1 Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu negodu! 2 Mūsu mantojuma tiesa kritusi svešiniekiem, mūsu nami - ārzemniekiem. 3 Mēs esam kļuvuši bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes. 4 Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku saņemam par maksu. 5 Mūs izdzen kā suņus, mēs esam noguruši, un nav mums miera. 6 Mēs pakļāvāmies Ēģiptei un Asīrijai, lai dabūtu paēst maizes. 7 Mūsu tēvi ir grēkojuši, viņu vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus. 8 Kalpi valda pār mums, nav neviena, kas mūs atsvabinātu no viņu rokas. 9 Sava maize mums jāsagādā bailēs par mūsu dzīvību no zobena tuksnesī. 10 Mūsu āda ir apdegusi melna bada šausmās kā krāsnī. 11 Sievas Ciānā ir apsmietas un jaunavas Jūdas pilsētās. 12 Dižciltīgos tie ir pakāruši, vecaju vaigs nav turēts cieņā. 13 Jaunekļiem bija jānes dzirnavu akmeņi, zēniem jāklūp zem malkas nastām. 14 Vecie nesēd vairs vārtos, un jaunie vairs nedzied. 15 Mūsu sirds līksmība ir zudusi, mūsu rotaļas pārvērtušās par vaimanām. 16 Mūsu vainags mums nokritis no galvas: bēdas mums, ka esam grēkojuši! 17 Tādēļ mūsu sirds ir gurdena un mūsu acis kļuvušas tumšas, 18 Ciānas kalna dēļ, tas nopostīts un lapsas skraida pa to. 19 Bet Tu, Kungs, valdi mūžīgi, Tavs tronis paliek uz radu radiem! 20 Kādēļ Tu gribi mūs aizmirst pavisam, mūs atstāt tik ilgi? 21 Atgriez mūs, Kungs, pie Sevis, un mēs atgriezīsimies! Atjauno mūsu dienas kā vecos laikos! 22 Vai tad Tu mūs esi pavisam atmetis, vai Tavas dusmas tik bargas?
1 Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu negodu! 2 Mūsu mantojuma tiesa kritusi svešiniekiem, mūsu nami - ārzemniekiem. 3 Mēs esam kļuvuši bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes. 4 Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku saņemam par maksu. 5 Mūs izdzen kā suņus, mēs esam noguruši, un nav mums miera. 6 Mēs pakļāvāmies Ēģiptei un Asīrijai, lai dabūtu paēst maizes. 7 Mūsu tēvi ir grēkojuši, viņu vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus. 8 Kalpi valda pār mums, nav neviena, kas mūs atsvabinātu no viņu rokas. 9 Sava maize mums jāsagādā bailēs par mūsu dzīvību no zobena tuksnesī. 10 Mūsu āda ir apdegusi melna bada šausmās kā krāsnī. 11 Sievas Ciānā ir apsmietas un jaunavas Jūdas pilsētās. 12 Dižciltīgos tie ir pakāruši, vecaju vaigs nav turēts cieņā. 13 Jaunekļiem bija jānes dzirnavu akmeņi, zēniem jāklūp zem malkas nastām. 14 Vecie nesēd vairs vārtos, un jaunie vairs nedzied. 15 Mūsu sirds līksmība ir zudusi, mūsu rotaļas pārvērtušās par vaimanām. 16 Mūsu vainags mums nokritis no galvas: bēdas mums, ka esam grēkojuši! 17 Tādēļ mūsu sirds ir gurdena un mūsu acis kļuvušas tumšas, 18 Ciānas kalna dēļ, tas nopostīts un lapsas skraida pa to. 19 Bet Tu, Kungs, valdi mūžīgi, Tavs tronis paliek uz radu radiem! 20 Kādēļ Tu gribi mūs aizmirst pavisam, mūs atstāt tik ilgi? 21 Atgriez mūs, Kungs, pie Sevis, un mēs atgriezīsimies! Atjauno mūsu dienas kā vecos laikos! 22 Vai tad Tu mūs esi pavisam atmetis, vai Tavas dusmas tik bargas?
