1 Tas sagādāja Jonam lielu vilšanos, un viņš iedegās dusmās. Viņš tad 2 piesauca lūgšanā To Kungu un teica: "Ak, Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl. 3 Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāk mirt nekā dzīvot!" 4 Bet Tas Kungs teica: "Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?" 5 Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš uzcēla sev tur mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu. 6 Bet Dievs Tas Kungs lika tur uzaugt ricinus stādam; tas drīz izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai un atsvabināja viņu no drūmā garastāvokļa; tādēļ Jona ļoti priecājās par šo ricinus stādu. 7 Bet otrā dienā Dievs Tas Kungs rīta ausmā pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ricinus stādam, un tas nokalta. 8 Un, kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst sausam austrumu vējam, saule spieda Jonam virs galvas, tā ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš tad vēlējās nāvi un teica: "Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!" 9 Tad Tas Kungs teica Jonam: "Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies ricinus stāda dēļ?" Jona atbildēja: "Tik tiešām, ka es mirstu, manas dusmas ir pamatotas!" 10 Bet Tas Kungs sacīja: "Tev sāp sirds par ricinus stādu, gar kuru tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzējis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam. 11 Un kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās un kuriem pieder daudz lopu?"
1 Tas sagādāja Jonam lielu vilšanos, un viņš iedegās dusmās. Viņš tad 2 piesauca lūgšanā To Kungu un teica: "Ak, Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl. 3 Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāk mirt nekā dzīvot!" 4 Bet Tas Kungs teica: "Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?" 5 Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš uzcēla sev tur mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu. 6 Bet Dievs Tas Kungs lika tur uzaugt ricinus stādam; tas drīz izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai un atsvabināja viņu no drūmā garastāvokļa; tādēļ Jona ļoti priecājās par šo ricinus stādu. 7 Bet otrā dienā Dievs Tas Kungs rīta ausmā pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ricinus stādam, un tas nokalta. 8 Un, kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst sausam austrumu vējam, saule spieda Jonam virs galvas, tā ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš tad vēlējās nāvi un teica: "Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!" 9 Tad Tas Kungs teica Jonam: "Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies ricinus stāda dēļ?" Jona atbildēja: "Tik tiešām, ka es mirstu, manas dusmas ir pamatotas!" 10 Bet Tas Kungs sacīja: "Tev sāp sirds par ricinus stādu, gar kuru tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzējis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam. 11 Un kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās un kuriem pieder daudz lopu?"
