1 Redzi, tātad cerība uzveikt viņu izrādās pilnīgi veltīga: jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts. 2 Neviens nav tik trakulīgi pārgalvīgs, ka tas gribētu viņu satraukt, un kurš gan ir tas, kas spētu stāties viņam pretī un palikt sveikā? 3 Kurš visā zemes virsū ir tāds? Un kas var kādam likt pieiet tuvu tam klāt, apgalvojot, ka tādam labi klāsies? Un kurš Man būtu kaut ko nodarījis, tā ka Es viņam to piedotu? Manējs ir viss, kas zem debesīm atrodams! 4 Nē! Es negribu klusēt par viņa locekļiem, nedz par viņa spēku pārpilnību, nedz arī par ķermeņa veidojuma glītumu. 5 Kas jel kad ir atsedzis virsējo kārtu viņa bruņutērpam, kas mēģinājis kaut kā izsprausties cauri viņa mutes divkāršo žokļu noslēgumam? 6 Kas ir atvēris viņa rīkles divkāršo aizsprostu? Viss viņa zobu tuvumā ir šausmu pilns. 7 Lepnas ir viņa bruņu zvīņas, žmaugi piegulošas cita citai kā ciešā kalumā. 8 Viena pieslienas jo cieši otrai, un neviena gaisa strūkliņa nevar izspiesties tām cauri. 9 Cita ar citu tās cieši saskārušās, nedalāmi viena cieši iesaistīta otrā. 10 Viņa šķaudīšana liek uzmirdzēt gaismas atspulgiem, kā pirmie rīta ausmas stari ir viņa acis. 11 No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi! 12 Bet no viņa nāsīm paceļas dūmi kā no verdoša katla vai mitru salmu ugunskura. 13 Viņa elpa liek gailēt oglēm, no viņa mutes izverd liesmas un karstums. 14 Viņa skaustā mīt spēks, un viņam pa priekšu traucas baismu pilnas bailes. 15 Viņa miesas daļas saistās cieši kopā, tās it kā uzkaltas viņam un nav kustināmas. 16 Viņa sirds tik cieta kā akmens un tik nekustīga kā apakšējais dzirnu akmens. 17 Kad viņš pieceļas kājās, tad izbīstas paši drošsirdīgākie aiz bailēm un pazaudē savas rīcības spējas. 18 Kad viņam cērt, tad zobena asmens skar viņu tikpat maz kā šķēps, metamais durklis vai bulta. 19 Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem un varš līdzīgs sapuvušam kokam. 20 To nepiespiedīs bēgt strēlnieks ar sava loka šautru; kā pelavu pikas tam ir lingas mestie akmeņi. 21 Kā salmiņš tam izliekas pat smagā vāle, un tikai smaidu viņā rada šķēpa trieciens. 22 Zem pašas viņa pavēderes ir asi kasīkļi, un kā platas kuļamās slēpes, viņam guļot, tās iespiežas dūņās. 23 Viņš ir tas, kas liek dzelmei uzvirt kā podam, un jūru tas izmaisa kā zāļu vārāmo trauku. 24 Aiz sevis tas atstāj taku spīdam, tas pārvērš jūras virsu sudraba vizmā. 25 Virs zemes tam nav līdzinieka; viņš ir radīts, lai būtu bez jebkādām bailēm. 26 Uz visu, kas vien ir augsts, tas noskatās ar nicinājumu: viņš pats ir ķēniņš par katru cildenāku radību!"
1 Redzi, tātad cerība uzveikt viņu izrādās pilnīgi veltīga: jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts. 2 Neviens nav tik trakulīgi pārgalvīgs, ka tas gribētu viņu satraukt, un kurš gan ir tas, kas spētu stāties viņam pretī un palikt sveikā? 3 Kurš visā zemes virsū ir tāds? Un kas var kādam likt pieiet tuvu tam klāt, apgalvojot, ka tādam labi klāsies? Un kurš Man būtu kaut ko nodarījis, tā ka Es viņam to piedotu? Manējs ir viss, kas zem debesīm atrodams! 4 Nē! Es negribu klusēt par viņa locekļiem, nedz par viņa spēku pārpilnību, nedz arī par ķermeņa veidojuma glītumu. 5 Kas jel kad ir atsedzis virsējo kārtu viņa bruņutērpam, kas mēģinājis kaut kā izsprausties cauri viņa mutes divkāršo žokļu noslēgumam? 6 Kas ir atvēris viņa rīkles divkāršo aizsprostu? Viss viņa zobu tuvumā ir šausmu pilns. 7 Lepnas ir viņa bruņu zvīņas, žmaugi piegulošas cita citai kā ciešā kalumā. 8 Viena pieslienas jo cieši otrai, un neviena gaisa strūkliņa nevar izspiesties tām cauri. 9 Cita ar citu tās cieši saskārušās, nedalāmi viena cieši iesaistīta otrā. 10 Viņa šķaudīšana liek uzmirdzēt gaismas atspulgiem, kā pirmie rīta ausmas stari ir viņa acis. 11 No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi! 12 Bet no viņa nāsīm paceļas dūmi kā no verdoša katla vai mitru salmu ugunskura. 13 Viņa elpa liek gailēt oglēm, no viņa mutes izverd liesmas un karstums. 14 Viņa skaustā mīt spēks, un viņam pa priekšu traucas baismu pilnas bailes. 15 Viņa miesas daļas saistās cieši kopā, tās it kā uzkaltas viņam un nav kustināmas. 16 Viņa sirds tik cieta kā akmens un tik nekustīga kā apakšējais dzirnu akmens. 17 Kad viņš pieceļas kājās, tad izbīstas paši drošsirdīgākie aiz bailēm un pazaudē savas rīcības spējas. 18 Kad viņam cērt, tad zobena asmens skar viņu tikpat maz kā šķēps, metamais durklis vai bulta. 19 Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem un varš līdzīgs sapuvušam kokam. 20 To nepiespiedīs bēgt strēlnieks ar sava loka šautru; kā pelavu pikas tam ir lingas mestie akmeņi. 21 Kā salmiņš tam izliekas pat smagā vāle, un tikai smaidu viņā rada šķēpa trieciens. 22 Zem pašas viņa pavēderes ir asi kasīkļi, un kā platas kuļamās slēpes, viņam guļot, tās iespiežas dūņās. 23 Viņš ir tas, kas liek dzelmei uzvirt kā podam, un jūru tas izmaisa kā zāļu vārāmo trauku. 24 Aiz sevis tas atstāj taku spīdam, tas pārvērš jūras virsu sudraba vizmā. 25 Virs zemes tam nav līdzinieka; viņš ir radīts, lai būtu bez jebkādām bailēm. 26 Uz visu, kas vien ir augsts, tas noskatās ar nicinājumu: viņš pats ir ķēniņš par katru cildenāku radību!"
