1 Spriedums par Damasku. Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta, tā būs sabrukušu drupu kaudze! 2 Arojiešu pilsētas būs atstātas, ļaužu pamestas, ganāmpulkiem par mitekli; tie tur mitīs un ganīsies netraucēti. 3 Beigas ir Efraima spēcīgajai atbalsta vietai un Damaskas ķēniņa valstij, un sīriešu pārpalikums līdzināsies godībā Israēla bērnu dēliem, saka Tas Kungs Cebaots. 4 Tanī dienā notiks, ka Jēkaba godība izplēnēs un viņa treknā miesa nonīks. 5 Un būs tā, kā kad pļāvējs satver labības stiebrus un viņa roka nogriež vārpas, vai arī it kā kāds lasītu pāri palikušās vārpas Refaima ielejā. 6 Un tur kaut kas paglābtos vēl otram ievākumam, kā eļļas kokā, kad to nokrata, paliek vēl divas trīs olīvu ogas augšā pašā galotnē, četras vai piecas ogas koka zaros, saka Tas Kungs, Israēla Dievs. 7 Tanī dienā cilvēki raudzīsies uz savu Radītāju, viņu skati būs vērsti uz Israēla Svēto. 8 Tie neskatīsies vairs uz altāriem, kas viņu pašu roku darbs, un neraudzīsies uz elku tēliem, elku kokiem un saules stabiem, ko viņu pašu pirksti darinājuši. 9 Tanī dienā viņu stiprās pilsētas būs kā mežā un kalnos pamestas mītnes, ko tie aiz bailēm no Israēla bērniem kādreiz bija atstājuši, un tur būs postā pamests tukšums. 10 Jo tu esi aizmirsis Dievu, savu Pestītāju, un neesi domājis par sava patvēruma klinti. Tādēļ tu gan ierīko jaukus dārzus un apstādi tos svešzemju vīnakokiem; 11 tu liec tām dzīt atvases jau tai pašā dienā, kad tu tās stādīji, un liec saviem dēstiem jau nākamā rītā ziedēt, bet tomēr visa raža iznīks bēdu, rūpju un nedziedināmo sāpju laikā. 12 Vai, kāds ļaužu valodu troksnis, tie krāc kā jūra! Kāda tautu dunoņa, tās sacēlušās kā varenu ūdeņu viļņi! 13 Tautas krāc kā lieli ūdeņi, bet Viņš apsauc tās, un tās aizklīst kā pelus vējā uz kalniem un kā putekļi aukā. 14 Vakarā uznāk bailes; un, pirms aust rīts, to vairs nav. Tāda ir mūsu laupītāju alga, un tāds ir mūsu postītāju liktenis!
1 Spriedums par Damasku. Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta, tā būs sabrukušu drupu kaudze! 2 Arojiešu pilsētas būs atstātas, ļaužu pamestas, ganāmpulkiem par mitekli; tie tur mitīs un ganīsies netraucēti. 3 Beigas ir Efraima spēcīgajai atbalsta vietai un Damaskas ķēniņa valstij, un sīriešu pārpalikums līdzināsies godībā Israēla bērnu dēliem, saka Tas Kungs Cebaots. 4 Tanī dienā notiks, ka Jēkaba godība izplēnēs un viņa treknā miesa nonīks. 5 Un būs tā, kā kad pļāvējs satver labības stiebrus un viņa roka nogriež vārpas, vai arī it kā kāds lasītu pāri palikušās vārpas Refaima ielejā. 6 Un tur kaut kas paglābtos vēl otram ievākumam, kā eļļas kokā, kad to nokrata, paliek vēl divas trīs olīvu ogas augšā pašā galotnē, četras vai piecas ogas koka zaros, saka Tas Kungs, Israēla Dievs. 7 Tanī dienā cilvēki raudzīsies uz savu Radītāju, viņu skati būs vērsti uz Israēla Svēto. 8 Tie neskatīsies vairs uz altāriem, kas viņu pašu roku darbs, un neraudzīsies uz elku tēliem, elku kokiem un saules stabiem, ko viņu pašu pirksti darinājuši. 9 Tanī dienā viņu stiprās pilsētas būs kā mežā un kalnos pamestas mītnes, ko tie aiz bailēm no Israēla bērniem kādreiz bija atstājuši, un tur būs postā pamests tukšums. 10 Jo tu esi aizmirsis Dievu, savu Pestītāju, un neesi domājis par sava patvēruma klinti. Tādēļ tu gan ierīko jaukus dārzus un apstādi tos svešzemju vīnakokiem; 11 tu liec tām dzīt atvases jau tai pašā dienā, kad tu tās stādīji, un liec saviem dēstiem jau nākamā rītā ziedēt, bet tomēr visa raža iznīks bēdu, rūpju un nedziedināmo sāpju laikā. 12 Vai, kāds ļaužu valodu troksnis, tie krāc kā jūra! Kāda tautu dunoņa, tās sacēlušās kā varenu ūdeņu viļņi! 13 Tautas krāc kā lieli ūdeņi, bet Viņš apsauc tās, un tās aizklīst kā pelus vējā uz kalniem un kā putekļi aukā. 14 Vakarā uznāk bailes; un, pirms aust rīts, to vairs nav. Tāda ir mūsu laupītāju alga, un tāds ir mūsu postītāju liktenis!
