ielaiž savu roku podā un sajūt kā lielu grūtumu piecelt to atkal pie mutes. 16 Sliņķis iedomājas sevi gudrāku esam par septiņiem, kas dzīves ziņu māca citiem. 17 Kas iziet citu priekšā un iejaucas svešās nesaskaņās, ir kā tāds, kas suni plēš aiz ausīm. 18 Kā neprātis šauj ar loku un šautrām un kādu arī nogalina, 19 tā dara arī cilvēks, kas savu tuvāko pievīlis, saka:"Es tikai pajokoju." 20 Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest, un, kad aprunātājs prom, tad nesaskaņas izbeidzas pašas no sevis. 21 Kā ogles rada karstumu un malka liek uzliesmot ugunij, tā nesaticīgs cilvēks izraisa nesaskaņas un rāšanos. 22 Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi, un tie iet visai pie sirds. 23 Draudzībā kvēlojošas lūpas un ļauna sirds ir kā lauskas gabaliņš, kas pārklāts ar sudraba putu krāsu. 24 Gan ienaidnieks cenšas izlikties tev ar muti draugs, tad tomēr sirdī viņam apslēpts ir viltus. 25 Kad viņš mīlīgus vārdus runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības mīt viņa sirdī. 26 Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tad taču viņa ļaunprātība draudzes priekšā drīz vien atklāsies. 27 Kas bedri rok, tas pats tajā iekrīt, un, kas veļ kalnup akmeni, tam tas atpakaļiski uzvelsies virsū. 28 Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un liekulīga mute ir par iemeslu pazudināšanai.
