1 Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: 2 "Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. 3 Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes." 4 Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: "Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?" 5 Un Viņš tiem jautāja: "Cik jums ir maizes?" Tie sacīja: "Septiņas." 6 Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. 7 Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. 8 Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. 9 Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. 10 Un tūdaļ Viņš iekāpa laivā ar Saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā. 11 Un farizeji uzstājās un sāka ar Viņu sarunāties un prasīja no Viņa kādu zīmi no debesīm, Viņu kārdinādami. 12 Un Viņš nopūtās Savā garā un sacīja: "Ko šī cilts meklē zīmes? Patiesi Es jums saku: šai ciltij nekāda zīme netaps dota." 13 Un Viņš, tos atlaidis, kāpa atkal laivā un pārcēlās uz otru malu. 14 Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdzi, un tiem vairāk nebija kā viena maize vien pašiem klāt laivā. 15 Un Viņš tiem pavēlēja, sacīdams: "Raugait, sargaities no farizeju rauga un no Hēroda rauga!" 16 Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes. 17 Un, to nomanīdams, Viņš uz tiem sacīja: "Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? 18 Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? 19 Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?" Tie Viņam saka: "Divpadsmit." 20 "Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?" Un tie saka: "Septiņus." 21 Un Viņš tiem sacīja: "Vai jūs vēl nesaprotat?" 22 Un viņi nāk uz Betsaidu. Tad tie Viņam pieved kādu neredzīgu un Viņam lūdz, lai Viņš to aizskartu. 23 Un Viņš, neredzīgo pie rokas ņēmis, to izveda ārā no ciema un spļāva viņa acīs, uzlika tām rokas un tam jautāja: "Vai tu ko redzi?" 24 Un, acis pacēlis, tas sacīja: "Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam." 25 Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm, un tas ieraudzīja gaismu un tapa atkal vesels un redzēja visu pilnīgi skaidri. 26 Un Viņš to sūtīja mājās, sacīdams: "Neej ciemā." 27 Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: "Ko ļaudis saka Mani esam?" 28 Bet tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem. 29 Un Viņš tiem sacīja: "Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?" Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: "Tu esi Kristus." 30 Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka. 31 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. 32 Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. 33 Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: "Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta." 34 Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: "Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. 35 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. 36 Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? 37 Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? 38 Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā."
1 Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: 2 "Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. 3 Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes." 4 Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: "Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?" 5 Un Viņš tiem jautāja: "Cik jums ir maizes?" Tie sacīja: "Septiņas." 6 Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. 7 Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. 8 Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. 9 Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. 10 Un tūdaļ Viņš iekāpa laivā ar Saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā. 11 Un farizeji uzstājās un sāka ar Viņu sarunāties un prasīja no Viņa kādu zīmi no debesīm, Viņu kārdinādami. 12 Un Viņš nopūtās Savā garā un sacīja: "Ko šī cilts meklē zīmes? Patiesi Es jums saku: šai ciltij nekāda zīme netaps dota." 13 Un Viņš, tos atlaidis, kāpa atkal laivā un pārcēlās uz otru malu. 14 Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdzi, un tiem vairāk nebija kā viena maize vien pašiem klāt laivā. 15 Un Viņš tiem pavēlēja, sacīdams: "Raugait, sargaities no farizeju rauga un no Hēroda rauga!" 16 Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes. 17 Un, to nomanīdams, Viņš uz tiem sacīja: "Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? 18 Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? 19 Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?" Tie Viņam saka: "Divpadsmit." 20 "Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?" Un tie saka: "Septiņus." 21 Un Viņš tiem sacīja: "Vai jūs vēl nesaprotat?" 22 Un viņi nāk uz Betsaidu. Tad tie Viņam pieved kādu neredzīgu un Viņam lūdz, lai Viņš to aizskartu. 23 Un Viņš, neredzīgo pie rokas ņēmis, to izveda ārā no ciema un spļāva viņa acīs, uzlika tām rokas un tam jautāja: "Vai tu ko redzi?" 24 Un, acis pacēlis, tas sacīja: "Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam." 25 Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm, un tas ieraudzīja gaismu un tapa atkal vesels un redzēja visu pilnīgi skaidri. 26 Un Viņš to sūtīja mājās, sacīdams: "Neej ciemā." 27 Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: "Ko ļaudis saka Mani esam?" 28 Bet tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem. 29 Un Viņš tiem sacīja: "Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?" Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: "Tu esi Kristus." 30 Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka. 31 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. 32 Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. 33 Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: "Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta." 34 Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: "Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. 35 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. 36 Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? 37 Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? 38 Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā."
