1 Arī šie ir Salamana izteicieni, ko sakrājuši un pievienojuši Hiskijas, Jūdas ķēniņa, vīri. 2 Dieva gods ir kādu lietu apslēpt, bet ķēniņa gods ir kādu lietu izdibināt un noskaidrot. 3 Debesis ir augstas un zeme dziļa, bet ķēniņu sirds ir neizdibināma. 4 Atšķir piekušņus no sudraba, tikai tad zeltkalim no tā taps dzidrs trauks. 5 Attālini bezdievīgo no tuvuma ķēniņam, tad viņa goda krēsls savā taisnībā kļūs vēl vairāk stiprināts. 6 Nepūlies velti spīdēt ķēniņa priekšā un nenostājies augstu vīru vietā! 7 Ir taču tev labāk, ja tev saka:"Virzies šurpu te augstāk!" - nekā ja tu tiec dižciltīgā priekšā pazemots, tā ka tavas acis pašas spiestas to redzēt. 8 Nesteidzies tūliņ ar kādu citu uzsākt asu vārdu maiņu, jo ko tu darīsi tad, ja tevi tavs tuvākais būs apkaunojis? 9 Kārto savu lietu ar savu tuvāko un neatklāj kāda cita noslēpumus, 10 lai par tevi nerunātu ļaunu tas, kas to dzirdētu, un lai tad tava nelabā slava nekad neizzustu. 11 Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos. 12 Kas paklausa gudram vīram, kad tas viņu pamāca, tam tas ir kā zelta pieres sprādze un kā zelta kakla vija. 13 Kā sniega dzestrums pļaujamā laikā - tāds ir uzticams sūtnis tam, kas viņu sūtījis, jo viņš atspirdzina sava kunga dvēseli. 14 Vīrs, kas ar dāvanām lielās, bet nekad tās nedod, ir kā vējš un mākoņi bez lietus. 15 Ar pacietību var noskaņot valdnieku žēlīgam būt, un mīlīga valoda lauž kaulus. 16 Kad tu atrod medu, tad ēd no tā tik, cik tev pietiek, bet ne lai tu pārēstos un ieēsto atspļautu. 17 Atturi savu kāju no sava tuvākā nama; tu viņam varētu apnikt, un viņš uz tevi varētu sākt dusmot. 18 Kas nodod nepatiesu liecību pret savu tuvāko, tas ir šķēps, zobens un asa šautra vienā laikā. 19 Cerība uz kādu neuzticamu cilvēku bēdu laikā ir kā sapuvis zobs un paslīdējusi kāja. 20 Kas apbēdinātai sirdij dzied dziesmas, ir līdzīgs tādam, kas novelk savas drēbes aukstā dienā, vai arī etiķim, kad to lej uz krītu. 21 Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni, 22 jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atlīdzinās. 23 Ziemelis atnes lietu, un slepenas mēles rada skābu seju. 24 Ir labāki sēdēt stūrī uz jumta nekā būt ar nesaticīgu sievu kopā vienā namā. 25 Laba vēsts no svešām zemēm ir kā vēss ūdens izslāpušai dvēselei. 26 Taisnais, kas zemojas bezdievīgā priekšā, ir kā duļķaina aka un sajaukts avots. 27 Daudz medus ēst nav labi, un sava paša godu meklēt - nav gods. 28 Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti.
1 Arī šie ir Salamana izteicieni, ko sakrājuši un pievienojuši Hiskijas, Jūdas ķēniņa, vīri. 2 Dieva gods ir kādu lietu apslēpt, bet ķēniņa gods ir kādu lietu izdibināt un noskaidrot. 3 Debesis ir augstas un zeme dziļa, bet ķēniņu sirds ir neizdibināma. 4 Atšķir piekušņus no sudraba, tikai tad zeltkalim no tā taps dzidrs trauks. 5 Attālini bezdievīgo no tuvuma ķēniņam, tad viņa goda krēsls savā taisnībā kļūs vēl vairāk stiprināts. 6 Nepūlies velti spīdēt ķēniņa priekšā un nenostājies augstu vīru vietā! 7 Ir taču tev labāk, ja tev saka:"Virzies šurpu te augstāk!" - nekā ja tu tiec dižciltīgā priekšā pazemots, tā ka tavas acis pašas spiestas to redzēt. 8 Nesteidzies tūliņ ar kādu citu uzsākt asu vārdu maiņu, jo ko tu darīsi tad, ja tevi tavs tuvākais būs apkaunojis? 9 Kārto savu lietu ar savu tuvāko un neatklāj kāda cita noslēpumus, 10 lai par tevi nerunātu ļaunu tas, kas to dzirdētu, un lai tad tava nelabā slava nekad neizzustu. 11 Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos. 12 Kas paklausa gudram vīram, kad tas viņu pamāca, tam tas ir kā zelta pieres sprādze un kā zelta kakla vija. 13 Kā sniega dzestrums pļaujamā laikā - tāds ir uzticams sūtnis tam, kas viņu sūtījis, jo viņš atspirdzina sava kunga dvēseli. 14 Vīrs, kas ar dāvanām lielās, bet nekad tās nedod, ir kā vējš un mākoņi bez lietus. 15 Ar pacietību var noskaņot valdnieku žēlīgam būt, un mīlīga valoda lauž kaulus. 16 Kad tu atrod medu, tad ēd no tā tik, cik tev pietiek, bet ne lai tu pārēstos un ieēsto atspļautu. 17 Atturi savu kāju no sava tuvākā nama; tu viņam varētu apnikt, un viņš uz tevi varētu sākt dusmot. 18 Kas nodod nepatiesu liecību pret savu tuvāko, tas ir šķēps, zobens un asa šautra vienā laikā. 19 Cerība uz kādu neuzticamu cilvēku bēdu laikā ir kā sapuvis zobs un paslīdējusi kāja. 20 Kas apbēdinātai sirdij dzied dziesmas, ir līdzīgs tādam, kas novelk savas drēbes aukstā dienā, vai arī etiķim, kad to lej uz krītu. 21 Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni, 22 jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atlīdzinās. 23 Ziemelis atnes lietu, un slepenas mēles rada skābu seju. 24 Ir labāki sēdēt stūrī uz jumta nekā būt ar nesaticīgu sievu kopā vienā namā. 25 Laba vēsts no svešām zemēm ir kā vēss ūdens izslāpušai dvēselei. 26 Taisnais, kas zemojas bezdievīgā priekšā, ir kā duļķaina aka un sajaukts avots. 27 Daudz medus ēst nav labi, un sava paša godu meklēt - nav gods. 28 Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti.
